Baiba Indriksone: Daudz māju, viens teātris

Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone teic, ka viņai bijis bagāts mūžs – ar mīļiem cilvēkiem un interesantām lomām.

«Esmu dzimusi 1932. gadā. Man vajadzēja piedzimt Pārdaugavā, bet mammīte izbijās un aizmuka no slimnīcas. Tā nu es piedzimu pie Gaisa tilta vienā no koka mājām,» stāsta pavedienu iesāk aktrise un ar nožēlu teic, ka tagad šo māju vairs nav.

Atmiņā suns un saldējums

«Māja pie Gaisa tilta ir pirmā manas dzīves māja. Kad braucu pa Gaisa tiltu, vienmēr saku, ka te ir mana dzimtene. Dzimu mājās, tēvs atveda dakteri, un viņš, kad meitene piedzimusi, teicis: «Un šīs Marusjas dēļ pametu tik labas kārtis kāršu partijā!» Nākamajā dienā atnācis dakteris Bieziņš un rādījis, kā bērnu satīt – lai rokas un kājas būtu savindelētas. Bet pēc brīža jau roka bija brīvībā... «Tā būs braša meita,» noteicis ārsts. Man tur bijis raibs sunītis Fricītis. Tur esot bijis liels, liels dārzs un blakus arodskola, kurā mans vectēvs mācījis galdniekmākslu.» Tuvinieki Baibai stāstījuši, ka viņu ar mammīti gandrīz lodes zibens nospēris, taču, par laimi, nelaime gājusi secen. Savukārt vectēvs reiz strādājot iezāģējis pirkstā un, tā kā tajos laikos medicīna nav bijusi attīstīta, «aizgājis ar asins saindēšanos». «Līdz ar to mums nebija nekāda sakara ar skolu un bija jāiet citur dzīvot.»

Nākamā dzīvesvieta ģimenei bija Aristida Briāna ielā – mājā, kur joprojām stāv plāksne, ka tur atradusies Cīņas nelegālā redakcija. «Es to maz atceros, zinu tikai to, ka otrajā stāvā dzīvojām. Pie loga no sētas pienāca angārs, un vecāki vienmēr uztraucās, ka kāds var iekāpt dzīvoklī.»

Kā pa miglu Baiba atceras, ka vecāki Asaros īrējuši vasarnīcu – no tiem laikiem atmiņā gardais saldējums pie Asaru stacijas. «Es atceros, ka tēvs atnāca 1. septembrī un pateica, ka sācies karš. Tantei turpat Mellužos bijusi milzīga zemeņu plantācija. Gājām zemenēs. Viņa uz loga gatavināja tomātus – oh, miltaini, garšīgi! Tas atmiņā palicis no Jūrmalas,» pasmaida aktrise.

Vēl Baibas dzīvē bija vecātēva saimniecība Džūkstē un zeme, ko tēvs ieguva par Brīvības cīņām. «Tas ir krustojumā Jelgava–Tukums, Kalnciems–Liepāja. Tās bija brīnišķīgas vasaras. Palīdzēju visos lauku darbos – grābu sienu, ar zirgu vilku grābekļus, sēju labības kūlīšus, liku statos, pat linus plūcu! Un tad mēslu vedamās talkas. Pašai savs vezums, un visu dienu maršruts «kūts–lauks». Paņem vezumu – aizved uz lauku, un tur jau iedod citu zirgu un ratus – un uz kūti. Palīdzēju arī krietni lielo ganāmpulku ganīt. Pļavā bija lieli laukakmeņi – uz tiem varēja uzrāpties un dziedāt. Zeme Zemgalē mālaina, varēja visādus ķiņķēziņus veidot. Atceros, kā krusttēvs lielos laukakmeņus skaldīja – sakūra uguni, sakarsēja akmeni un tad lēja ūdeni – akmens uz pusēm! Viens šāds sašķeltais tagad radis vietu mūsu Jūrmalas dārzā. Uz dzelzceļa uzbēruma auga zemenēm līdzīgās spradzenes, birzītē gāju sēņot. Tās bija 1942.–1944. gada vasaras. Kad dega Jelgava, es dārzā lasīju ceļa putekļiem apputējušās jāņogas. Un pāri mežiem cēlās dūmi. Mani ar brāli steidzīgi aizveda uz Rīgu, jo sākās lielas kaujas. Vectēvs un tēvabrālis devās bēgļu gaitās. Tad nodega mājas, kūts ar lopiem, arī mans pūra zirgs. Nu māju saimnieki Anglijā miruši, tur atdusas. Mājvietā plešas rapša lauki. Tikai viena veca ābele aug ceļa malā – tas tagad asfaltēts.»

