Muravejam roks sirdī

Grupa Keksi un leģendārais mūziķis Aleksandrs Sircovs (tautā saukts par Muraveju) 2. janvārī jau astoto gadu pēc kārtas rīkoja Muzikālo skudrupūzni 2015, kas vienlaikus bija arī grupas izveidotāja un līdera dzimšanas dienas svinības.

 Laikā pirms simboliskās gadu mijas mūziķis atskatās uz saviem sasniegumiem skatuves karjerā un ļauj ielūkoties savā bilžu albumā.

«Mana tante no Krievijas ļoti labi spēlēja septiņstīgu ģitāru. Reiz viņa atbrauca pie mums ciemos un sāka mani mācīt – pirksti sāpēja, nekas neizdevās, tās bija īstākās mokas. Es tolaik mācījos 4. klasē. Kad tante aizbrauca, ģitāra tika nolikta skapjaugšā un palika tur līdz 7. klasei, kad man atkal radās interese. Vēlāk brālēns ģitāru pārveidoja par sešstīdznieci, parādīja man pirmos akordus, un man iepatikās. Šķita – trīs akordus zini un jau esi ģitārists,» Aleksandrs atceras mammas sūri grūti pa blatu iegūtās ģitāras likteni.

Mācoties 7. klasē, viņš sācis muzicēt Cēsu 2. vidusskolas pašdarbības ansamblī un sapratis, ka vēlas mūziku pamācīties profesionāli. «Pēc 8. klases iestājos Cēsu Alfrēda Kalniņa mūzikas vidusskolā kontrabasa specialitātē. Iestājeksāmenus nokārtoju slikti, bet, tā kā man bija laba ritma izjūta, mani uzņēma. Mācījos diezgan neveiksmīgi, mani atskaitīja,» viņš smejot atceras nebēdnīgos gadus. Neskatoties uz neveiksmēm, Muravejs ar domubiedriem turpināja spēlēt restorānos, rokgrupā un Cēsu diksilenda pirmajā sastāvā. «Tā sāku saņemt pirmo naudu, mans pirmais honorārs par vakaru bija 4 rubļi. Vēlāk jau bija 10–15 rubļi par vakaru. Pēc tam spēlējām dejas Siguldas kultūras namā – tur mēnesī nopelnīju apmēram 100 rubļus un savos 16 gados jau jutos kā miljonārs,» mūziķis smejot atceras. Tam sekoja divi gadi armijā, kas bija veiksmīgs grūdiens tālākai muzikālajai karjerai un atpazīstamībai.

Lai gan savas karjeras laikā spēlējis dažādās grupās un apguvis daudzveidīgus mūzikas stilus, grupas Keksi izveidotājs un mūziķis Aleksandrs Sircovs atzīst, ka sirdij tuvs allaž bijis roks un mīļākā grupa līdz pat šodienai ir Led Zeppelin.

Armijā

«Kad bija pienācis laiks dienēt krievu armijā, trāpījos Kaļiņingradas apgabalā. Man papīros bija rakstīts, ka esmu mūziķis, tādēļ uzreiz paņēma orķestrī. Pirms tam nekad nebiju spēlējis tubu, bet praporščiks uzstāja, ka atdos mani tanku remontu rūpnīcai, ja neiemācīšos spēlēt instrumentu. Biju redzējis, ka puiši no turienes visi nāk melni, nostrādājušies motora transmisijās. Es paskatījos un domāju – ārprāts. Brīvajos brīžos mēģināju mācīties pūst, vingrinājos, iemācījos spēlēt maršus no galvas. Tad mani paņēma orķestrī, un vēlāk izrādījos neslikts tubists. No armijas dzīves nenožēloju nevienu fragmentu, jo tur man tika atklāta arī džeza pasaule. Armijā var atrast laiku visam, ja tikai grib. Katru dienu trenējos arī kontrabasa spēlē, jo vienlaikus vēlējos būt arī labs kontrabasists. Divi gadi armijā pagāja kā viens mirklis. Tur sapazinos ar igauņiem. Viņi parādīja savas bildes, kā staigājuši ar gariem matiem, kļošenēm. Es biju sajūsmā, un viņi ierosināja, lai braucu uz Tartu,» stāsta Aleksandrs. Armijā viņš iepazinies ar daudziem talantīgiem domubiedriem, un tas būtiski ietekmējis tālākās karjeras un dzīves gaitas.

Studijas Tartu

«Pēc armijas iestājos Tartu augstākajā mūzikas vidusskolā, kas tagad pieder pie Tartu universitātes. Manā laikā, beidzot to skolu, uzreiz varēja dabūt bakalauru. Toreiz visa mūzikas teorija bija pašu profesoru sarakstīta, un es tieši trāpīju pie tiem profesoriem – tas bija fantastiski! Viņiem bija kontrabasa pasniedzējs no Latvijas – Miervaldis Valpēteris, pie kura kādu laiku nomācījos. Uzņemšanas komisija, redzot, cik labi spēlēju, piedāvāja man aiziet uz orķestra mēģinājumu un pēc tā noformēja dokumentus orķestrī uz pusslodzi. Tā kā dabūju arī stipendiju 35 rubļus un vēl orķestra algu 70 rubļus, nodomāju, ka forši pēc armijas tā iekārtoties. Pēc mēneša jau tiku orķestrī uz pilnu slodzi,» mūziķis raksturo veiksmes stāstu un atzīst, ka ļāvies arī citām muzikālām aktivitātēm, jo sirdī allaž mitis roks.

