Jaunā dziedātāja Kristīne Prauliņa teic, ka katru gadu pirms Ziemassvētkiem esot aizvien grūtāk atrast laiku, lai nedaudz apstātos no ikdienas skrējiena un mierīgi nodotos dziļām pārdomām, kas viņai, ticīgam cilvēkam, esot svarīgi.
Šis laiks viņas muzikālajā darbībā ir bagāts un piesātināts ar daudziem notikumiem. Tikko pabeigusi ierakstīt albumu Melns ar baltu, kam mūziku komponējis Raimonds Pauls un ar kuru sadarbībā arī koncertē, tekstu autors ir Guntars Račs. Drīzumā tas tiks nodots klausītāju vērtējumam. Dziedātāja stāsta, ka albumā apkopotas 12 dziesmas, no kurām 11 ir jaunas.
Maestro uzraksta dziesmas
Viņa teic, ka sadarbība ar Maestro dod grūdienu, spēku doties uz priekšu pa muzikālās karjeras kāpnēm. «Atklāti sakot, tas nav bijis sapnis, lai Raimonds Pauls raksta dziesmas tieši man, taču to ļoti novērtēju. Karjeras izaugsmē tas ir svarīgi, jo dod iespēju izvērtēt, kā Latvijā veidojas mūzikas tirgus, un kurš gan to vislabāk var parādīt, ja ne Maestro, kurš visam izgājis cauri,» teic R. Paula favorīte.
Viņa uzskata, ka labās lietas dzīvē notiek tad, kad cilvēks ļaujas to gaitai. «Jābūt atvērtai un gatavai, un viss, kas nāk, jāpieņem ar pateicību. Nevajag salīdzināt, kā ir citiem un ka gribētos tā, kā ir viņiem, bet man nav,» uzskata māksliniece un turpina. «Mums katram ir unikāls ceļš ejams. Nekad nevar zināt, ko katra iespēja nozīmē. Esmu domājusi, ka kādu koncertu diez vai daudzi vēlēsies klausīties, bet pēc tā paveras jauns ceļš dzīvē. Vienmēr jābūt vislabākajā profesionālajā līmenī, kādā vien varu būt. Dažbrīd šķiet, ka varētu pārdegt, bet tagad ir izjūta – esmu zaļa un jauna, tāpēc jāņem viss, ko varu paņemt.»
Gospeļkoris priekam
Šobrīd Kristīne koncertē kopā ar Latvijas Radio bigbendu, joprojām dzied Rīgas gospeļkorī.
Kristīne atklāj, ka viņai tuvākā ir gospeļmūzika, un tieši ar to aizsākās viņas muzikālās gaitas. «12 gadu vecumā biju aizgājusi projām no mūzikas skolas, kurā pabeidzu piecas klases. Māsīca Zane, kura dzīvo Amsterdamā un ar kuru vienmēr esmu bijusi tuva, bija dzirdējusi par šo kori un aicināja tajā iestāties. Man šķita, ka nekur nevajag iet, jo tikko biju tikusi vaļā no mūzikas skolas. Taču mani kaut kas tur vilka. Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, man bija grūti iejusties, bet ar laiku sapratu, ka tieši individuālā pieeja vokālajai tehnikai, tembra atklāšanai mani fascinē. Tas bija tieši tas, ko es vēlējos un meklēju.» Kristīne teic, ka gospeļkoris joprojām ir viņas prioritāte, taču Latvijā ar šādu muzicēšanu var nodarboties savam priekam, garīgajai izaugsmei un emocionālajam baudījumam. Tā dalībnieki ir kā otra ģimene, un arī tagad, decembrī, ar kori paredzēti koncerti. «Tas man dod pareizo fokusu. Ja Ziemassvētkos būtu jāspēlē tikai ballēs, būtu grūti. Tas mani neapmierina, atstāj sirdī tukšumu.»
Piederība savai Latvijai
Kristīne ir pārliecināta, ka jebkurai mūzikai, ko izpilda, līdzi nāk arī domāšana un pašvērtējums. «Mūzika, pirmkārt, ir pieredze. Esmu diezgan paškritiska. Nekad netēmēju uz kādu augstāko punktu un nedomāju, ka esmu nonākusi tajā. Galvenais – tiekties uz to, lai tā nekad nav. Latiņa visu laiku ir jāceļ augstāk, augstāk un tikai jālec, jālec tai pāri. Šobrīd zinu, ka man jābūt Latvijā, te ir mani domubiedri, kas mūzikā ir svarīgi. Esmu laimīga šeit. Piederu pie cilvēkiem, kuri izbauda un novērtē to, kas ir tagad.»
Par savu lieliskāko skolotāju Kristīne dēvē Railī Orravu, pirmo gospeļkora vadītāju, kura savulaik Latvijā dziedāja džezu un uzstājās kopā ar mūziķiem, ar kuriem tagad muzicē Kristīne. Stingra un prasīga, kura daudz iemācījusi savai skolniecei. «Viņa teica, ka nekad nevajag murrāt savā pašapmierinātībā par jebko, zinot, ka iespējams izdarīt vēl labāk. Viņai pienākas pirmais un vislielākais paldies par to, ko esmu profesionāli sasniegusi.» Daudziem mūziķiem arī esot jāpateicas – bigbenda vadītājam Kārlim Vanagam, bundziniekam Artim Orubam, kuri devuši iespēju viņai sevi parādīt un attīstīties.
