CIEMOS: Mellužu idille ar mākslinieku pieskārienu

Vie­ta, kas vi­su lai­ku ie­dves­mo un ro­si­na ar­vien jaun­ām ra­do­šām ide­jām – šķiet, grū­ti rast vēl pre­cī­zā­ku rak­stu­ro­ju­mu mā­jai, ko kopš 1968. ga­da pār­do­mā­ti un mērķ­tie­cī­gi vei­do un kopj Mai­ga un Egils Ro­zen­ber­gi. Tek­stil­māk­sli­nie­ka vec­tē­va pa­gā­ju­šā gad­sim­ta sā­ku­mā bū­vē­tā mā­ja Mel­lu­žos: ti­pisks sa­va lai­ka Jūr­ma­las ap­bū­ves pa­raugs – vien­stā­va ko­ka ēka ar vir­tu­vi, trim ap­dzī­vo­ja­mām is­ta­bām, ve­ran­du un sau­so tu­ale­ti pa­gal­mā – lai­ka gai­tā pie­dzī­vo­ju­si acīm re­dza­mas pār­vēr­tī­bas, bet ne­viens ne­ņe­mas ap­gal­vot, ka ta­gad punkts uz «i» ir uz­likts.

Klau­so­ties dzim­tas mā­jas vēs­tu­res īso kur­su na­ma­tē­va iz­pil­dī­ju­mā, ne­var ne­sa­just lep­nu­mu par sa­vu sen­ču uz­ņē­mī­bu un dar­ba mī­les­tī­bu. «Uz 2000 kvad­rāt­met­ru lie­lā ze­mes­ga­ba­la Mel­lu­žu prie­žu me­ža ie­lo­kā, ko ma­na tē­va tēvs Krišs Al­der­ma­nis ie­gā­dā­jās no Ma­jo­ru ba­ro­na, ie­sā­ku­mā pa­cē­lās ne­ci­la vien­stā­va bū­ve – tā­du vēl šo­dien pil­na Jūr­ma­la,» teic Egils un at­klāj, ka ša­jā mā­jā pa­sau­li pir­mo rei­zi ie­rau­dzī­jis gan vi­ņa tēvs, gan viņš pats. «Ne­bū­šu me­lo­jis, ja teik­šu, ka pie­dzi­mu jau ar āmu­ru ro­kās. Ra­dos nav ne­vie­na, kam bū­tu bi­ju­si jeb­kā­da saik­ne ar māk­slas pa­sau­li, ja nu vie­nī­gi vec­tēvs – labs amat­nieks, kam vis­i dar­bi gā­ja no ro­kas. Vi­ņa kal­ti, āmu­ri un vis­i ci­ti ama­ta rī­ki bi­ja ma­nas mī­ļā­kās ro­taļ­lie­tas. Vec­tēvs ne­ko ne­lie­dza, šur tur vēl pa­mā­cī­ja, un es sa­vā no­da­bā pats iz­do­mā­ju un meis­ta­ro­ju da­žā­das ma­šī­nas, ku­ģus – tāds bi­ja ma­nas ra­do­šās dar­bī­bas pirm­sā­kums.»

Pēc Ja­ņa Ro­zen­tā­la Rī­gas māk­slas vi­dus­sko­las beig­ša­nas to­po­ša­jam māk­sli­nie­kam va­ja­dzē­jis iz­vē­lē­ties: tur­pi­nāt aiz­sāk­tās glez­nie­cī­bas stu­di­jas Māk­slas aka­dē­mi­jā vai lū­kot pēc kā in­te­re­san­tā­ka. Egi­la iz­vē­le ap­stā­ju­sies pie aka­dē­mi­jā ne­sen at­vēr­tās Tek­stil­māk­slas no­da­ļas. «Mā­co­ties tre­ša­jā kur­sā, sa­pra­tu, ka ir va­ja­dzī­ga pa­šam sa­va dar­bnī­ca un mā­jas bē­ni­ņos, ja tos pār­bū­vē, vie­tu stel­lēm un auša­nai va­rē­tu ie­kār­tot. Ap­ru­nā­jo­ties ar pa­zīs­ta­mu ar­hi­tek­tu, iz­kris­ta­li­zē­jās do­ma: vec­tē­va cel­ta­jai mā­jai pie­bū­vē­jot klāt abus ga­lus, ras­tos pa­pil­du pla­tī­ba, kur dro­ši va­rē­tu iz­bū­vēt ot­ro stā­vu. Ar pār­is meis­ta­ru un amat­nie­ku pa­lī­dzī­bu tā arī iz­da­rī­ju. Nu man auša­nai bi­ja pa­šam sa­va dar­bnī­ca, pēc lau­ku steļ­ļu pa­rau­ga pats uz­tai­sī­ju stel­les: va­rē­ju pie­ņemt pa­sū­tī­ju­mus un aust go­be­lē­nus. No se­zo­nas uz se­zo­nu pa va­sa­ru bū­vē­ju mā­ju, pa zie­mu audu go­be­lē­nus. Tik­līdz kā­du dar­bu iz­de­vās pār­dot, vi­su nau­du tū­līt ie­gul­dī­ju jaun­u celt­nie­cī­bas ma­te­ri­ālu ie­gā­dē,» stās­ta Egils un ne­slēpj: drīz mā­jās ie­ve­dis lie­pāj­nie­ci Mai­gu, drīz jaun­ajā ģi­me­nē pie­dzi­mis dēls, drīz ne­se­nie mā­jas pa­pla­ši­nā­ju­mi at­kal kļu­vu­ši par šau­riem.

