Daiņa Grūbes laimīgais gads

Gada aktieris Dainis Grūbe ar mīļoto Mariju un meitām Reinu (3 gadi un 9 mēn.) un Maiju (8 mēn.) aizvadīto gadu vērtē kā ražīgu daudzās jomās. Gaidot gadskārtu svinības, viņi gremdējās sentimentālās atmiņās un prātoja, ka pienācis laiks kaldināt savas ģimenes tradīcijas.

«Aizvadītais gads mums bijis notiku-miem bagāts un izdevies,» saka Marija un Dainis. «Pavasarī piedzima Maija, nesen beidzot nopirkām sen kārotu dzīvokli,» viņi uzskaita labos notikumus, kā trešo pieminot Dainim piešķirto Spēlmaņu nakts balvu kā labākajam gada aktierim. «Tas bija fantastiski!» atceras Marija un bilst, ka ģimenē valda ārkārtīgs prieks un visi ir lepni. Dainis pats pārliecinošo apgalvo, ka priekiem vairs vaļas neesot, jo tagad jāturpina strādāt augstā kvalitātē, nekavējoties pie sasniegtā. «Negribu, lai balva man traucē strādāt. Ir skaidrs, ka tagad būs bail kļūdīties. Pašlaik balvai ir brīnišķīga vieta starp ievārījuma burkām virtuvē uz skapja – tur es to neredzu,» viņš smejas.

Dāvina dāsni

Gaidot Ziemassvētkus, Marijas un Daiņa mājās viss notiek laicīgi un rimti. Arī rūpēt dāvanas ģimene sākusi jau laikus, lai pēcāk izvairītos no svētku drudža lielveikalos. «Katru gadu dāvanas sapērkam jau vismaz trīs nedēļas pirms svētkiem. Arī šogad palikuši tikai kādi nieciņi, ko nopirkt,» secinājusi Marija. Dainis viņai piebalso, ka apdāvināmo ģimenē un draugu lokā esot ļoti daudz un kļūstot arvien vairāk. Mazā Reina, graužot piparkūku, min, ka svētkos vēlētos saņemt končas, jo mantas viņai jau esot.

«Ziemassvētkos mums ir tradīcija vienu gadu braukt ciemos pie Marijas vecākiem, nākamo pie manējiem – šogad brauksim pie manējiem uz Pļaviņām. Tur būs vecākā māsa ar savu ģimeni, jaunākā māsa ar dzīvesbiedru, mamma, tētis, ome, opis un mammas brālis ar savu ģimeni. Un mēs. Tur būs bardaks, bet būs tik forši,» Dainis raksturo gaidāmo jampadraci. Savukārt pie Marijas vecākiem Baldones pusē svinības noritot tieši pretējā garā – mierīgi un tikai pašu tuvāko lokā. «Agrāk, kad biju maza, svinējām svētkus pēc lietuviešu tradīcijām. Galdā bija jābūt 12 ēdieniem, bet neviens no tiem nedrīkstēja saturēt gaļu, tā galdā tika celta nākamajā dienā. Apmēram pēdējos piecus gadus Ziemassvētkos mielojamies ar suši un saldo ēdienu. Pie mammas vienmēr ir omulīgi un forši,» atmiņās kavējas Marija. Pie Daiņa viss esot pretēji – galdā ir pašmāju šmorētās zosis un citas lauku veltes. «Vieglāk ir pateikt, kā tur nav,» viņš nosmej.

Kopīgas atmiņas

«Tā kā tagad mums ir savas mājas, vēlamies sākt veidot savas tradīcijas un ar laiku uzņemt viesus arī pie sevis. Bet no otras puses – ja tik reti tiekam uz laukiem, ir grēks neaizbraukt. Es pagaidām nemaz negribu palikt svētkos mājās,» saka Marija, uz ko Dainis domīgi noteic, ka viņš gan labprāt izbaudītu sava mitekļa omulību. «Man gribas uzaicināt ciemos manus un Marijas vecākus, lai viņi var paciemoties, būt aprūpēti un viņiem nekas nebūtu jādara. Sēdiet, dzeriet karstvīnu, ēdiet zosi,» aktieris sirsnīgi aicina.

