Pieci Āgenskalna Valsts ģimnāzijas vienpadsmito klašu skolēni – Ričards Silinieks, Kristīne Lapsa, Kristaps Jaunžeikars, Agnese Ļebedina un Justs Celms – ir tikai neliela daļiņa no tiem daudzajiem tūkstošiem Latvijā, kuriem šodien skan skolas zvans, vēstot par jauna mācību gada sākumu.
Vēl esot vasaras brīvlaika noskaņās, viņi stāsta par būtisko, kas saistās ar skolu.
Ko sadarījāt šovasar?
Justs Celms: – Vasara bija superīga, jo mazāk atbildības nekā skolas laikā, kad jāapvieno mācības ar treniņiem un vēl visādām aktivitātēm. Bija gan jūra, gan citi prieki, gan arī mazi darbiņi, tāpēc vasara, īsi raksturojot, bija chill. Vasarā tikt prom no Rīgas ir sasodīti svētīgi.
Agnese Ļebedina: – Šī bija trakulīgāka vasara nekā iepriekšējā. Jau skolas laikā ar klasesbiedriem norunājām, ka brīvlaikā turēsimies kopā, un tā arī notika. Kopīgi atpūtāmies un kopīgi pastrādājām, piemēram, ierakstījām kāda tirdzniecības centra radioreklāmu. Vēl ar vecākiem apceļoju Latviju, pabijām arī Lietuvā, kas bija diezgan interesanti.
Ričards Silinieks: – Man bija vairāk brīva laika nekā parasti, jo retāk notika basketbola treniņi (es spēlēju Rīga/1188, kas saistīta ar ASK Rīga, kam ir finansiālas problēmas). Atpūtos gan laukos, gan pilsētā, izklaidējos kopā ar draugiem. Bija arī brālis jāpavada – viņš aizbrauca uz ASV, kur mācīsies Cloud County Community koledžā un sportos.
Kristaps Jaunžeikars: – Biju ļoti aizņemts, jo sāku pastiprināti nodarboties ar baletu. Trenējos deviņas reizes nedēļā, taču nenožēloju, jo darīju, ko vēlos. Dejošana – tā ir mana kaislība un stihija.
Kristīne Lapsa: – Es padzīvojos pa laukiem, braucu uz jūriņu, tikos ar draugiem. Atpūtos, jo nav tālu tas brīdis, kad vasarā būs iespējams tikt vienīgi pie pāris trim atvaļinājuma nedēļām.
Vai bija kas tāds, ko gribējāt, bet nepaguvāt šovasar izdarīt?
K. L.: – Pietrūka kāds izbrauciens uz ārvalstīm ar teātra studiju Vinnijs, kur darbojos. Aizpērn piedalījāmies festivālā Zviedrijā, pērnvasar – pasaules mēroga pasākumā Maskavā, kur notika arī meistarklases. Tas uzlādēja gan radoši, gan emocionāli.
A. Ļ.: – Skolas deju kolektīvam Vainags arī atcēlās plānotais brauciens uz festivālu Ungārijā, jo visi dalībnieki netika, tāpēc pietrūka nepieciešamās naudas. Lai nebūtu pārāk liela vilšanās, mēs, dejotāji, noorganizējām kopīgu pasākumu kādā viesu namā Kandavā.
J. C.: – Man bija būtiski, lai es vasarā varētu fiziski atpūsties un garīgi pilnveidoties. Tas izdevās, tāpēc nav iemesla sūdzēties, ka kaut ko neesmu paguvis izdarīt.
K. J.: – Kā man pietrūka? ("Meiteņu," atbildi saka priekšā pārējie sarunas biedri, līdz ar vārda beigām sākot sirsnīgi smieties.) Patiesībā – laika, lai vairāk varētu pabūt kopā ar skolasbiedriem, izklaidēties ar viņiem. Vasarā parasti katrs pašķīst uz savu pusi, tāpēc satikties ir diezgan problemātiski. Skolasbiedri man ir būtiski cilvēki – es uz skolu neeju tikai tādēļ, lai mācītos, bet arī lai sastaptu labus cilvēkus...
("Skolotājus," atkal kāds pamanās komentēt Kristapa teikto.)