Visa bērnība – pagalmā

«Bērnība man bija brīnišķīga un harmoniska. Mūsu ģimenē galvenā nebija mamma, bet gan vecāmamma. Viņa visu darīja – strādāja un vārīja ēst. Es esmu teikusi, ka gribu līdzināties vecmammai. Esmu no viņas saņēmusi tik daudz mīlestības un rūpju. Tagad pienācis tas laiks, kad man jārūpējas par visiem. Bet es absolūti neuzņemu to kā kādu slogu, drīzāk kā svētu pienākumu, ko vecmāmiņa darīja savā laikā,» lepna ir teātra dīva.

Baibas bērnība visilgāk pagāja dzīvoklī iepretī Lielajiem kapiem, Miera ielā. Vispirms 85., tad 89. mājā. Vecmāmiņa vēlējās dzīvot tā, lai pa logiem redzētu Lielos kapus, jo tur atdusējās viņas vīrs. Baibas tēvs to respektēja. «Mēs dzīvojām piektajā stāvā, un vecmāmiņai bija grūti uzkāpt, grūti bija malku sanest. Tur bija tāda milzīga sēta, mājas apkārt riņķī. Tagad tā ir apbūvēta, uzceltas drošības iestādes. Bērni varēja ar smiltīm spēlēties, ar ragaviņām braukt, paslēpes spēlēt. No desmit mājām bērni sapulcējās un spēlējās,» atminas aktrise. Kad pārcēlusies uz 89. māju, tas bija otrais stāvs, bet ļoti auksts dzīvoklis. Bija karš, ar malku grūti. Divas istabas virs vārtrūmes – grīda auksta, auksta. Liela zāle – virs veikala. Ziemā klavieres spēlēju ar cimdiem rokās. Dvašu varēja redzēt. Tikai ēdamistaba bija virs veikala noliktavas, un krāsns labi sildīja. Te salika manu un brāļa gultas. Ēdamistabas mēbeles bija vectēva dāvana meitai kāzās.» Mājas iepretī Lielajiem kapiem bija pirmās, kuras Baibas ģimene zaudēja, aizbraucot uz Vāciju. «Gadu pavadījām Vācijā, mazā pilsētiņā, kur mūs nometināja nelielā istabiņā. Tur bija gāzes apgaismojums, kuru nedrīkstēja iededzināt. Pie krāsns tikai vakarā varēja lasīt. Kā maza meitene piedzīvoju, ko nozīmē, kad beidzas karš, kā klīst zaldāti – tas bija drūms laiks. Vecmāmiņa slimnīcā gulēja ar difteriju, man bija tīfs un difterija.»

1944. gada 4. oktobrī ģimene izbrauca no Rīgas, bet 1945. gada 4. oktobrī sāka ceļu atpakaļ. 13. janvārī iebrauca Rīgā, bet nebija, kur palikt, mājvietu bija aizņēmuši citi, bet tur palikusi visa iedzīve. «Labi cilvēki mūs ielaida vienā istabā, 13 kvadrātmetru lielā, Stabu ielā. Vecmamma gulēja ar mammu kopā, es – uz kaut kāda veca dīvāna, brālis – virtuvē uz raskladuškas. Tā bija grūta pēckara dzīvošana – nekā nebija, arī ar ēšanu bija slikti, bet bērni jau tās lietas nejūt. Es gāju skolā, arī Pionieru pils dramatiskajā pulciņā. Mājās biju maz. Tad bija Teātra institūts, un, mācoties pēdējā kursā, es apprecējos ar Aleksandru Leimani. Sākām ar komunālo dzīvokli Lāčplēša ielā, kur virtuvē saimniekoja trīs ģimenes. Bija viena gāzes plīts ar četriem riņķiem. Tad nu pēc grafika gatavoja pusdienas. Vēlāk visi kaimiņi pārcēlās dzīvot citur,» stāsta Baiba.

Līdz ar kūlu nodeg māja

Aktrise atgriežas mazliet senākā pagātnē. «1958. gadā Leimanim piešķīra divas istabas Jūrmalas vasarnīcā Smilšu ielā. Es gaidīju dēlu, un viņam vajadzēja piedzimt Jūrmalā. Es biju domājusi, ka viņš nāks pasaulē Dzintaros, lepnajā Dzemdību namā. Nekas nesanāca – aizveda mani uz Rīgu. Bet pirmā dzīvesvieta pēc Rīgas viņam bija Jūrmala. Kad Aivaram bija divi gadiņi, viņš pludmalē noklīda. Cilvēki prasa: kur dzīvo, puisīt? Tāda smilšaina iela. Jūrmalā daudz smilšainu ielu. Bet mēs taču dzīvojam Smilšu ielā! Mājai lepns vārds – Villa Olga.» Ar smaidu aktrise atceras, ka dēls gulējis ratos uz neliela balkona, bet vāvere, uz priedes zara sēžot, metusi čiekurus virsū.

