Jaunu gadu vēlamies uzsākt ar stingru apņemšanos, atbrīvošanos no netikumiem un klusībā ceram, ka pašiem un tuviniekiem būs laimīga un harmoniska dzīve. Aktuāls ir jautājums – kā to īstenot? Kā zināms, stress, problēmas darbā vai personiskajā dzīvē spēj izsist no līdzsvara, kuru pēc tam ir grūti atgūt. Vai iespējams iemācīties dzīvot harmoniski un kā šo brīnišķīgo sajūtu saglabāt, Māja jautā dejas un personības kultūras centra I-DEJAS MĀJA dibinātājai, somatikas pārstāvei, auguma psihoterapeitei Inesei Upei.
«Harmonija un laime iet roku rokā. Tiklīdz cilvēks ir harmonijā, viņš jūtas laimīgs,» atzīst Inese Upe. «Būtiski ir dzīvot saskaņā sevi, savu būtību un vērtībām. Kā to izdarīt? Pirmkārt, izzinot sevi, otrkārt, noņemot no sevis liekās lomas un maskas, tā dodot pasaulei ziņu, kas es īstenībā esmu, kāda ir mana autentiskā identitāte. Būtiski ir atgūt un spēcināt kontaktu ar savu īsteno identitāti, to cienīt, jo citādi gan apkārtējiem, gan mums pašiem sanāk kontaktēties ar neīstumu, ko tiešā valodā sauc par meliem, kas bāzējas visbiežāk uz bailēm. Kam to vajag? Kam tas noder?»
– Dažādas maskas savu reizi uzliek visi cilvēki, apspiežot sevi un neļaujot būt tādiem, kādi ir patiesībā.
– Jā, tā ir viena no daudzajām psiholoģiskajām aizsardzībām, lai būtu izjūta, ka ir drošāk dzīvot šajā pasaulē – it kā vieglāk ir uzlikt jau zināmo masku, izvēlēties jau zināmās rīcības, jo zināms, ka līdz šim to ir pieņēmuši, un zināms, kādu reakciju gaidīt – tas ir droši. Bet par šo drošības izjūtu ir sava likme. Īstenums un brīvība būt tādiem, kādi patiesībā esam. Ko man īstenībā vajag, ko es īstenībā gribu. Vēl viens neizdevīgums, lietojot maskas – tiklīdz mēs rīkojamies ierasti vai pat automātiski, ne tikai mēs paredzam ārpasaules reakciju, bet arī ārpasaule zina, kā mēs uzvedīsimies. Un mēs kļūstam vadāmi, manipulējami. Vai tad katrs nevēlas būt brīvs? Un vēl viens upuris neīstumam par godu – kad regulāri pakļaujamies ārējiem stimuliem, atskaites punkts par mūsu pašu dzīvi iziet ārpus mums pašiem, un līdz ar to mēs arī atdodam citiem atbildību par mūsu pašu dzīvi. Bērniem tas ir normāli, bet pieaugušajiem ir vērts izaugt. Ir vērts!
– Kā pārvarēt bailes un kur ņemt drosmi?
– Mums katram ir psiholoģiskās aizsardzības no apkārtējās pasaules, un tas ir dabiski, jo katram no mums ir kādas bailes, kādas piesardzības, jo īpaši nedrošās, nestandarta situācijās. Būtiski, vai mēs tās lietojam rigidi (iesīkstējuši) vienas un tās pašas vienmēr un visur, vai arī šis aizsardzību komplekts ir gana plašs un elastīgs, izvēloties attiecīgām situācijām attiecīgas aizsardzības. Man patīk tā vienkāršā pieeja baiļpilnajās situācijās – uzjautāt sev tā līdz sirds dziļumiem un patiesi, no kā es īsti baidos? Uzskaitīt visus iemeslus, kas mani bremzē. Tā, lai ir skaidrība, nevis mākonis ar biedējošiem bezrobežu tēliem. Un paradoksāli, ka visbiežāk uzskaitītās bailes ir vai nu ļoti senas (un mēs baidāmies kā divgadnieki no lietām, kas pieaugušam liekas smieklīgas), vai stipri vien nereālas. Ja bailes ir pamatotas, tad tās vienkārši jāciena, jo to pamatfunkcija ir izdzīvošanas nodrošināšana. Sociālās bailes mēdz būt no izgāšanās, no noniecināšanas, no atteikuma vai zaudējuma. Tas simbolizē iznīcināšanu. Bet tā nav iznīcināšana īstenā tās nozīmē. Būtiski atšķirt īstenās bailes ar pašsaglabāšanās funkciju no bailēm, piemēram, zaudēt lepnumu. Skatoties no A. Maslova vajadzību piramīdas skatu punkta, mūsdienu cilvēki ir tendēti uz augšu – pašizpausmi, izaugsmi, novērtējumu, skaistu dzīvi utt., bet nepiefiksē pašas pamatvajadzības un sāk brucināt pamatus. Nelīdzsvaro šīs piramīdas augšu ar apakšu (skatīt attēlu par vajadzībām).