R. S.: – Vasara ir ideāla, ja izdodas tā atpūsties, ka kaut ko iegūsti. Jaunus iespaidus, jaunus cilvēkus... ("Apmierinājumu," skolasbiedri saka priekšā arī Ričardam.)
Cik bieži vasarā iedomājāties par skolu?
J. C.: – Trīs, nē, laikam četras reizes... (Visi smejas.) Tuvojoties 1. septembrim, saprotu, ka tuvojas zināma rutīna un atbildība. Tas ir diezgan biedējoši, pat baisi. (Justa teikto uztverot kā joku, pārējie atkal smejas.)
A. Ļ.: – Par skolu iedomājos diezgan reti, daudz biežāk – par skolas biedriem. Tiesa, šodien biju skolā – gāju uz bibliotēku skatīties, vai nav mācībām nepieciešamo grāmatu. Bija doma kaut ko atkārtot no iepriekšējā gadā mācītā. Izvilku no somas matemātikas grāmatu, skaisti noliku uz galda un... sāku darīt ko citu.
K. L.: – Jūnija sākumā, kad beidzas skola, man parasti šķiet – ko es trīs mēnešus bez klasesbiedriem sadarīšu?! Taču drīz vien pārņem pretējas jūtas – negribas neko, kas atgādinātu par skolu. Toties pāris nedēļu pirms skolas sākuma gandrīz visi, arī es, gan internetā, gan pa telefonu atjauno kontaktus ar klasesbiedriem, gribas satikties, uzzināt jaunumus.
K. J.: – Es vasarā par skolu nedomāju, bet šobrīd (saruna notika 25. augustā – M. L.) par tās esamību atgādina plakāti uz tirdzniecības centru fasādēm. Piemēram, uz Stockmann sienas var izlasīt optimistisku saukli Heijā, uz skolu!, tamlīdzīgs plakāts rēgojas Elkor veikalos un uz tramvaju sāniem. Tas bišķiņ līdzinās aukstai dušai karstā laikā, taču reāli apzinos, ka nekas nav mūžīgs – arī vasara ne.
R. S.: – Kad lielveikalos parādās burtnīcu un klažu piramīdas, ir skaidrs – skola klāt.
Kā parasti jūtaties 1. septembrī? Vai ir kādas tradīcijas, ko šajā dienā ievērojat?
J. C.: – Ir – pieceļos, nomazgājos, ielieku matos želeju. (Visi smejas.)
A. Ļ.: – Pēc vasaras ir interesanti redzēt, kā mainījušies klasesbiedri, skolēni no pārējām klasēm, kādi jauni skolotāji būs. Parasti pirms došanās uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju mēs, bariņš klasesbiedru, kas kopā mācāmies kopš 1. klases, ejam uz savu veco skolu – Friča Brīvzemnieka pamatskolu – pie savas iepriekšējās audzinātājas Guntas Beizakas, kas ir ļoti jauka skolotāja. Apsveicam viņu, mazliet parunājam.
J. C.: – Man ir iegādāta pilnīga jauna forma skolai, precīzāk, jauns apģērbs. Būs smuki! Bet patiesībā šogad mani nekas nevelk uz skolu, nav nekādu emociju. Kas ar mani ir noticis? Man pārāk patīk brīvība un iespēja pievērsties tam, kam neatliek laika mācību gadā. Es aizraujos ar tenisu, ar mūziku – dziedāšanu un komponēšanu, kam skolas laikā jāatkāpjas otrajā plānā, vai arī šīm interesēm ziedoju miegu, dažkārt guļot tikai divas stundas naktī.
K. L.: – Man ir divējādas jūtas: prieks, ka varēšu satikt savējos, būšu ierauta skolas virpulī, un nedaudz skumīgi, ka jāzaudē tā izvēles brīvība, kas ir vasaras brīvlaikā.
K. J.: – Šogad, sagaidot 1. septembri, nav tik daudz emociju kā pērn, kad ģimnāzijā sāku mācīties citā klasē, tikpat kā nevienu nepazinu. Paldies Dievam, arī ar jauno klasi man ir paveicies!
R. S.: – Lielāks satraukums ir tad, ja jādodas uz jaunu skolu vai uz jaunu klasi, bet, ja nav nekādu pārmaiņu, pret 1. septembri attiecos kā pret pierastu rituālu. Galvenais – šajā dienā labi izskatīties.