«Ātri vien iemācījos igauņu valodu un iepazinos ar puišiem, kas spēlē roku un blūzu. Trāpīju Tartu igauņu mūzikas kopienā – viņiem bija sava pasaule. Interesanti, bet nekad nebija strīdu starp igauņiem un krieviem, taču mūzikas kopienas nekad nekrustojās. Tā kā esmu krievs un protu runāt igauniski, es pratu integrēties gan pie vieniem, gan otriem. Tā sāku spēlēt roku. Biju mācījies mūzikas skolā, man bija daudz paziņu, tāpēc uztaisījām grupu. Drīz pēc tam, 1982. gada pavasarī, man piedāvāja spēlēt ļoti slavenā un naudīgā igauņu grupā Suvenīrs.».

 Sapņu blice un Eolika

«Vēlāk rokfestivālā Tartu pavasaris iepazinos ar sava Cēsu skolotāja Igora Grapa dēlu Gunāru Grapu. Mēs sākām pļāpāt, un jau tā paša gada rudenī Gunārs piedāvāja man spēlēt savā blicē Magnetic Band. Biju noklausījies visus viņu ierakstus un nodomāju, ka šajā blicē es patiešām gribētu spēlēt. Viņi man garantēja 600 rubļus mēnesī un iespēju izbraukāt visu Krieviju. Tā arī bija – izbraukājām Krieviju, spēlējot pa vairākiem koncertiem dienā, bet, tā kā vēlāk dabūjām diskvalifikāciju, varējām spēlēt tikai Igaunijā un ne zem mūsu nosaukuma. Uz gadu mums bija noteikts mēģinājumu periods, lai izveidotu jaunu programmu, ko pēc tam apstiprināt Maskavā. Pa to laiku spēlējām zem nosaukuma Gunnar Graps un draugi.».

1980. gadā ieguvis Igaunijas labākā stīdzinieka balvu un no sirds izspēlējies vairākās tolaik populārās kaimiņvalsts grupās, 1985. gadā Aleksandrs dažādu apsvērumu dēļ atgriezās Latvijā. «Spēlēju restorānos – toreiz krogi bija pilni, bija kolhoza laiks un varēju dzīvot bezbēdīgi par nopelnīto naudu. Bet gribējās kaut ko nopietnāku. Uzzināju, ka grupa Eolika bija izsludinājusi konkursu uz basģitārista vietu. Es aizgāju uz konkursu, Boriss Rezņiks mani noklausījās, un konkurss uz basista vietu bija beidzies. Līdz pat pašām grupas beigām nospēlēju Eolikā basģitāru,» mūziķis lepojas.

Dzimšanas dienas koncerts

«Kopš sevi atceros, vienmēr esmu atzīmējis jubileju īstajā dienā. Viena reize bija izņēmums, un viss gads bija neizdevies. Dzimšanas diena jāsvin tad, kad tā ir! Uz 50 gadu jubileju man bija vairāk nekā četru stundu ilgs koncerts un uzstājās visi kolektīvi, kuros esmu spēlējis. Arī šogad būs koncerts, kurā svinēšu savu 57. jubileju,» Muravejs, kurš amizanto iesauku guvis vēl skolas laikā, stiepjot uz muguras milzīgo kontrabasu, atklāj 2. janvārī plānoto.

Grupas Latvijā

«Deviņdesmito gadu sākumā uz izjukušā Rīgas džeza kluba kauliem tika izveidots ansamblis Rebel, tiku tur spēlēt. Izdevām pirmos albumus. Vēlāk arī Labvēlīgajā tipā pirmie divi albumi ir manis producēti. Kādu brīdi mums bija grupa arī ar Pitu Andersonu. Pēc tam astoņus mēnešus nospēlēju grupā Opus Pro un esmu līdzautors divām dziesmām,» Aleksandrs ieskicē karjeras gājumu Latvijā.

«1997. gadā pēc kāda jaunā gada izdomāju, ka vajag izveidot kaut ko savu. Pavasarī jau bija jāstartē Tartu rokfestivālā, bet mums vēl nebija nosaukuma. Tolaik bija teiciens – baigais kekss. Bet no otras puses – tā ir kūka, kas der gan brokastīs, gan dzimšanas dienās, gan bērēs. Tā ir neitrāla, bet tajā pašā laikā tai vienmēr ir kāda rozīnīte vai šokolādes gabaliņš. Vārdu saprot visās valodās, tas ir īss un paliek prātā. Tāpēc ierosināju džekiem: «Nosaucamies par Keksiem!» Sākumā domājām, ka tas būs pagaidu nosaukums, bet, kā zināms, viss pagaidu ir vismūžīgākais. Pavasarī mums apritēs jau 18 gadu!».