Priekš­ro­ka da­bis­ku­mam

Saim­nie­ki teic, ka pa­gā­ju­šā gad­sim­ta sā­ku­mā bū­vē­tā mā­ja nu pie­dzī­vo­ju­si arī pār­bū­ves ot­ro eta­pu, kā re­zul­tā­tā ēkas vie­nā spār­nā ta­gad dzī­vo mā­sas ģi­me­ne un Egi­la mam­ma, ku­rai šo­brīd ir 94 ga­di, sa­vu­kārt mā­jas ot­ra­jā ga­lā no 1968. ga­da sa­vu pa­sau­li ar iz­teik­tām in­di­vi­du­ali­tā­tes pa­zī­mēm vei­do Mai­ga un Egils.

«Jau ta­jā brī­dī, kad vēl ti­kai do­mā­jām par sa­vas dzī­ves tel­pas pa­pla­ši­nā­ša­nu, abiem ar Mai­gu bi­ja skaidrs: gan tel­pu ap­da­rē, gan in­ter­je­rā jā­do­mi­nē vis­am, kas īsts un da­bisks, gri­bē­jām, lai ir ie­spē­ja­mi daudz ko­ka,» sa­ka Egils, bet Mai­ga vī­ra teik­to pa­pil­di­na: «80. ga­dos, kad mēs te iz­vēr­sā­mies, ne­kā­dus mūs­die­nī­gus ap­da­res un celt­nie­cī­bas ma­te­ri­ālus pa­sau­le vēl ne­maz ne­pa­zi­na! Tos pa­šus kok­ma­te­ri­ālus da­būt bi­ja ļo­ti pro­ble­mā­tis­ki, jo ne­kur ne­kā ne­bi­ja. Ja iz­de­vās at­kost vi­sur val­do­šo pa­zī­ša­nās un bla­tu sis­tē­mas me­hā­nis­mu, ja vien­mēr rei­zē ar ofi­ci­ālo sum­mu bi­ji ga­tavs mak­sāt arī šķid­ra­jā va­lū­tā, ne­maz tik tra­ki ne­bi­ja.» Egils at­ce­ras, kā kok­ma­te­ri­ālu no­lik­ta­vas strād­nie­ki, uz­zi­nā­ju­ši vi­ņa am­bi­ci­ozās pār­bū­ves ie­ce­res, sā­ku­mā smē­ju­šies, sak’, pui­kiņš ne­ap­zi­nās, uz ko grib pa­rak­stī­ties... Ta­ču re­dzē­da­mi, ar kā­du ne­at­lai­dī­bu jaun­ais māk­sli­nieks me­dī kat­ru daudz­maz sau­sā­ku baļ­ķa, dē­ļa vai bru­sas ga­lu, drīz pa­ši zva­nī­ju­ši un in­for­mē­ju­ši, kad vei­ka­la no­lik­ta­vā gai­dāms kār­tē­jais pie­ve­dums. «Ar lai­ku kok­ma­te­ri­ālu pla­ča vī­ru acīs no zaļ­knāb­ja iz­au­gu par īs­tu lie­tas­ko­ka pa­zi­nē­ju, kam pa­šam at­ļā­va iz­vē­lē­ties tie­ši to, kas va­ja­dzīgs,» smej Egils.

Ide­ju aiz­ņem­ša­nās

Mā­jas un tai pie­gu­lo­šā dār­za ār­ējā vei­do­lā, tel­pu ie­kār­to­ju­mā un in­ter­je­rā ne­var ne­sa­zī­mēt ci­tu tau­tu kul­tū­ru rok­rak­sta pa­zī­mes. Māk­sli­nieks šo at­zi­ņu ap­stip­ri­na, sa­kot, ka dzī­vē gan abiem ar sie­vu, gan vie­nam nā­cies daudz ce­ļot pa pa­sau­li un kat­rā vie­tā iz­do­do­ties ie­rau­dzīt ko tā­du, kas at­stā­jot spē­cī­gu ie­spai­du. Ne rei­zi vien ap­mek­lē­jot Fran­ci­ju, Ro­zen­ber­gu lau­lā­to pār­i uz­ru­nā­ju­šas tie­ši Pa­rī­zes par­kos ie­rau­dzī­tās mē­be­les, kā re­zul­tā­tā, mā­jās at­brau­cis, Egils pie gald­nie­ka pa­sū­tī­jis vai­rā­kus ap­jo­mī­gus ko­ka so­lus, glu­ži vai Lui­ja XIV val­dī­ša­nas lai­ka par­ka mē­be­ļu ko­pi­jas. «Ne­ko no re­dzē­tā ne­ko­pē­ju, tas vien­kār­ši nav ie­spē­jams. Es vien­kār­ši aiz­ņe­mos la­bas ide­jas, lai tās pie­lā­go­tu sa­vām va­ja­dzī­bām,» skaid­ro māk­sli­nieks, ku­ram bi­ju­si iz­de­vī­ba vai­rā­kas rei­zes pa­būt arī Ja­pā­nā. Ja­pā­ņu sa­dzī­ves kul­tū­ra, vien­kār­šie, es­tē­tis­kie un fun­kci­onā­lie ja­pā­ņu mā­jok­ļi uz Egi­lu at­stā­ju­ši pār­stei­dzo­ši pa­tī­ka­mu ie­spai­du. «Uz­le­co­šās sau­les zem­ē re­dzē­tā ie­spai­dā mā­jas priekš­ā tā­dā pseido­ja­pā­nis­kā sti­lā iz­vei­do­ju stā­dī­ju­mu gru­pu ar mi­ni­atū­ru for­mu augiem, no ķie­ģe­ļiem mū­rē­to mā­ju ap­šu­vu ar ko­ka dē­ļiem, iz­vei­do­ju ga­le­ri­ju un te­ra­si.»