– Runa ir par sevis cienīšanu un mīlēšanu, bet vai te neparādās arī egoisma pazīmes?
– Vajadzību atpazīšana un sevis cienīšana ir pamatu pamats. Ja cilvēks ciena savas vajadzības, tad ciena arī pats sevi, un es to dēvēju par veselīgo egoismu. Kad cilvēks ir atguvis savu atskaites punktu – savu centru, tad ap to sāk griezties visa pasaule, kurā viņš dzīvo. Taču to nevajag pārprast. Tas ir veselīgais egoisms, kas vajadzīgs pašam cilvēkam, lai spētu piedzīvot šo dzīvi pilnvērtīgāk.
– Ilgstoši saglabāt līdzsvaru – nezaudēt pamatu zem kājām – nav viegli, jo dzīvē bieži ir neparedzami notikumi vai apstākļi, citi cilvēki ar savu rīcību arī to var izjaukt.
– Pēc vajadzību apmierināšanas nākamais, pēc kā vadīties, lai sevi harmonizētu, ir jautājums par jūtām. Kad ir radušās problēmas vai sarežģīta situācija, sev pajautāt: kā jūtos – vai esmu gandarīta, dusmīga, priecīga, ieinteresēta, vīlusies vai kā citādāk. Jūtas es dēvēju par intuīcijas avotu. Mūsu jūtas ir fantastisks suflieris brīžos, kad nezinām, kādus lēmumus pieņemt. Jūtām gan nepieciešams būt arī saskaņā ar sirdsapziņu un vērtību sistēmu. Jūtas var teikt vienu, bet sirdsapziņa – pavisam ko citu, piemēram, ka citi cilvēki no manas rīcības varētu ciest. Līdzsvars starp vajadzībām, vērtībām, jūtām un sirdsapziņu dod pamatu harmonijas izjūtai. Patiesums, labestība un tolerance – šīs trīs īpašības savukārt palīdz uzturēt līdzsvaru gan sevī pašā, gan starp sevi un ārpasauli.
– Ikdienā, veidojot attiecības ar citiem, pirmais, kas liecina par to, ka līdzsvars tiek izjaukts – dusmas vai aizvainojums.
– Jā, dusmas un aizvainojums ir pirmās jūtas, kuras norāda uz to, ka esam ārā no līdzsvara. Bieži tās uzrodas tad, kad nonākam manipulatīvās attiecībās – tiek pārkāptas mūsu robežas, mūs izmanto vai tin ap pirkstu. Praktiskajos semināros parasti uzsveru, ka atskaites punkts ir mūsos pašos – mēs paši atbildam par mūsu izvēlēm un tad vairs nevainojam apkārtējo pasauli par savu dzīvi, bet gan paši uzņemamies par to atbildību, tādējādi iegūstot brīvību. Paši kļūstam par savas laimes un harmonijas kalējiem.
– Bet vai cilvēks viens pats spēj pārkāpt sev pāri un mainīties uz augšu?