Berģos ģimenei neskaitāmas vasaras pagājušas. Liela saimniecība, liels dārzs. «Tur bija brīnišķīgs pagrabs. Spiedu sulas, taisīju želejas, vārīju ievārījumus. Es skābēju gurķus, bet Leimanis – kāpostus. Bija jānopērk 100 kilogramu kāpostu, un viņš tos ēvelēja divos emaljētos katlos. Platība mums bija maza, un, kad rūga, tad smaka bija briesmīga. Draugi ieteica kāpostus salikt burkās. Un tad, kad kaut kur gājām ciemos, uzdāvinājām pa burkai savus kāpostus,» gardi smejas aktrise. Leimanim ļoti paticis darboties dārzā. Visu viņš darījis pedantiski. «Berģos vispirms mums bija suns Grifs, kurš filmējās Cielaviņas armijā. Pēc viņa nāves mūsu draugs bija cits bokseris – Armis. Nu viņi tur zem priedēm atraduši mūža mājas. Tur vasarās draiskojās Aivars, vēlāk viņa bērni Elza un Gusts, kas makšķerēja Juglas ezerā, Elza ar draudzenēm auklēja lelles,» stāsta aktrise. Tomēr arī Berģos ģimene nebija uz palikšanu.

«Leimanis reiz, ārstējoties slimnīcā, uzgāja ziņu, ka pie Gaujas pārdod pusi no guļbaļķu mājas, un izrakstoties lika man – savam šoferim – vest uz Lodi. Garām Lodes ķieģeļu fabrikai pa līkumainu, izdangātu ceļu līdz Gaujai. Mājiņa kā no pasakas. Zied 27 ābeles, skaista daba, klusums. Un, kaut gan ir Berģi, nopirkām šo mājiņu. Tur braucām piektdienu vakaros un svētdienās atpakaļ uz Berģiem. Tur viss auga griezdamies. Es kā izkāpu no mašīnas, tā vagā iekšā. Tā bija vasara, kad Raiskumā filmēja Limuzīnu Jāņu nakts krāsā un es no rītiem braucu filmēties. Rudenī bija bagāta ābolu raža. Lasīju, tinu papīros, vedu kastes uz Berģiem, vasarnīcas pagrabu, lai saglabātos. Bet āboli sasala. Un nākamajā pavasarī puikas dedzināja kūlu un mājiņa nodega.»

Baiba teic, ka allaž bijusi pikta, ka jāpamet civilizētā Berģu dzīve un jābrauc uz Līgām (guļbaļķu namiņu). Par Līgām namiņš nosaukts tāpēc, ka saulgriežu laikā ģimene to pirmoreiz ieraudzījusi. «Bet, kad tikām līdz mājai, iepatikās klusums, jo līdz tuvākajām mājām četri kilometri, tālumā rej suņi, ducina traktors, ciemos nāk aļņi. Stādām kartupeļus, un visi redz, ka mūsu kaķis spēlējas ar kaut kādu striķi. Pieejam tuvāk – odze. Čūska sastingusi, kaķis arī. Leimanis čūsku aiznesa tālāk. Vēlāk mēs šīs čūskas saucām par Grietiņām un sadzīvojām labi.»

Vīrs Aleksandrs Leimanis nomiris 1990. gada jūnijā. Baiba palikusi viena. Dēls dejojis Amerikā, vedekla ar mazbērniem bija Itālijā. «Daudzas studentu korporācijas atjaunoja savu darbību, un es tolaik dzīvoju Lāčplēša ielā sešistabu dzīvoklī. Mana mammīte bija Selga, un es pazinu daudzas Selgas. Viņām nebija, kur pulcēties, un es piedāvāju savu dzīvokli. Cienāju ar kafiju apmēram 50 dāmu – arī no ārzemēm. Meitene no Stokholmas, redzot manu lielo, plašo zāli, teica: oh, oh, oh, tādā dzīvoklī var dzīvot tikai ļoti, ļoti, ļoti bagāti cilvēki. Ilgi vairs tur nepalikām. Pagrabā atvēra restorānu, augu nakti cepa gaļu un sīpolus. Un arī īres maksa kļuva ārkārtīgi augsta. Un tā mana Rīgas dzīvošana beidzās 1996. gadā,» noplāta rokas skatuves dīva.

