«Mūsu dzimtas mājās Irbēs Tukuma rajonā, kur mēs ar sievu dzīvojam kopā ar maniem vecākiem un māsu, valsts svētkos noteikti būs uzvilkts mastā karogs, manas mammas šūts vēl Atmodas gados,» saka slavenais latviešu pianists Vestards Šimkus.
Par godu valsts svētkiem viņš kopā ar sievu operdziedātāju Elīnu Šimku 20. novembrī muzicēs Latvijas vēstniecībā Berlīnē, bet 18. novembrī apmeklēs koncertu Skan sirdī Latvija kultūras pilī Ziemeļblāzma, kur muzicēs Liepājas simfoniskais orķestris kopā ar Elīnu Šimku.
Drosmīgo senču godinājums
Pianists Vestards Šimkus atzīst, ka 18. novembri jeb Latvijas Republikas proklamēšanas dienu viņš uzskata par pašu svarīgāko dienu Latvijas vēsturē, «apbrīnojamu un neaizmirstamu soli, ko veica mūsu priekšteči, mūsu senči – tie drosmīgie cilvēki, kuri spēja vienoties par to, ka latviešiem ir nepieciešama sava valsts. Tas vienmēr jātur cieņā un godā». Īsi pirms atmodas laika – 1984. gadā – dzimušais mūziķis atceras arī 18. novembra svinības ģimenē. Viņa vecāki dzejniece Iveta Šimkus un komponists Gunārs Šimkus Atmodas laikā bijuši ļoti aktīvi, gājuši demonstrācijās. «Starp citu, tieši mans tētis bija tas, kas noorganizēja himnas skaņu ierakstu un, saskaņojot to kopā ar toreizējo Neatkarības kustības priekšsēdētāju Einaru Repši, pie Brīvības pieminekļa atskaņoja Dievs, svētī Latviju!, izmantojot mazu kasešu magnetofoniņu. 1988. gada 25. marta demonstrācijas laikā pie Brīvības pieminekļa manus vecākus apcietināja un aizveda uz pratināšanu. Es biju atstāts pie paziņām, un, paldies Dievam, nekas traks nenotika, jo tie jau bija Atmodas gadi, kad latviskumam naidīgā vara acīmredzot bija jau saskārusies ar to, ka daudzi cilvēki bija pārliecināti – neatkarība ir jāatgūst, ka Latvijas valstiskuma ideja ir jāatjauno, un varbūt tāpēc šīs represijas nebija tik nesaudzīgas. Acīmredzot mums vienkārši paveicās, lai gan mani vecāki bija ar ļoti stingru nostāju patriotiskajos, nacionālajos un latviskā valstiskuma jautājumos. 18. novembris un citi ar Latvijas vēsturi saistīti jautājumi nekad nav bijuši noklusēti mūsu ģimenē.»
Pēdējos gados Vestardam 18. novembri vairāk sanāk svinēt publisko pasākumos, arī uz skatuves, jo gandrīz neiztrūkstoši katru gadu viņam «ir gods un prieks piedalīties valsts svētku koncertos ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs, kur Latvijas vēstniecības pasaulē mēdz organizēt koncertus par godu šim datumam, un, protams, es ar lielāko prieku tajos piedalos. Ja tas ir mūsu iespējās, vecāki arī ir klāt pasākumos, kuros mēdzu uzstāties».
Dzimtas māju Irbes pagalmā 18. novembrī vienmēr mastā tiekot uzvilkts Latvijas valsts karogs – tas karogs, kas plīvoja rokās mūziķa vecākiem, kad viņi Atmodas laikā stāvējuši pie Brīvības pieminekļa. Saprotams, padomju laikos Latvijas valsts karogu nevarēja nopirkt veikalā, tāpēc tas ir pašu rokām šūts un joprojām rūpīgi glabāts un lolots. Šajā dienā Šimkus dzimtā noteikti nodzied valsts himnu, protams, kājās stāvot. «Mēs daudz runājam par Latvijas valsti, Latvijas neatkarību, par to, ko cilvēki tolaik uzdrošinājās darīt un kā viņi to paveica, šis notikums mūsu ģimenē ir lielā cieņā un godā. Ja esam mājās, ir arī svētku vakariņas un kopā baudām svētku koncertu,» stāsta mūziķis. «Tukuma mežā salūta nav, kā tas ir rīdziniekiem, bet mani arī maz saista līdzīgas publiskas izklaides.».