Kādam ir jābūt skolotājam, lai viņš jums kļūtu par autoritāti?
A. Ļ.: – Zinošam, gana stingram un harismātiskam. Tāda bija mūsu iepriekšējā audzinātāja Āgenskalna Valsts ģimnāzijā skolotāja Santa Kazaka.
R. S.: – Ja lieliski pārzina savu priekšmetu un prot to azartiski pasniegt, klasi var savaldīt bez kliegšanas. Tāda bija mūsu ģeogrāfijas skolotāja Valda Kolosova.
K. L.: – Viņa mūs prata motivēt mācīties. Piemēram, stundas laikā pieminēja kādu sarežģītu ģeogrāfisku terminu, sakot – tam, kurš zinās, ko tas nozīmē, likšu desmitnieku. Un tad bija azarts paraudzīties ārpus mācību grāmatas ietvariem, nevis automātiski iekalt to, kas tajā rakstīts.
K. J.: – Man autoritāte ir skolotājs, kurš ne tikai prot talantīgi pasniegt savu priekšmetu, bet arī spēj saprast, ko jaunieši domā un jūt. Tāds cilvēks ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka, kura mūsu skolā sāka strādāt tikai pērn. Ar viņu var pārrunāt par visu ko, ne tikai par mācībām, jo skolotāja prot komunicēt ar jauniešiem.
J. C.: – Katrs no skolotājiem piesaista ar kaut ko savu, bet mani suģestē tie, kam ir bagātīgs vārdu krājums un spējas savu priekšmetu neordināri pasniegt. Un vēl manu cieņu izpelnās tie skolotāji, kuriem ir laba humora izjūta.
Vai esat bijuši nežēlīgi pret tiem skolotājiem, ar kuriem nav izveidojies kontakts?
J. C.: – O, jā!
K. L.: – Jo jaunāki bijām, jo riebīgāki bija mūsu gājieni.
K. J.: – Dīvainā kārtā no mums dabūja ciest skolotāja, kurai ļoti patika bērni. Jūtot šo pieķeršanos, mēs sākām uzvesties kā izlutināti mazuļi. Skolēni jau instinktīvi jūt, kuram skolotājam var atļauties kāpt uz galvas un kuram – ne.
R. S.: – Es domāju, ka skolotāja profesija ir viena no svarīgākajām valstī, jo viņi veido mūsu nākotni, ieliek cilvēkam pamatus. Tāpēc uzskatu par briesmīgu valsts attieksmi, kas slēdz skolas un samazina skolotāju algu. Skolotājam jābūt labi izglītotam, daudz jālasa, jāredz. Naudas trūkums to visu liedz.
Kam jābūt skolā, lai jūs justos komfortabli?
J. C.: – Labām telpām, un mūsu skolā tādas ir, pat sasodīti labas.
K. L.: – Sakārtotai videi, labai aurai, ko veidojam mēs visi kopā – skolēni, skolotāji un arī cilvēki, kas strādā skolā. Piemēram, ļoti kolorītas ir mūsu bufetnieces, ar kurām puišiem patīk koķetēt, arī sieviņas, kas pieskata skolēnu skapīšus garderobē.
J. C.: – Vislielākais skolas gariņš ir Edīte – vidusskolas skapīšu dežurante. Viņa ir kundze gados, bet tik ņipra! Kad Edīte atgriezās darbā pēc slimošanas, divpadsmitie teica, ka viņi būtu gatavi savas dežurantes priekšā izritināt sarkano paklāju. Viņa ir savējā!
K. J: – Lai es skolā labi justos, cilvēkiem, kas tajā strādā, ir jābūt laipniem un komunikabliem. Man ļoti patīk skolas medmāsiņa. Viņa ir ļoti saprotoša. (Visi piekrīt Kristapam.)
R. S.: – Mūsu skolu uzskata par prestižu. Es to apzinos un novērtēju. Man nāk prātā ģeogrāfijas skolotājas Kolosovas teiktais, ka skolēni ir tie, kas veido priekšstatu par skolu. Ne jau tāpēc tu esi labs, ka mācies Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, bet, esot labs, par tādu padari arī savu skolu.
J. C.: – Šī ir intervijas pērle. Beidzam!