Tek­stil­māk­sli­nie­ka kun­dze Mai­ga, uz­teik­da­ma vī­ra daudz­pu­sī­gās pras­mes un mā­kas, pre­ci­zē: «Mums ar Egi­lu ir ne­rak­stīts, bet strikts ie­tek­mes sfē­ru da­lī­jums: ma­nā rūp­ju lo­kā gal­ve­no­kārt at­ro­das viss, kas sais­tīts ar mā­jas un tās ap­kār­tnes de­ko­ra­tī­vo pus­i, sa­vu­kārt Egi­la pie­nā­ku­mos ie­tilpst tas, kas pa­ģēr kon­struk­tī­vu ie­jauk­ša­nos – vis­as pie­bū­ves, pār­bū­ves, iz­de­gu­šo spul­dzī­šu no­mai­ņas, mal­kas re­zer­ves ka­mī­nam un tam­lī­dzī­gi.»

Vā­jī­ba uz anti­kvā­ru

To, ka mā­jas saim­nie­kiem pie­mīt vā­jī­ba uz anti­kvā­rām lie­tām, trau­kiem un mē­be­lēm, var re­dzēt uz­reiz. Saim­nie­ki ne­maz ne­slēpj: «Kad ie­kār­to­jām sa­vu mā­ju, mūs ne­ap­mie­ri­nā­ja ne­kas no tā, kas bi­ja at­ro­dams vei­ka­los. Va­ja­dzē­ja kaut ko in­di­vi­du­ālu, ar iz­teik­tām per­so­nī­bas pa­zī­mēm. Vis­am se­nat­nī­ga­jam šī in­di­vi­du­ali­tā­te ne­no­lie­dza­mi pie­mīt. Bi­ja laiks, kad abi ar sie­vu kā tā­di med­nie­ki ļo­ti ap­zi­nā­ti mek­lē­jām un vā­cām vi­su, kas li­kās uz­ma­nī­bas vērts. Arī drau­gi un pa­zi­ņas, zi­nā­da­mi mū­su vā­jī­bu uz vi­su se­nat­nī­go, šo to no ta­gad mūs­mā­jās ie­rau­gā­mā ir pie­spē­ju­ši. Mā­jas ie­kār­to­ša­nas pro­ce­sā bie­ži vien de­vā­mies tā­dās kā eks­pe­dī­ci­jās uz at­tā­lām Kur­ze­mes lau­ku sē­tām un zvej­niek­cie­miem, lai ap­vai­cā­tos, vai saim­nie­kiem bē­ni­ņos ga­dī­ju­mā ne­stāv kā­das ve­cas man­tas, ko pa­ši vairs ne­lie­to un bū­tu prie­cī­gi, va­ļā ti­ku­ši. Bu­fe­te, kas ta­gad at­ro­das vir­tu­vē, bi­ja ķir­mju sa­ēs­ta, un ie­priek­šē­jie saim­nie­ki to jau stie­pa uz uguns­ku­ru. Pār­ve­du mē­be­li mā­jās, res­tau­rē­ju, at­brī­vo­jā­mies no ķir­mjiem, un viss. Lie­lais ka­pa­ra katls, ku­rā ta­gad gla­bā­jam mal­ku ka­mī­na va­ja­dzī­bām, sa­vu­laik pie­de­rē­ja Sa­bi­les či­gā­niem, vi­ņi ta­jā vā­rī­ja zu­pu. Pēc ta­bo­ra pār­cel­ša­nās uz ci­tu vie­tu, caur­o kat­lu ceļ­ma­lā at­ra­da un zi­ņu man pa­de­va viens draugs,» stās­ta Egils un pie­bilst, ka da­ļa in­te­re­san­tu anti­kvā­ra lie­tu esot at­ce­ļo­ju­šas pat no krā­mu tir­dzi­ņiem Pa­rī­zē un An­gli­jā – nu kā ne­pir­ksi, ja ie­rau­gi un sa­pro­ti: ja ne­no­pir­kšu, mā­jās ne­brauk­šu!