«Tagad gandrīz 20 gadu dzīvojam Jūrmalā. No sākuma sevī pukojos: kā tā, prom no Rīgas. Rīgā viss pazīstams. Mana dzimtā pilsēta! Bet tagad izjūtu lielu laimi te redzēt visus četrus gadalaikus – skatīties saulrietu, kas allaž iekrāsojas citās krāsās. Vasarā ir burzma, bet es vienmēr saku: kad iebrauc iekšā pa vārtiem, klusums, miers, jūru tu dzirdi, pie loga ir egle kā Baibai, balkons kā Džuljetai… Dārzā ir apglabāti trīs lielie suņi. Tagad mums ir mazais Piksons, tāds maziņš. Kad es sāku mācīties Teātra institūtā, Klintītei (Anta Klints – D. E.) tika uzdāvināts suņuks Miķelītis. Es viņu vēlāk ģērbu, un mēs kopā braucām mājās pēc izrādēm ar 1. trolejbusu. Ir fotogrāfija, kur Klintīte kopā ar Miķelīti. Mans Piksis ir tikpat miniatūrs kā Miķelītis, un viņš ir tas, kas mani desmit reižu ved laukā staigāt. Mēs skrienam apkārt mājai, trenkājam kaķus un barojam putnus. Viens otru labi saprotam. Piksi mīl visi. Pēdējā laikā viņš ir vairāk mans suns. Dzīvo manā istabā un piedod man to ņiprību, atbildību,» par savu mīluli sajūsminās aktrise.

Atbildība par piemiņu glabāšanu

Baiba vienmēr bijusi uzticīga savam – Nacionālajam –teātrim. «Es ienācu 1951. gadā un biju jaunākā, tagad esmu vecākā. Brīnišķīgi kolēģi man bijuši. Ar daudziem sadraudzējos. Piemēram, ar Veltu Līni, jo mums puišeļi dzima vienā laikā: viņai – Aigars, man – Aivars. Radziņa sākumā strādāja Jelgavas teātrī un pēc tam atnāca uz Nacionālo. Mums bija ģimeniska draudzība. Leimanis bija draudzīgs, un pie viņa 1. jūlijā nāca ciemos viņa kurss – Adermanis, Zemdega, Anta Krūmiņa un citi. Viņš žāvēja vistas un cienāja, es gatavoju salātus. Arī 18. novembrī, Aleksandros, pie viņa ciemos nāca kolēģi, viņš labprāt uzņēma ciemiņus.»

Daudzo draugu un kolēģu pieminēšana aktrisē uzjunda ne tikai atmiņas. Viņa pastāsta, ka tad, kad pārvākušies, «vistrakākā ķēpa» bijusi ar grāmatām un traukiem, tālab skatuves dīva ar šausmām domājot: kad viņas nebūs, ko bērni darīs ar mantām? «Jā, pārcelšanās ir darbietilpīga lieta. Vislielākā ķēpa – sasiet grāmatas, sapakot traukus. Ak, Dievs, cik daudz lietu sakrājas pa daudziem gadiem! Man tā ir gadījies, ka, ne tikai mainot dzīvesvietu, bet arī kādam cilvēkam aizejot Aizsaulē, ir problēmas ar mantām. Ko atstāt, ko izmest? Leimanis aizgāja – palika scenāriji, pieraksti, lekcijas, daudz arhīva materiālu. Tos atdevu kino un teātra muzejiem. Tā ir liela atbildība, jo tu nosaki, kas jāsaglabā. Cilvēks ir aizgājis un neko nevar pateikt.»

Baibai ir kāds interesants stāsts par vīra atstāto mantojumu. «Zināju, ka Jelgavas teātra direktors Rolovs gribēja, lai Leimanis iestudē Skroderdienas Silmačos. Dekorators Arvīds Spertāls sagatavoja dekorāciju skices. Bet teātri likvidēja 1953. gadā un Skroderdienas nonāca uz toreizējā Drāmas, tagad Nacionālā teātra skatuves. Tur tika spēlēts citās Spertāla dekorācijās daudzus gadus. Bet nekur Leimaņa papīros šīs skices neatradu. Un pēkšņi šovasar paskatījos kādu kasti, kur atradās Leimaņa glabātās gleznu reprodukcijas un kartītes. Redzu – apakšā melns maiss, un tur – Jelgavas teātrim domātās skices un lomu sadalījums. Antonija – Elza Radziņa. Bet tā palika tikai iecere.»

Sarunas noslēgumā Baiba bilst dažus vārdus par to, kā viņai izdodas saglabāt enerģiskumu: «Man kādreiz patika rušināties zemē, bet tagad to grūti izdarīt. Taču man ir daži upeņu un jāņogu krūmi. Tagad ir moderni ogas sasaldēt, nav jāvāra. Vēl man patīk lasīt grāmatas un kaut kur aizbraukt. Skatīties, kā Elza (mazmeita Elza LeimaneMartinova, baletdejotāja – D. E.) dejo. Gusts (mazdēls Gusts Leimanis – D. E.) vienu laiku spēlēja grupā F[ei]k, un es klausījos jauniešu mūziku. Es cenšos nebūt veca, un citi saka, ka man tas izdodas.».