«Šobrīd atrodos vislabākajā dzīves brīdī. Ja tā nenotiktu, tad būtu grūti strādāt un rakstīt. Jūtos saskanīgi pats ar sevi, esmu ieguvis dvēseles miera stāvokli. Viss rit dabisku gaitu, un notiek ilgi gaidītā atgriešanās pie sevis citā kvalitātē. Tas mani iepriecina,» 65. dzimšanas dienas priekšvakarā saka dzejnieks Leons Briedis, kuram 16. decembrī būs veltīts jubilejas koncertuzvedums.
Tam dots nosaukums Atziedi, dvēsele tāpat kā populārā dzejnieka paša mīļākajam dzejolim, kuram Raimonds Pauls savulaik uzrakstīja melodiju, bet klausītāji šo slaveno dziesmu iemīļoja Mirdzas Zīveres izpildījumā. Par godu jubilejai klajā nāks arī dzejnieka jaunais dzejoļu krājums Eņģeļu lidlauks.
Birst no visām piedurknēm
Neviltotas sirsnības un vienkāršības caurstrāvots, dzejnieks stāsta par vienu no harmonijas avotiem – tas ir nesenais brauciens Dzejas dienās uz dzimto Madonas novadu, Mētrienu, kur dzejnieks neesot bijis 15 gadu. Apmeklējis savas Grantiņu mājas, ar siltu acu skatienu apmīļojis vecos ceriņkrūmus un pateicībā varējis noliekt galvu, jo te saimnieko labi ļaudis. «Dzimtās puses bērnības avots, kurš šķita, ka ir aizsērējis un atstāts novārtā, joprojām ir dzīvs. Tas deva papildu impulsu un spēku. Atgriešanās notika īstajā brīdī, sastopoties ar īstajiem cilvēkiem, novadniekiem, un tas iedvesmoja gada nogalei. Varbūt šī iedvesma nepametīs ilgāku laiku. Piepeši attapos, ka bērnības atmiņas ir dzīvas, iespaidi un daba, kas allaž devusi spēku, dzimtās puses lielais sirsnīgums un labestība. Neviļus īsts, patiess pacilātības un saviļņojuma brīdis, kurš jau ilgst vairākus mēnešus. Dievs dod to nepazaudēt,» poētiski saka dzejnieks. Tagad viņš, tēlaināk izsakoties, dzīvojot nevis kaut kādā mākslīgā pārtapuma brīdī, bet dabiskā pārveides brīdī, kad dzejoļi birst no visām piedurknēm. Un arī baiļu vairs neesot, ka kaut kas dzejā varētu samisēties.
Raksta ar loģisko iedvesmu
«Jaunībā dzīvoju ar emocionālo iedvesmu, bet tagad – ar loģisku iedvesmu, jo mani var pārtraukt rakstīt jebkurā brīdī kāds dzīves notikums, novirzīt sāņus no aizsākta darba. Agrāk šķita, ka darbs neatgriezeniski un uz mūžiem ir pazaudēts, ja kāds mani pārtrauca. Tagad jebkurā brīdī varu atsākt rakstīt dzeju, un tā ir laba stabilitātes sajūta.» Leons Briedis dzīvē un savā daiļradē sasniedzis briedumu, mācoties ne tikai no citiem cilvēkiem, bet arī no sevis, no savām kļūdām. «Šķiet, apmēram pirms pieciem septiņiem gadiem sāku saprast cilvēkus. Pirmām kārtām beidzot esmu sācis saprast pats sevi un varu saprast arī citus. Cilvēkus pieņemu tādus, kādi viņi ir, neprasu, lai viņi būtu tādi, kādus man gribētos. Šie cilvēki ir skaisti, krietni, dabiski un īsti, un arī es varu būt viņiem kaut nedaudz līdzīgs. Tāpēc man ir miers un saskaņa ar sevi un citiem. Protams, ir lietas, kas man šajā dzīvē nepatīk, sarūgtina, bet tas nav šķērslis darbam un attiecībām ar citiem. Un varbūt arī tāpēc mani dzejoļi sāk aizvien vairāk līdzināties man pašam un es aizvien vairāk līdzinos saviem dzejoļiem. Mēs viens otru papildinām, un dzīve iegūst citas vērtības, jēgu, krāsas, skaņas un smaržas. Jo īstāk, patiesāk un atdevīgāk būs dzīvojis dzejnieks, jo īstāka un patiesāka būs viņa dzeja. Ilgi bija jānodzīvo, lai nonāktu pie šādas elementāras patiesības.»
