Liepājnieki Valija un Andris Beluzas jau četrus gadus dzīvo Nīcas novadā, dažus kilometrus aiz Liepājas robežas, prom no cilvēku burzmas. Abi saimnieki ir ekoloģiska dzīvesveida piekritēji, tāpēc viņu namiņš ir ar velēnu jumtu, kas gan reizēm karstā laikā jāaplaista un reizi gadā jānopļauj. Velēnu jumti vēl ir retums Latvijā, bet ieviesti šeit pēc Norvēģijas parauga. «Tas ir cits fīlings,» pārliecināta Valija.
«Mēs te esam jau kopš 2010. gada. Pirms tam dzīvojām Liepājā lielā mājā, bet nevarējām to pabeigt laika un līdzekļu trūkuma dēļ,» stāstu iesāk Valija. «Pirms Bernātu mājas mums vēl bija dzīvoklis Liepājā. Bet tur dzīvot bija vienkārši šokējoši. Tur bija kolhozs: tu satīri, bet cits visu nomet pie durvīm, tu nomazgā sienas, cits nospļauj. Gribējās savu māju tālāk no pilsētas burzmas un ļaužu pūļiem. Mēs gribam zaļo dzīvošanu – to vienmēr uzsveram.»
Zaļi domājošie
Nopirkuši zemi Nīcā, bet tā bijusi lauksaimniecības zeme. Bijušajā kartupeļu laukā tagad uzslieta vienkārša, bet jauka māja. «Mums nav daiļdārzs, bet dzīvesvieta, kuru gribam izdaiļot. Nav mērķis kaut ko te nepārspējami izveidot. Protams, patīkami, ka cilvēki brauc skatīties tavu dārzu,» saka saimniece. Saimnieks Andris viņu papildina: «Gribējām, lai tā dzīvošana mums ir zaļa, un tāpēc izvēlējāmies ekoloģisku mājiņu ar velēnu jumtu. Spriedām, kāda tā varētu būt, un nejauši vienā žurnālā ieraudzījām Ivara Ciaguna, siguldieša, kalnu slēpotāja namu. Tā gan bija pirts. Nezinu, vai viņš māju uzcēlis, kā solījis. Mums iepatikās žurnālā attēlotais projekts ar zaļo jumtu, un teicām, ka tieši tādu gribam arī savu koncepciju.»
Uzradies viens pazīstams draugs, kurš liepājniekus sapazīstinājis ar siguldieti, un tā iegūtas skices mājai. Nācies gan nedaudz pārtaisīt, jo Ivaram tā bijusi pirts. Kā ir dzīvot ekoloģiskā mājiņā? «Forši, klusi un mierīgi. Doma bija arī tāda, ka tai mājai jābūt ļoti mazai, jo mēs esam divi – meitai Ilzei jau ir sava ģimene. Koncepcija nākusi no Norvēģijas – tur ir tā doma, cik zemi atņem, tik daudz ar jumtu atdod atpakaļ. 2010. gada nogalē nodevām māju ekspluatācijā, bet velēnu jumtu vajag reizēm karstā laikā aplaistīt un reizi gadā nopļaut,» stāsta Valija.
Sapņu zeme – Eldorado
Kā cēlies Eldorado nosaukums? Izrādās, Beluzas paši iedevuši mājai šo nosaukumu, jo visi latviskie bijuši jau paņemti. «Runājām, ka Eldorado ir kaut kas foršs, it kā sapņu zeme, it kā vieta, kurp devušies zelta meklētāji Amerikā. Mēs esam Latvijā trešie ar šādu nosaukumu. Šķiet, vieni ir Latgalē. Bet vajag, lai nosaukums atšķirtos vismaz viena novada ietvaros. Un tāpēc mums nācās pieņemt kaut ko netradicionālu. Par Eldorado mēs pat bijām laimīgi. Tā ir sapņu zeme, ko mēs savām rokām esam izveidojuši,» priecājas Valija.
Saimnieks Andris ar prieku rāda dziļurbuma aku, citādi nemaz nevarot, jo nepieciešams ūdens dzeršanai. Dārza laistīšanai ūdeni ņem no dīķa. Beluzas vēl grib sētā izrakt aku un tāpēc ataicinājuši rīkstnieku, lai nosaka, kur ir āderes.
Dārzu sākuši veidot ar skujeņiem tikai tāpēc, ka arī ziemā tie rada dzīvību. «Kad viss krāšņums nosalst un aiziet bojā, tad paliek skujeņi, un tas ir ļoti skaisti. Vai nu zaļš, vai dzeltenīgs, sarkanīgs, zili pieleks. Citam atkal forma interesanta. Pagājušajā gadā ar lampiņām mums bija izdaiļota priede, un visi brauca garām un priecājās. Mēs gribam pēc iespējas mazāk postīt dabu un tāpēc Ziemassvētkos pērkam eglītes podos. Tās pēc tam var izstādīt dārzā. Eglīti tad parasti uz terases noliek. Tās visbiežāk izdzīvo, bet ir arī negodprātīgi eglīšu tirgotāji, kas apcērp saknes pēc poda izmēra, tad eglītes neizdzīvo. Ir mums gan pašu pirktas eglītes, gan radu un draugu dāvinātas,» turpina Andris.