Ne tikai brīva diena
«Ļoti ceru, ka daudziem patriotisms neaprobežojas ar šo vienu dienu. Protams, jauki, ka tā ir brīva diena. Patriotisms un lepnums par savu valsti ir kaut kas, kam vajadzētu būt arī ikdienā,» uzskata Vestards Šimkus. Pēc viņa domām, patriotisms ir piederības izjūta – «dziļi personiska, intīma, ne publiska, tā ir vēlme atminēties, neaizmirst, sargāt to Latvijas valstiskuma ideju, par ko senči iepriekšējās paaudzēs ir varējuši tikai sapņot un cīnījušies, par ko ir represēti. Tas man šķiet svarīgi – nosargāt izjūtu, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs». Mūziķis ir pārliecināts, ka patriotisms vispirms ir «darbs ar sevi, bet tas nav diez ko viegls, ņemot vērā, ka mūsu sabiedriskajā telpā tiek sētas šaubas par to, ka tas ir svarīgi. No vienas puses, tas ir naidīgais šovinisms, bet no otras – neierobežotā liberālisma idejas. Ir viegli apjukt un pazaudēt savu patieso, dziļi personisko latviskās piederības izjūtu, ko var dēvēt par patriotismu un kas nebūt nav šķērslis draudzīgai attieksmei pret lojāliem cittautiešiem vai paškritiskai vēstures izziņai. Paldies Dievam, mūsu tautai ir sava valoda, kultūra un valsts, un paaudžu radītais mantojums, ko svarīgi nosargāt. Tāpēc uzskatu – patriotisms vispirms ir darbs ar sevi, jo šajos laikos ir viegli apjukt bezgalīgajā informācijas telpā un viedokļu visatļautībā, kas, protams, ir labi, jo publiskās diskusijas ir brīnišķīga lieta, bet nedomāju, ka būtu jāapstrīd tas, kas ir pausts šogad pieņemtajā Satversmes preambulā, kurā teikts, ka Latvija izveidota, lai garantētu latviešu nācijas pastāvēšanu un nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un labklājību. Preambula tikai apstiprina pašsaprotamas vērtības, kas ir normālas pašapziņas pamats jebkuram valsts iedzīvotājam».
Mūziķis atzīst, ka viņam ir paveicies ar ģimeni, kas viņā ieaudzinājusi visnotaļ skaidru skatu uz šīm vērtībām, savukārt tiem, kas ir savas patriotisma izjūtas formulējuma meklējumos, viņš nekādus padomus nevēlas dot, vien atgādina, ka it visās dzīves jomās pamatu pamats ir kritiska domāšana. «Tas ir normāli – izvērtēt savu priekšstatu par jebko. Nevar noliegt, ka te dzīvo arī mūsu valstij nelojāli cilvēki, vairākums – okupācijas seku rezultātā, un viņu viedoklis par valsti, kurā dzīvo, ir grūti ietekmējams ar diskusijām, un tas ir skumji, jo acīmredzot šiem cilvēkiem vienkārši nav attīstīta kritiskā domāšana. Protams, šodienas Latvija ir valsts, no kuras aizbraukuši simtiem tūkstošu pilsoņu, arī patriotu. Un politiķu patriotisma galvenā izpausme būtu beidzot reāli mainīt šo situāciju, nevis to saukt par normālu darbaspēka migrāciju. Lielas tautas to varbūt var atļauties, bet mums ir jādomā par šīs valsts pastāvēšanas galveno jēgu, un, manuprāt, tā ir valodas un kultūras saglabāšana. Skats uz šābrīža situāciju Latvijā ir diezgan bēdīgs, bet tas nenoliedz faktu, ka esmu Latvijas patriots.»
Kā latvietim būt latvietim?
Mūziķis atzīst, ka viņam, uzaugušam nacionāli noskaņotā ģimenē, pārsteigumu savulaik radījis tas, ar ko sastapies daudzviet pasaulē, proti, Rietumu sabiedrībā izplatītais patērēšanas kults, zīmolu patriotisms bez jebkādas piederības izjūtas savai nācijai un dzimtenei. «Tas kļūst arvien populārāk, bet es uz to noraugos ar skumjām, jo man tas viss asociējas ar putuplastu. Marokā biju kinopilsētiņā, kur ir dažādu vēsturisku vietu un pilsētu reprodukcijas dabiskā lielumā, un izskatās tik īsti, bet, kad pieej klāt un piesit, izrādās – tukšs putuplasta veidojums. Skaista un ticama forma, tukšs vidus,» saka Vestards Šimkus. Pieķeršanās nesvarīgām lietām, pēc viņa domām, atgādina šos putuplasta veidojumus.
Uzskats, ka mūsdienu globālā un atvērtā pasaule ar visiem tās labumiem un ērtībām vienlaikus varētu arī būt apdraudējums spējai saglabāt latvietību, pianistam nešķiet patiess, jo latvietības saglabāšana 21. gadsimtā nekļūst grūtāka, turklāt tas nekad nav bijis viegli – ne 19., ne arī iepriekšējos gadsimtos. «Paldies Dievam, mūs kā latviešus šobrīd neviens nesūta uz Sibīriju. Mēs dzīvojam laikā, kad mums salīdzinoši ir paveicies.»
Un vislielāko bīstamību latvietībai varot radīt tikai latvietis pats. Ar inertu vienaldzību, klusēšanu, «jo visbīstamākais, ko latvietis šobrīd dara, ir – nedara neko. Kā tas var būt, ka mums tik daudz dara pāri gan tie, kurus paši esam ievēlējuši, gan tie, kuri mums neizdevīgus un negodīgus likumus un lēmumus pieņem ārpusē, bet mēs klusējam? Un tas man ir pārsteigums, jo savulaik, Atmodas gados, latvietis bija gatavs paust savu nostāju un viedokli un bija gatavs pretoties. Šobrīd neizskatās, ka latvietis vispār būtu gatavs kaut kam pretoties. Šobrīd latvietim vajadzētu sākt paust savu attieksmi pret notiekošo, un tad arī šajā valstī varētu sākties pārmaiņas. Ja mēs tikai kurnēsim par to, cik te ir slikti, nekas arī nemainīsies».