Piedalās ar visu ķermeni
Lai cik arī daudz viņam nozīmē dzeja, atdzejošana un tulkošana, tomēr dzīve ir nesalīdzināmi skaistāka, pilnīgāka, bagātāka, neaptveramāka nekā visskaistākais dzejolis, spriež dzejnieks. «Taču tas nenozīmē, ka es neturpināšu rakstīt. Dzīve ir kļuvusi par vienu no maniem iedvesmas avotiem. Jaunībā apmēram 20 gadu iedvesma tika smelta pastarpināti caur zināšanām un grāmatām, kas arī ir svarīgi. Tagad varu smelties iedvesmu no cilvēkiem un dzīves, kāda tā ir, visā daudzveidībā un pretrunīgumā, visās draņķībās un godībās.» Dzejnieks filozofiski aizdomājas, ka cilvēkam pārdzīvot vajag tikai par to, ko viņš spēj ietekmēt, bet to, ko nevar ietekmēt – tā ir lieka savas enerģijas izšķiešana un graušana. Taču mēs spējam daudz ko ietekmēt, pirmām kārtām paši sevi, arī savu tuvinieku, draugu dzīvi un palīdzēt viņiem. Tas cilvēka dzīvei piešķir pavisam citu skatījumu un jēgu.»
Dzejniece Vizma Belševica savulaik esot teikusi, ka dzejoli neraksta tikai ar roku, ar zīmuli, uz rakstāmmašīnas un tagad uz datora, bet raksta ar visu ķermeni. Tāpēc dzejniekam jābūt ne tikai labā garīgā formā, bet arī fiziskā – uzskata Leons Briedis, kurš nepiederot pie tiem autoriem, kuri sēž pie galda vai kādā noteiktā vietā un cenšas kaut ko uzrakstīt, bet nekas nesanāk. «Dzejoļi atnāk paši no kaut kādiem mājieniem, intonācijām, ritmiem. Iedvesma ir daba, sapnis un mīlestība, dzīve. Dzejoļi atnāk negaidīti, pat negribēti, un izrādās, ka tieši tie ir visgaidītākie un gribētākie. Protams, ne visi izdodas, bet tos atliek tikai pierakstīt.»
Sāk atkal labot
Viņus, dzejniekus, mēdz iedalīt divos tipos – pragmatiskie un intelektuālie. «Abas īpašības ir svarīgas – gan emocionalitāte, gan analītiskums. Vairāk esmu intuitīvi improvizējošs cilvēks. Mana dzeja vairāk ir intuitīva improvizācija. Tā ir kā balansēšana pa virvi – var nokrist, salauzt sprandu, bet var izcili pa to noiet un apmest salto mortale. Balansēt ir smagi, vieglāk ir atrasties bedrē.» L. Briedis mēdzot sevi uzmundrināt ar vārdiem: «Ja vēlies šajā dzīvē kaut ko panākt, tad jādzīvo ilgi», lai gan to neesot viegli izdarīt. «Vieglāk ir aizdegties, uzliesmot un sadegt, atstājot brīnišķīgas pēdas mūsu apziņā, kā to izdarīja Eduards Veidenbaums, Fricis Bārda, Jānis Poruks, arī Aleksandrs Čaks. Šādu cilvēku latviešu literatūrā ir maz, pārsvarā prozaīķi, bet arī dzejnieki.»
Leons Briedis nesteidzoties dzejoļus ātri uzrakstīt, un visi nekad arī netiekot publicēti. Ja kāds uzrakstoties uzreiz, tad labi, ja nē – tiek iemesti miskastē vai sadedzināti. «Bieži atgriežos pie senāk uzrakstītiem dzejoļiem, tos palaboju. Agrāk par to smējos un neticēju. Ir tādi dzejnieki kā Ojārs Vācietis, kuri uzraksta dzeju vienā rāvienā, bet ir tāda tipa dzejnieki kā Vizma Belševica, kuri rūpīgi strādā ar katru rindu un vārdu. Agrāk biju pa vidu viņiem, bet tagad sāku tuvoties V. Belševicai,» atklāj L. Briedis. Dzejas rakstīšana viņam nekad neesot bijis darbs, arī tad, kad jaunībā tā reizēm grūti nākusi. «Dzeja – tas ir prieks. Tas var būt arī skumjš prieks, izmisums, mīlestība, naids – visas iespējamās jūtas. Neko vairāk savā dzejā negribu pateikt kā pats sevi.»
