Novembra sākumā klasiskās mūzikas cienītājus atkal aicinājis ikgadējais, šogad jau 14. Starptautiskais Baha kamermūzikas festivāls. «Man, organizatorei, šķiet, ka katrs festivāls ir īpašs. Par visiem māksliniekiem, kurus aicinu piedalīties, ilgi domāju, vērtēju, un ar mīlestību viņi tiek gaidīti ciemos,» atzīst Baha kamermūzikas festivāla direktore Aina Kalnciema.
Māksliniece bilst, ka ieguvusi lielu pieredzi, organizējot šo festivālu, un radies daudz interesantu atziņu. Viņa pati apmeklē dažādus festivālus un koncertus, tāpēc izveidojies objektīvs priekšstats, kas ir vērtīgs, ieguvis starptautisku atzinību un būtu interesants un pieejams Rīgas publikai festivāla laikā. Viņa uzskata, ka pasaulē ir daudz izcilu mākslinieku, tāpēc dažkārt ir grūti orientēties un izsvērt, kurus uzaicināt piedalīties šajā vērienīgajā Latvijas kultūras dzīves notikumā. «Noteicošais kā it visur ir individuālā gaume un sajūtas, tāpēc arī uzaicinātie mūziķi galvenokārt ir manas gaumes un izvēles rezultāts.» Festivāla organizatore uzskata, ka šogad šā vērienīgā kultūras pasākuma lielākais notikums – Francijas baroka ansambļa L’Arpeggiata, kas festivālā piedalās jau ceturto reizi, koncerts decembrī. «Publiku sajūsmina šā ansambļa uzstāšanās. Tas ir profesionāli nevainojams, temperamentīgs un šarmants. Protams, uz festivālu aicinu gan savus favorītus, gan cenšos uzaicināt tos, kuri Latvijā līdz šim nav uzstājušies.»
Komponistam šogad – 300
Šogad izcilais vācu komponists Karls Filips Emanuels Bahs, Johana Sebastiāna Baha dēls, kura vārdu godam nes festivāls, atzīmētu 300 gadu jubileju. «Viņam ir bijusi saistība ar Latviju, te dzīvojuši viņa draugi,» stāsta A. Kalnciema un atklāj faktu, ka K. F. E. Baha solodarbus Latvijā gandrīz nespēlē. «Viņam ir daudz instrumentālo koncertu – čella, flautas, klavieru, un tad diriģenti mēdz teikt, ka K. F. E. Bahs ir brīnišķīgs komponists, bet pēc tam viņa skaņdarbus noliek plauktā un aizmirst!» Komponista K. F. E. Baha jubilejas atceres vakars notiks reizē ar festivāla atklāšanas pasākumu 10. novembrī. «Priecājos, ka Mūzikas akadēmijas docētāji pianisti ar entuziasmu atsaucās idejai – piedalīties festivāla atklāšanas koncertā.»
Nereti A. Kalnciemai jautā, kāpēc popularizē tieši Johanu Sebastiānu Bahu un viņa mūziku. «Festivālā neskan tikai Baha mūzika, bet arī viss baroka laikmets. Bahs pazina un cienīja citu komponistu, it īpaši franču, mūziku. No otras puses – daudzi ir smēlušies iedvesmu no viņa dievišķajiem skaņdarbiem. Manuprāt, nav komponistu, lai kādā žanrā arī viņi strādātu, kas nenoliegtu galvu Baha ģēnija priekšā.» A. Kalnciema secina, ka Baha mūzikai raksturīga ir īpatnība – klausītāji to var arī neizprast un nemīlēt, tā var šķist sveša un sarežģīta, taču tai piemīt milzīgs pievilkšanas spēks. «Klausoties Baha mūziku, tā ārstē. Man patīk Baha mūziku salīdzināt ar homeopātiju. Tā iedarbojas lēni, bet dziļi. Šodien, manuprāt, neviens vēl nav tā pa īstam izpratis un novērtējis šo komponistu. Bahs pieder visai cilvēcei, viņa mūzika ir pārlaicīga.» A. Kalnciema izjūt lielu pietāti pret šo komponistu un apzinās, ka arī pati viņu ne tuvu vēl nav izpratusi.