– Domājams, ka nav neiespējami, tikai diezgan grūti. Grāmatu lasīšana palīdz, bet nedod tādu atbalstu, kā dod domubiedru grupas. Ir cilvēki, kas apmeklē dažādus seminārus, nodarbības, kur atrod līdzdomātājus. Ir cilvēki, kas meklē un atrod savu garīgo ceļu un pa to tad arī iet, par ko ir prieks. Jo, atrodot savu ceļu, visbiežāk arī ieviešas kārtība vērtībās un dziļāka pārliecība, ka tas, ko daru, ir labi, pieņemami un es tam ticu.
– Kā harmonisko sajūtu iegūt biežāk?
– Es pārstāvu pārliecību par līdzsvarošanos ikdienā – mūsu organisms katru mirkli uztur homoeostāzi automātiski, mums to pat neapzinoties. Ar savu apzināto daļu mēs varam pievērst uzmanību personības līdzsvaram ikdienā, kur es esmu starp darīšanu un radīšanu? Kur esmu starp prātu un ķermeni? Starp valdīšanu un ļaušanos? Starp kvalitāti un kvantitāti? Vai ir balansā ārpasaules ietekme un mana iekšējā pasaule? Kur esmu starp profesionālo un personīgu dzīvi, vai tur ir līdzsvars, vai tās viena otru papildina? Otrs būtiskais, kas nāk prātā – cik bieži esmu tagadnē? Vai nav tā, ka par daudz laika veltu pagātnes domām vai nākotnes plāniem? Un vēl viens lielais balansa jautājums ir līdzsvars starp racionālo un iracionālo. Racionālais, loģiskais, vērtējošais, kritiskais strukturētais, plānojošais un izpildošais prāts normāli sabiedrībā ņem virsroku un tiek augstu vērtēts. Bet tā ir tikai viena puse no veseluma! Prāta iracionālā daļa (iztēle, fantāzijas, sapņi, tēli, asociācijas, jūtas, sajūtas) netiek pietiekami novērtēta, un cilvēki pat baidās no šīs savas daļas. Ja racionālo daļu neatsver iracionālā, cilvēks sāk justies slikti, sevi kritizēt un salīdzināt ar citiem, justies kā mašīna. Iracionālajā jeb radošajā (!) smadzeņu puslodē atrodas tās funkcijas, kas gādā par laimes, veseluma, kopības, mīlestības izjūtu. Un tas ir tas, pēc kā mēs ik mirkli tiecamies. Vai ne? Deja, kustība, jutekliskums, mīlēšanās, visu veidu māksla, puķu ravēšana u.tml. ir tās darbības, kas dod iespēju iracionālajai mūsu daļai dominēt, un pa to laiku atpūtināt loģisko daļu. Un kas nav mazsvarīgi – pēc tam loģiskā smadzeņu puslode atgriežas pie savām funkcijām labākā kvalitātē! Bieži vien dejas laikā cilvēkiem uzrodas atbildes uz neatrisināmiem jautājumiem, un ir teiciens: rīts gudrāks par vakaru – aizejot gulēt, mēs atpūtinām loģisko smadzeņu puslodi, ļaujot dominēt radošajai, kas aktuālos jautājumus pa nakti var apskatīt no citiem rakursiem un atrast tādus risinājumus, kādus ar strukturēto prātu nav iespējams panākt.
– Harmonijas jēdziens ir cieši saistīts arī ar laiku, par kuru mēdzam teikt – 24 stundu ir par maz.
– Jā, būtiski, kam cilvēks velta laiku, vai viņam ir laiks sev. Ja sev tas netiek veltīts, bieži vien cilvēks pazaudē sevi. Izpildot citu cilvēku vēlmes, rodas netaisnīguma izjūta, kāds aizkaitinājums vai pat dusmas. Un šajos brīžos, lai no šīm ciešanām izkāptu, ir vērts atgriezties pie pašiem pamatiem – jau minēto vajadzību atzīšanas un cienīšanas. Cienot sevi, arī citi mani cienīs.
* Termins harmonija
Apzīmē saskaņu, savienību, būšanu uz viena viļņa.
* Termins laime
Garīgs stāvoklis, kam raksturīga pozitīva vai patīkama labsajūta. Laime cilvēkam izpaužas līdz ar citām emocijām – no vienkārša apmierinājuma līdz pat lielam priekam.