VESELĪBA: Cīņa ar iesnām

Kad ies­nas pie­me­tas, jā­os­ta kar­sta mai­ze, arī zvir­bu­ļu mēs­li, ap de­gu­nu jā­ap­sien kar­sti kā­pos­ti – vēs­ta tau­tas ti­cē­jums. Ir vēl sav­da­bī­gā­ki ie­tei­ku­mi, pie­mē­ram, sa­de­dzi­nāt zi­lu dzi­ju un pel­nus ie­kai­sīt de­gu­nā vai arī pī­pēt nāt­ru stub­lā­jus. Fol­klo­ras pa­do­mus gan ne­iz­man­to­sim prak­tis­ki, bet tie lie­ci­na, ka arī mū­su sen­či ir pa­zi­nu­ši ies­nas. Grū­ti spriest, cik bie­ži tās pie­mek­lē­ja ļau­dis pirms vai­rā­kiem gad­sim­tiem, bet šo­dien ap­rē­ķi­nāts, ka mū­su kli­ma­tā katrs cil­vēks ar šo pro­blē­mu sa­ska­ras di­vas līdz pie­cas rei­zes ga­dā.

Ār­stēt vai ne­ār­stēt? «Ne­pie­krī­tu iz­pla­tī­ta­jam tei­cie­nam: ja ies­nas ār­stē, tās ilgst sep­ti­ņas die­nas, bet ja ne­ār­stē – tur­pi­nās ne­dē­ļu.Tas drī­zāk vēr­tē­jams kā joks. Ja tā bū­tu tais­nī­ba, tad ne­vie­nam cil­vē­kam ne­bū­tu ie­snu kom­pli­kā­ci­ju – vi­dus­auss ie­kai­su­ma, kak­la sāp­ju, de­gu­na bla­kus­do­bu­mu ie­kai­su­mu,» ko­men­tē ārsts Kas­pars Iva­novs. «Vēl viens bū­tisks ar­gu­ments, kā­pēc ies­nas ir jā­ār­stē: jo ātr­āk spē­sim no­vērst in­fek­ci­ju, jo ma­zāk ci­tu cil­vē­ku sa­sli­mu­šais pa­gūs ap­li­pi­nāt.Pat ja pa­šam cil­vē­kam ie­snu iz­rai­sī­tā­ji mikro­or­ga­nis­mi ne­ko se­viš­ķi ļau­nu ne­no­da­ra, viņš ris­kē no­dot in­fek­ci­ju kā­dam ci­tam, kurš var sa­slimt daudz no­piet­nāk.»

Risks de­gu­na bla­kus­do­bu­miem

«Elp­ce­ļu vī­ru­si, no­kļūs­tot de­gu­na gļot­ādā, ra­da tūs­ku, kas ātr­i pie­ņe­mas spē­kā,» stās­ta ārsts. «De­gu­na gļot­ādas tur­pi­nā­jums ir de­gu­na bla­kus­do­bu­mu gļot­āda, un ie­kai­sums var pār­iet arī uz to. Re­zul­tā­tā at­ve­res, kas sa­vie­no de­gu­na do­bu­mu ar bla­kus­do­bu­miem, tiek sa­šau­ri­nā­tas vai pil­nī­gi aiz­lik­tas, tā­pēc sek­rēts, ko iz­da­la bla­kus­do­bu­mu gļot­āda, ne­var iz­plūst da­bis­kā ce­ļā, bet sa­krā­jas do­bu­mos, un tā ro­das ie­kai­sums, ku­ra kla­sis­kie sim­pto­mi ir sā­pes vai­gu, pie­res vai acu ap­vi­dū, bet ne­trūkst arī ga­dī­ju­mu, kad ie­kai­sums no­rit bez spil­gti iz­teik­tiem sim­pto­miem. Lai gan de­guns el­po šķie­ta­mi brī­vi, nav aiz­likts un ies­nas it kā bei­gu­šās, to­mēr ir sa­jū­ta, ka tās tur­pi­nās, īpa­ši – no rī­tiem un va­ka­ros, šņau­cot de­gu­nu. Daž­reiz iz­mai­nās balss un to pa­ma­na ap­kār­tē­jie, daž­kārt balss iz­mai­ņas jūt cil­vēks pats. Šā­dā si­tu­āci­jā no­teik­ti jā­do­das pie ār­sta. Kad sā­kas kom­pli­kā­ci­jas, lie­ta ir daudz no­piet­nā­ka un ār­stē­ša­nās var tur­pi­nā­ties mē­ne­šiem il­gi, kas ir ne­iz­de­vī­gi gan no ve­se­lī­bas un paš­sa­jū­tas vie­dok­ļa, gan arī eko­no­mis­ki. Tā­pēc ie­kai­su­ma iz­rai­sī­tā­ji ir mak­si­mā­li ātr­i jā­uz­veic. Tā­pat ir ļo­ti vēr­tī­gi, ja, lie­to­jot eko­lo­ģis­ki tī­ru da­bas vie­lu pro­duk­tu, mēs va­ram sek­mēt ie­snu ātr­āku iz­ār­stē­ša­nu un sa­ma­zi­nāt kom­pli­kā­ci­ju ris­ku.»