Klausītājiem izmeklēta vide
A. Kalnciema atzīst, ka klausītājiem ir svarīga arī vide, kurā notiek koncerti. Festivāla koncertiem tradicionāli tiek izvēlēta Lielā ģilde, Mazā ģilde, arī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zāle. Šogad pirmo reizi – Mākslas muzeja Rīgas birža Venēcijas zāle, kur uzstāsies mūziķi no Nīderlandes. Viņa teic, ka apzināti nevienu koncertu neorganizē baznīcā, kas ir tik izplatīti rietumvalstīs, izņemot gadījumus, ja koncertā piedalās koris. «Baznīcā ir specifiska akustika, tā tomēr vairāk piemērota ērģeļu skanējumam, korim vai vokālajai grupai, citi instrumenti tur labi neskan. Īstam mūzikas baudītājam tas nesniedz gandarījumu, arī man, jo nav iespējams dzirdēt nianses, viss saplūst kopā.»
Vērtējot, kā šo gadu laikā mainījušies klausītāji un viņu gaume, festivāla organizatore teic, ka publika izglītojas un kļūst erudītāka. «Tas ir koncerta organizētāju panākums. Mums ir augstas klases mākslinieki, kuri regulāri šeit uzstājas, klausītāji apmeklē viņu koncertus, un vienlaikus arī viņu izpratne par mūziku kļūst dziļāka. Dažreiz publika ir pārāk kritiska, citreiz gluži otrādi – pārāk nekritiska!»
Saplāno jau nākamo
Viņa smaidot stāsta, ka jau saplānojusi nākamo festivālu un ar tā organizatorisko darbu parasti domas aizņemtas visu gadu. Un tā tas nemainīgi ir ik gadu. «Radošiem cilvēkiem tas ir pilnīgi pašsaprotami. Iesniedzot projektu un meklējot finansējumu šādiem festivāliem, neziņa bieži vien ir ilgstoša. Varu saplānot programmu, bet, ja neizdodas iegūt cerēto finansējumu, tad nākas veikt korekcijas. Esmu pateicīga ilgstošiem festivāla atbalstītājiem – Rīgas domei, Kultūrkapitāla fondam un a/s Latvijas gāze.»
A. Kalnciema neslēpj, ka 14 gadu laikā, kopš organizēts festivāls, ir bijuši mirkļi, kad vēlējusies sev pateikt: «Pietiek!» Bet, redzot, ka koncerti sniedz īstu baudījumu un prieku klausītājiem, kā arī paši mūziķi aizbrauc no Rīgas, pateicīgi par uzņemšanu un ar vēlmi atgriezties, – gandarījums par paveikto dod jaunu enerģiju turpināt. «Man neatliek laika brīnīties, kā spēju visu noorganizēt. Tā ir mana misija – organizēt šo festivālu, cik labi vien protu to izdarīt,» uzskata mūzikas lietpratēja un turpina, «festivāls ir brīdis, kas pieder man, māksliniekiem un klausītājiem.»
Ikdienā ar smaidu
Paralēli Baha festivāla organizēšanas darbiem A. Kalnciema ir Mūzikas akadēmijas asociētā profesore un māca klavesīna spēli. «Man patīk darbs ar studentiem. Tas sniedz milzu gandarījumu, it īpaši, ja jaunieši ir talantīgi un ieinteresēti par priekšmetu, ko viņi apgūst. Lai gan ieinteresētība ik pa laikam ir atkarīga arī no pasniedzēja. Mēs bieži organizējam koncertus, un studentiem tas dod pacēlumu.» Aina Kalnciema nopietnās mūzikas cienītājiem jau daudzus gadus ir pazīstama kā izcila klavesīniste ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. «Mans mīļais klavesīns atrodas Mencendorfa namā, tikai katru dienu neizdodas pie tā aiziet. Un arī saviem audzēkņiem ļauju tur koncertēt.»
Ikdienā Aina Kalnciema allaž ir smaidīga. «Cilvēkam vienmēr ir jāsmaida. Smaids taču neko nemaksā. Savu ikdienu cilvēks veido pats. Svarīgi, kāda ir viņa attieksme pret dzīvi un katru lietu visapkārt.» Viņa stāsta, ka mūziķi lielākoties pēc dabas esot ļoti atraktīvi, prot daudz ko uztvert ar humoru un neviltoti priecāties par dzīvi. «Mūziķi, kad tiekas, ne tikai diskutē par mūziku, bet labprāt stāsta anekdotes un dažādus piedzīvojumus no koncertdzīves. Šādas tikšanās arī ir viens no dzīvesprieka avotiem,» atklāj A. Kalnciema.