Būt nemitīgā kustībā
Dzejnieks mēdz ielūkoties un izvērtēt arī jauno autoru veikumu, jo «dzejnieki ir kā savienoti trauki», kuri cits citu ietekmē. «Šobrīd tik aktīvi nepiedalos literārās dzīves visos procesos, tik bieži neeju uz dzejas vakariem un neuzstājos, taču mēs cits citu ietekmējam dažādās nozīmēs. Bez citiem dzejniekiem arī mana dzīve nebūtu iedomājama. Gribas cerēt, ka varbūt arī bez manas dzejas viņu dzeja nav iedomājama. Mēs neesam ne jauni, ne veci, ne iesācēji. Baltās papīra lapas priekšā esam vienādi. Katru reizi esam debitanti, mūžīgie debitanti.» L. Briedis jūtas gandarīts, ka Latvijā dzeja joprojām tiek rakstīta un ir populāra. «Dzeja atnāk pie cilvēka tad, kad tā viņa dvēseles stāvoklim ir nepieciešama. Dzīvoju pateicīgā latviešu literatūras un dzejas attīstības periodā un esmu priecīgs, ka citi dzejnieki mani tieši vai netieši iedvesmo.»
Leonam Briedim patīk atrasties garīgā un fiziskā kustībā, nevis palikt uz vietas. Tāpēc arī lielākā daļa dzejoļu netop pie rakstāmgalda, bet staigājot, kaut kur braucot pa pasauli, iepazīstot citu tautu kultūru, dzeju, esot starp cilvēkiem. «Labprāt dzīvotu un neizkustētos no vietas kā tāds laukakmens, bet nesanāk. Tas neatbilst manam temperamentam un raksturam. Taču izšķērdēt sevi tā kā jaunībā arī nevar, vajadzīga savrupība, zināms miers, skanīgās vientulības mirklis.» Aizvadītajos divos gados kopā ar dzīvesbiedri Mariju, arī literāti, intensīvi tiekot apbraukātas un apmeklētas klusas un nomaļas Latvijas vietas, kurās atklāts daudz brīnišķīga un skaista, ka aizraujoties pat elpa. Šovasar būts Ugālē, pie Usmas ezera un Engurupītes, kur cilvēka klātbūtne ilgstoši nav bijusi. Nekur Eiropā to nevarot redzēt! Tādos mirkļos nereti uzmācoties nelielas skumjas – kur viņš esot bijis agrāk.
Dzeja un mūzika
Sadarbojies ar lielāko daļu Latvijas komponistu, visus pat grūti būtu uzskaitīt, stāsta dzejnieks. Dziesmas ar viņa dzeju izskanējušas gan koncertos, gan teātra izrādēs un raidlugās. «Manā dzīvē liela loma pavisam negaidīti bijusi Adrianam Kukuvasam. Jubilejas koncertā viņš dziedās balādi Aiziet saule, kas ir sen komponēta un mazāk dzirdēta. 1987. gadā ar Adrianu uzrakstījām rokoperu – baletu Nāriņa, kas tika uzvesta uz Operetes skatuves. Tolaik izrādīts rekordskaits izrāžu – 67! Joprojām šī rokopera man ir dārga,» atzīst dzejnieks. Daudzām Ulda Stabulnieka dziesmām, un, protams, Raimonda Paula melodijām ir dzejnieka vārdi. Kopīgi ar Juri Kulakovu sacerētas 20 dziesmas, Gunārs Rozenbergs uzrakstījis dziesmas džeza stilā, bet tās diemžēl aizgājušas nebūtībā. «Ar mūziku man vienmēr bijušas labas attiecības. Dzeja man arī ir mūzika. Ļoti daudz esmu mācījies no mūzikas formas. Esmu rakstījis dzeju gatavai melodijai, praktiski nekad nav bijis otrādi, un tas ir grūti. Ja man ir izdevies uzrakstīt 20 labu dziesmu, kas ir skanīgas un pašam patīk, tad tas ir daudz,» teic dzejnieks, kuram esot pietiekami daudz paškritikas. Dažkārt kļūstot žēl, ka pats nespēlējot nevienu mūzikas instrumentu, no kuriem visvairāk suģestējot ērģeles, vijole un stabulīte, ko bērnībā mācējis izgatavot.