 Jā­at­gā­di­na vēl un vēl

 «Ak­tu­ali­tā­ti ne­kad ne­zau­dē arī dzī­ves­vei­da ie­tei­ku­mi, kas pa­līdz ne­sa­slimt ar elp­ce­ļu vī­ru­su iz­rai­sī­ta­jām sli­mī­bām, – pa­stai­gas svai­gā gai­sā un tel­pu vē­di­nā­ša­na, jo tā ne­pa­tīk vī­ru­siem; se­zo­nai pie­mē­rots ap­ģērbs, fi­zis­kā ak­ti­vi­tā­te un no­rū­dī­ša­nās, ve­se­līgs uz­turs, pie­tie­ka­ma šķid­ru­ma uz­ņem­ša­na un piln­vēr­tīgs miegs,» at­gā­di­na K. Iva­novs. «Ja cil­vēks to­mēr sa­slimst, ir kār­tī­gi jā­ār­stē­jas, un ti­kai tad var at­sākt ie­ras­tās ak­ti­vi­tā­tes. Kad or­ga­nisms vēl ir vī­ru­su vai bak­tē­ri­ju tok­sī­nu ie­tek­mē, slo­dze var no­da­rīt lie­lu kai­tē­ju­mu un ne­ga­tī­vi ie­tek­mēt ve­se­lī­bu vēl il­gi pēc tam.»

Maz­liet par no­rū­dī­ša­nos:

• No­rū­dī­ša­nās ir sis­te­mā­tisks un pa­kā­pe­nisks asins­ri­tes un ner­vu tre­niņš, ku­ru no fi­zio­lo­ģi­jas vie­dok­ļa vis­la­bāk sākt brī­dī, kad cil­vēks nav akū­ti sa­sli­mis vai arī tik­ko at­la­bis pēc sli­mī­bas.
• Lai no no­rū­dī­ša­nās bū­tu jē­ga, tā nav jā­veic kam­pa­ņas vei­dā, bet sis­te­mā­tis­ki.
• Vis­vien­kār­šā­kās no­rū­dī­ša­nās me­to­des ir no­rī­vē­ša­nās ar mit­ru dvie­li, ie­tī­ša­nās mit­rā pel­dpa­la­gā; du­ša, van­na, va­sa­rā – pel­dē­ša­nās, stai­gā­ša­na ba­sām kā­jām.
• No­rū­dī­ša­nās pro­ce­dū­ru in­ten­si­tā­te un il­gums ir jā­pa­lie­li­na ļo­ti pa­kā­pe­nis­ki.
• Ja cil­vēks ir sa­sli­mis, no­gu­ris un slik­ti jū­tas, no­rū­do­ties jā­ie­vē­ro pie­sar­dzī­ba, jo se­viš­ķi ve­cā­kiem ļau­dīm.
• Mak­si­mā­li ie­tei­cams iz­man­tot no­rū­dī­ša­nās ie­spē­jas brī­vā da­bā. Īpa­ši lab­vē­lī­ga ie­tek­me uz or­ga­nis­mu ir pie­jū­ras gai­sam, jo tas ne­sa­tur pu­tek­ļus un kai­tī­gos mikro­bus, ir ba­gāts ar ozo­nu un mi­ne­rāl­vie­lām – sā­li, bro­mu un jo­du.
• Kak­la no­rū­dī­ša­nai var to ska­lot ar vē­su ūde­ni vai mi­ne­rāl­ūde­ni, ēst sal­dē­ju­mu.
• Ja grib, var veikt no­rū­dī­ša­nās pro­ce­dū­ras ti­kai at­se­viš­ķām ķer­me­ņa da­ļām, to­mēr ļo­ti sva­rī­gi ir no­rū­dīt vi­su or­ga­nis­mu ko­pu­mā.
• Efek­tī­vas ir kontra­stpro­ce­dū­ras, kur pār­mai­ņus iz­man­to sil­tu un auk­stu ūde­ni, pie­mē­ram, ap­lais­to­ties vai du­šo­jo­ties. Jā­sāk ar sil­tu­mu un jā­beidz ar auk­stu­mu, pa­kā­pe­nis­ki pa­lie­li­not tem­pe­ra­tū­ras star­pī­bu.
• No­rū­dī­ša­nās pro­ce­dū­ra, kur iz­man­to auk­stu ūde­ni, ir efek­tī­va, ja āda pēc tās kļūst sār­ta. Ja tas ne­no­tiek, pa­lie­li­niet pro­ce­dū­ras il­gu­mu. To pār­trauc, kad cil­vēks jū­tas ne­daudz no­sa­lis.
• No­rū­dī­ša­nos ie­tei­cams ap­vie­not ar vis­pā­rē­jās fi­zis­kās sa­ga­ta­vo­tī­bas stip­ri­nā­ša­nu un ve­se­lī­ga dzī­ves­vei­da prin­ci­pu ie­vē­ro­ša­nu.