Adrenalīns plūst pāri
Kristīne vērtē, ka koncertu bagāžā esot bijušas vairākas ļoti labas uzstāšanās, taču viņa nekad neiespringstot ar izjūtu – «tā bija augstākā pilotāža vai kulminācija, ka esmu visu labi izdarījusi, bet ne tik labi, kā varētu pēc pieciem gadiem». Šogad Kristīne kļuva par jauno izpildītāju konkursa Riga Jazz Stage uzvarētāju. «Pirmajā kārtā piedaloties, man bija šī izjūta, ka izdarīju visu, ko varēju. Pašai šķiet, ka tāpēc arī uzvarēju,» spilgtu epizodi atminas viņa. Uzstājoties uz lielās skatuves, pilotāža esot svarīga – atzīst dziedātāja. «Pirmajās uzstāšanās bija negaidīti, ka adrenalīns plūst pāri un to nav iespējams savaldīt, piemēram, sāka trūkt elpas. Pirmais lielākais koncerts bija Nacionālajā operā, Raimonda Paula jubilejas koncertā, taču tagad jau protu sevi savākt un tikt tam pāri.»
Kristīne bieži aizdomājoties par akadēmiskās muzikālās izglītības nepieciešamību. Mēģinājusi iestāties ASV Bērklijas mūzikas koledžā, kas esot prestiža mācību iestāde, taču nav ieguvusi stipendiju, un iecere palikusi neīstenota. «Taču, no otras puses, priecājos, ka neaizbraucu, jo tad nebūtu noticis viss labais šeit. Tā tas dzīvē vienmēr ir – kaut ko iedod un kaut ko atņem. Latvijā iespējams studēt klasisku džezu, bet neteiktu, ka tas īsti būtu mans gājiens.»
Māksla visu sabalansēt
Kristīne atklāj, ka interesē sports, ir liela futbola un arī tenisa fane. «Vienmēr eju uz Latvijas izlases spēlēm Skonto stadionā. Nesen sāku apmeklēt sporta zāli un iepazinu, kādu prieku sagādā un sniedz enerģiju. Tā ir kā narkotika un labs bonuss, un ar laiku varēšu uzlabot arī savu formu. Agrāk šķita, ka tas vairāk domāts citiem, bet es dziedu, sēžu, domāju un rakstu, un esmu apcerīga.» Kristīne to saka tāpēc, ka saista filozofija, arī vēsture, viņa daudz raksta. «Mēģinu rakstīt tekstus, bet tik tālu, lai komponētu mūziku, vēl neesmu tikusi. Domāju, ka drīzumā mani teksti arī kaut kur parādīsies,» daudzpusīgos talantus atklāj viņa. Ik pa laikam atceroties flautas pasniedzējas teikto: jo vairāk darīsi, jo vairāk izdarīsi. «Tagad sāku saprast, ka tā tas arī ir. Mācos dzīvi vieglāk uztvert, jo tad to arī var sasniegt. Ja visam pieeju ļoti nopietni un ar pārāk lielu atbildību, kļūst par smagu. Mācos sabalansēt lietas, bet tas nav viegls process.»
Kristīnes lielākais enerģijas avots nenoliedzami ir mūzika. «Ir, protams, koncerti, kuri no manis izsūc visu, un nevaru pat pasmaidīt. Esot uz skatuves, zinu – tas ir pats labākais un tam esmu radīta. Par to šaubu nav. Šādu izjūtu vēlas piedzīvot visi. Cilvēks barojas no tā, ka viņš var darīt to, ko vēlas. Vienmēr esmu darījusi, ko vēlos. Varu to atļauties.»
Vienkārša un dabiska
Kristīnei nav mazsvarīgs laiks, ko pavada pati ar sevi. «Jo vairāk esmu vērsta uz āru, jo vairāk vajag laiku sev,» pauž viņa. Svētdienās viņai esot svarīgi doties uz baznīcu, lai gan katru nedēļas nogali neizdodas muzicēšanas dēļ. Svarīgi ir mirkļi būt kopā ar ģimeni, saviem cilvēkiem, kuriem var uzticēties, reizumis atļauties pačīkstēt vai paprasīt palīdzību. Kristīne secina, ka vecāki vienmēr esot bijuši saprotoši, lai arī ko viņa darītu, nekad nav ierobežojuši. «Manas izvēles dzīvē vienmēr bijušas oriģinālas. 11. klasē mācību gada vidū aizgāju no skolas, kuru pabeidzu tālmācībā.» Svarīgi esot cilvēki, uz kuriem var lūkoties kā uz autoritātēm un kuri dod stimulu. Draugu neesot daudz, reti kuru cilvēku pielaižot sev tuvu klāt, taču netrūkstot tādu, ar kuriem izveidojušās draudzīgas attiecības. Kristīnes labsajūtai pietiek ar to, ka draugi atceras, piezvana un vēlas pabūt kopā.
Ikdienas gaitās dzīvo ar pārliecību – jābūt vienkāršai, tādai, kāda viņa ir. «Vēlos netēlot. Zvaigžņu slimība ir mistiska. No vienas puses, ir jāsaprot, ka nekas neesmu bez tiem cilvēkiem, kuri ir apkārt, un iespējām. No otras puses, man ir jāapzinās, ko es varu, un jābūt pārliecībai, jo bez tās nevar. Eju uz bigbenda mēģinājumiem un domāju, kā viņi bliež, ko tad es. Kāda man var būt zvaigžnu slimība, ja blakus spēlē pats Maestro! Un tas ir veselīgi.» Tagad esot pienācis laiks, kad viņa sākusi sevi izprast, un apjautusi, kas vēlas būt. «Tad, kad cilvēks to zina, var iet tālāk,» ir Kristīnes pārliecība.