Katram augam savs vārds
Valija vedina skatīt Krišīša stūrīti. Tur atdusas runčuks, kurš pie Beluzām nodzīvoja 20 gadus. «Tepat ir arī divas lampiņas, kuras dienās uzlādējas un vakaros iedegas – Krišītis ir mājās,» saka Valija.
Andris nereti pārmetot sievai: ko tu vari te ravēt? Es pierādīšu, ka nevajag ravēt. «Andrim pieder dobe – ziedu upe. Tie ir augi, kuri ir pārmēru savairojušies. Te ir zelta slotiņas un flokši. Nopļautā zāle kalpo kā mulča, un tad nezāles gandrīz vairs neaug. Drusku jau ir, bet minimāli,» stāsta Valija un turpina, ka grib dārzu veidot tādu, lai no iekšpuses, no lielajiem logiem būtu labs skats. «Mēs apsēžamies pie galda no rīta, pēcpusdienā vai vakarā un skatāmies, kā bilde mainās. Apgaismojums mainās. Viena dobe mums veic atdalītājas procedūru – atdala ražojošo zonu no daiļdārza. Karoga dobe un viena parādes dobe, kurai uzmanību pievēršam ziemā un vasarā dienā un naktī.»
Pēdējā laikā saimniecei iepatikušās heiheras. «Ļoti smukas, visādi toņi. Bet dārzā ir arī daudz samteņu, ļoti izturīgas puķes. Samtene ir droša, bet iestādīt biezā slānī arī nav interesanti. Viņa ir dzīvīga, bet, ja būs visu laiku, būs vienmuļa. Tagad modē nāk retro dārzi un atgriežas vecās labās dālijas, lielās margrietas, flokši, miķelītes. Man arī rudbekijas patīk – tās ir latviskas. Petūnijas patīk. Mums dārzā izveidots puķu koks. Andris atrada stabu ar zariem, un izveidojām tā, ka var ielikt divus puķu podus, kas dod vertikālu akcentu,» nosmej Valija un vēl pastāsta, ka abi Beluzas augiem dod vārdus. Piemēram, ir viņu meitas Ilzes vārdā nosaukts koks, un Valija nereti saka Andrim: ej nogriez matiņus Ilzītei! Tā esot vieglāk orientēties.
Pat «sarkanais stūrītis»
Mājvietu pie dīķa atradis arī putnubiedēklis. Andris stāsta, ka vasarā viņam ir arī kompanjoni – putnu biedēkļi, kas sargājuši zemenes. «Mēs pērkam stādus tepat Kalnišķos no stādu audzētavas Cielavas, esam ar to apmierināti. Pērkam arī tos, ko lielveikalos rudenī pārdod kā izbrāķētus. Arī ar draugiem un radiem apmaināmies stādiem,» atklāj Valija un lielās, ka no dārzeņiem izaudzē visus, kas laukos aug: sīpolus, burkānus, gurķus, tomātus, pupas, zirņus, zemenes, pupiņas. Piena produkti un maize, protams, jāpērk veikalā. «Dažreiz gan maizi izcepu elektriskajā cepeškrāsnī, bet kas tā par maizi? Malkas krāsnī ceptai – tai gan ir garša!» priecājas Eldorado saimniece.
Saimniece vedina apskatīt viņas «sarkano stūrīti», kur aug sarkanas begonijas, un pati nosmej, ka katrai sevi cienošai iestādei ir «sarkanais stūrītis».
«Siltos vakaros mēs mēdzam sēdēt uz krēsliem un priecāties par dabu. Tāpēc izveidojām terasi. Te var iznākt čībās, naktskreklā vai rītasvārkos. Gribas veldzēties dārza burvībā. Viss taču tikai sev domāts. Un dārzam es varu veltīt diezgan daudz laika. Esmu brīvmāksliniece, rakstu Liepājas novada laikrakstam Kursas Laiks. Paņēmu materiālu un strādāju mājās. Ļoti labi, ka var visu savienot – apkopt dārzu, pagatavot pusdienas un reizē rakstīt,» apmierināta ir Valija.
Beluzām ir viena meita Ilze, kurai jau tagad pašai ģimene – vīrs un trīs bērni. Viņa pie vecākiem brauc bieži, bet tad grib apsēsties un aprunāties. «Vismaz šai dzīves posmā viņu nevilina zemes darbi. Mani arī jaunībā nevilināja zeme. Bet viena lieta ir to darīt citiem, otra lieta – darīt sev. Kad skolas laikā bija obligātie darbi, tad man nepatika. Pilsētniekiem, man šķiet, daudzās paaudzēs arī nepatīk šie darbi. Bet mēs jau brieduma gados emigrējām otrādi – no pilsētas uz laukiem, nevis kā tagad notiek. Ja man būtu no pilsētas 50 kilometrus jānobrauc, varbūt tad es nebūtu sajūsmā par saviem laukiem. Bet te jūra tuvu – 400–600 metru. Sezonas laikā var ar riteni aizbraukt,» sarunu nobeidz Valija.