Marijas un Daiņa pirmie kopīgie Ziemassvētki pirms apmēram četriem gadiem aizvadīti divatā. «Es cepu un šmorēju, mums bija skaista eglīte zara formātā, jo neatbalstām eglīšu ciršanu. Mēs aizgājām uz baznīcu, bija mierīgi. Patīkami, ka mums ir tādas atmiņas par divatā aizvadīto laiku,» Marija un Dainis smaidot noteic. Kopš bērnu ienākšanas ģimenē Ziemassvētku sajūta un tradīciju ieviešana ir kļuvusi svarīgāka, abi ir pārliecināti. «Pirms tam nepiešķīru tiem tik lielu nozīmi. Kad manā bērnībā vienos Ziemassvētkos vecītis atnāca ar manu cepuri pasniegt dāvanas, man beidzās svētku prieks. Bet kopš Reinas piedzimšanas viss mainījās. Mēs jutām, ka tā būs – gribas dāvāt šo svētku un ģimeniskuma sajūtu bērniem,» Dainis domā un priecājas par gaidāmo braucienu uz svinībām laukos.

Mīts par salaveci

Īpašs prieks par braucienu uz laukiem esot vecākajai meitai Reinai, jo būs satikšanās ar brālēniem un māsīcām un dāvanu kalni. Mīts par salaveci, kurš nes dāvanas, ģimenes svinībās vēl tiekot uzturēts, taču Marija nav pārliecināta, cik ilgi tas izdosies. Viņa atceras kādu nepatīkamu atgadījumu: «Manai māsai bija trauma bērnībā, jo salavecis parasti ienesa un nolika dāvanu maisu un devās prom. Viņai šķita, ja viņš tiek iekšā, tad jebkurš var iekļūt mājās.» Līdzīgi bijis arī Reinai – mazajai radušās šaubas, no kurienes pēkšņi uzradies salatētis. «Toreiz viņa atteicās skarties klāt dāvanām, bet Marijas mamma viņu pamazām apstrādāja,» neveiklo notikumu tagad jau ar smaidu atminas tētis. «Salaveča tradīcija ir koks ar diviem galiem, jo nav zināms, kā katrs bērns to uztver,» vērtē Marija. Vaicāta, vai jau sagatavojusi pantiņu, ar ko pateikties par dāvanām šogad, Reina kļūst domīga, taču vecāki lepni atzīst, ka atvase labprāt dzejolīšus sacer pati – viņa esot ļoti radošs bērns.

Viens par otru dāvanu drudzī pāris nereti aizmirstot, taču abi apgalvo, ka kompensē to ikdienas pārsteigumos. «Dainis bieži nopērk manu mīļāko šokolādi, ko ieliek jakas kabatā vai zem spilvena. Bieži dāvina puķes,» Marija priecājas. Savukārt Dainis ir laimīgs, ka trīs viņa dzīves īpašās meitenes sagaida viņu mājās. «Ir tik jauki vērot, kā meitas aug. Atceros, kad Reina vēl bija maziņa, prātoju, kā būs, kad viņa paaugsies un skries pretī. Tas ir tik jauki,» viņš maigā balsī nosaka.

Sapņo par divvientulību

Laiku, ko šogad svētku gaidās veltīt ģimenei, Dainis vērtē kā pietiekamu. «Visi vakari decembrī pārsvarā ir brīvi,» viņš saka. Citādi varot izvērsties jaunā gada sagaidīšana, bet par to Marija nebēdā. «Agrāk man šķita, ka pavadīt svētkus atsevišķi ir katastrofa. Bet ar to laikam piesaucu Daini un izbaudīju to uz savas ādas. Tas patiesībā nav nekas traks, pie visa pierod. Pat ja esam atsevišķi, gadu mijā aizsūtām viens otram īsziņu vai sazvanāmies, bet sabučojamies, kad satiekamies,» Marija ir pragmatiska. Šogad viņa gadu miju iecerējusi aizvadīt ar draudzenēm un atvasēm – arī mazajai Reinai patīkot gatavoties ballītēm un svinēt. Kopš ģimenē ir bērni, Marija un Dainis neatminas kopīgas trakas ballītes un smejoties teic, ka vairs pat nezina, kur Vecrīgā var aiziet. «Esam drusku iesūnojuši,» viņi vienbalsīgi nosaka. Lai izbēgtu no mājas rutīnas, pāris iecerējis nākamvasar nodoties divvientulībai kaut uz pāris dienām, tāpēc jau sākuši plānot, kam atstāt atvases.

Īpašu apņemšanos jaunajam gadam ģimenei neesot, vienīgi Dainis atzīst, ka mēdzot izvirzīt mērķus un pats sevi motivēt tos sasniegt. Pēc Marijas un Daiņa domām, šobrīd sabiedrībai ļoti svarīgi vēlēt saticību, cieņu citam pret citu un veselību, kā arī rūpes par savu apkārtni, kas var izpausties, piemēram, kā eglītes neciršana. «Mēs esam zaļā dzīvesveida piekritēji un pērkam eglīti podiņā. Kad svētki beigušies, laukos to pārstādām,» viņi rāda piemēru un mudina aizdomāties.