Liepājas puses zemnieki ir rosīgi un nenolaiž rokas arī šinī grūtajā laikā. Nodarbojas ar mājražošanu, cik nu kuram tā rocība atļauj. Produkciju realizē liepājnieku un viesu iemīļotā tirdziņā “Lauku sēta pilsētā”. Arī dunalcnieki, “Ievu” saimnieki Irina un Aivars Sedoli un “Roņu” saimniece Aldona Žiemeliene no Grobiņas nodarbojas ar mājražošanu. Sedoli skābē kāpostus, bet Žiemeliene ražo pienu un kopj zosis un pīles. Tagad, Mārtiņos, ir liels pieprasījums pēc kāpostiem un zosīm.
Bail pensiju nesagaidīt
Kāpostu lauki “Ievās” ir tik plaši, cik saimnieki var iztirgot. “Ne jau mēs vienīgie, kas skābē. Mums nav tie daudzumi, kas Slampē, kas Tukumā un kur tālāk. Tur ar elektrību šķērē, bet mēs ar rokām un kāpostu ēveli šķērējam,” atklāj saimnieks Aivars Sedols. Klientu pieprasījums šogad bija tik liels, ka ģimenei nācās sagatavot arī skābos kāpostus. Pirms tam viņi tirgoja tikai svaigos. Pērn izaudzējuši divas piekabes, šogad – tikai pusotru. Pie visa vainīgs šīsvasaras sausums. “Kāposts nav cimperlīgs, viņš tikai grib, lai viņu aprušina. Tā kā Slampes kundze rakstīja, ka kaplazans jāizmanto – tas nozīmē, ar kapli jāstrādā. Es izdzenu tādas sēklas vagas un tad uz tām virsū stādu kāpostus. Kamēr maziņi, tikmēr var ar traktoru izbraukt, aprušināt. Vēlāk, kad vairs nevar izbraukt un nezāles aug, ar kapli jārušina. Citādi neaug,” iegūtajās gudrībās dalās Aivars.
Sedolu ģimene ar kāpostu biznesu sāka nodarboties 90. gados, kad sākās perestroika un kolhozi juka un bruka. Sākumā turējusi lopus, bet pēc tam tas kļuvis par grūtu, jo bērni aizgājuši savās dzīvēs. “Audzējam savām vajadzībām arī citus dārzeņus – bietes, burkānus, gurķus, tomātus. Bet pavasaris sākas ar puķēm. Mēs visu sākam no sēkliņas – paši izaudzējam tomātu, gurķu, kāpostu, puķu dēstus un tālāk realizējam. No pašas dzimšanas tie ir pie mums,” pastāsta Irina, un Aivars viņu papildina: “Jāiztiek, kā var, jo kas mūs citur ņems kāda darbā? Pašam tas darbs jāsameklē. Vēl nav pensijas gadi, bet iespējams, ka pensiju nesagaidīsim, ja paaugstinās pensijas vecumu. Viss taču iet uz priekšu!”
Aivara pārziņā ir fiziskais darbs-– kāpostu šķērēšana, Irinas – stampāšana un garšvielu pievienošana. “Es tā apkārt klausos, ka cilvēki izmēģina arvien jaunas receptes, bet mēs darbojamies pēc vecum vecās, pārbaudītās metodes. Saēvelē, sastampā, pieber garšvielas. Cukuru, burkānus, ķimenes. Knifiņš ir tas, ka stampājot nedrīkst sula parādīties, citādi tas kaitēs garšai. Mana recepte nāk no manas mammas un vecmammas laikiem. Tad kāpostus skābēja koka mucās un mēs, bērni, stampājām ar kājām. Atceros, kādreiz lika klāt ‘Antonovkas’ ābolus un dzērvenes. Es neesmu mēģinājusi. Es vispār baidos no jauninājumiem. Aivars tikai aiziet uz veikalu un kaut ko jaunu nopērk,” sarunas pavedienu paturpina Irina un pastāsta, ka arī jaunus ēdienus nemēdz gatavot. Nepatīkot eksperimentēt. Ja nu ēdienā ieliek savu darbu un produktus un galu galā tur nekas nesanāk? Tik daudz tagad garšvielu, bet Irina atzīst tikai sāli, lauru lapas un piparus. Meita Ieva – tā gan paeksperimentējot.
Savas kundes nepieviļ
“Es Dunalkā esmu dzimis un audzis, bet Irinu noskatīju Kandavas tehnikumā. Nākamgad 1. novembrī varēsim svinēt 40 gadus, kopš esam precējušies. Noskatīju viņu ballēs. Un kurš tad jaunības gados neapmeklē balles!" izsaucas Aivars Sedols.
“Ievas” esot viņa tēva mājas, pašu ģimenes celtas. Aivaram un Irinai ir trīs bērni – Mairis, Jānis un Ieva. Jānis tagad Anglijā, Mairis – Liepājā, bet Ieva – Rīgā. Vecvecākiem ir arī trīs mazbērniņi, kurus viņi palutinot. “Nav skumji, ka jaunākais dēls ir Anglijā. Pie mūsu tehnoloģijām es viņu katru vakaru redzu. Ja var dabūt parunāt, tad nav tik traki. Viņš jau vairs neprot dzīvot pie mums. Te jau nevar dzīvot tik labi kā Anglijā. Jānis te padzīvoja četrus mēnešus un prasīja: kā jūs te dzīvojat? Anglijā viņi dzīvo, kā grib. Un viņš jau piecus gadus nostrādājis. Tie, kas izbaudījuši ārzemju labumus, te vairs neprot dzīvot!” atzīst mamma.
Irina pati gatavojot kāpostu tīteņus, sautētus kāpostus, skābu kāpostu zupu un vairāku veidu salātus. “Mēs visus kāpostus paši izmantojam, neko nenododam. Liepājā un Pāvilostā ir labs noieta tirgus. Šogad karstās vasaras dēļ domājām, ka vispār nekas nebūs. Sāka līt lietus, kāposti saņēmās, un tad jau kaut kas bija. Bet, vienalga, nebija tāda raža kā pērn,” atzīst saimnieks. Viņš pastāsta, ka Pāvilosta ir tā vieta, kur neaugot kāposti, jo ir smilšaina zeme, un tāpēc “Ievu” māju saimniekiem ir labs noieta tirgus. “Ir, kas prasa maisiem kāpostus. Cits piezvana, cits pienāk tirgū klāt un pasūta. Bija kuriozs, ka cilvēks paņēma “Maksimā” kāpostus, jo tur ir lētāk, bet nākamajā gadā pie manis klāt: es vairs no “Maksimas” neņemšu. Nav zināms, kur šie kāposti audzēti. Gatavojot neiznāk mīksti,” stāsta Irina. Aivaram ir sava versija: “Kartupelis un kāposts, kas “Maksimā” pirkts, nav mīksts, bet ciets. Bijām Anglijā pie dēla, un kartupeļi un kāposti, var teikt, tur nav garšīgi.” Vaicāju, vai ģimene nav vēl atēdušies kāpostus, uz ko saimnieks atbild pārliecinošu nē. “Irina tos gatavo vienreiz nedēļā. Es ēdu to gaļu no kāpostiem, lai sieva ēd kāpostus!” Irinai ļoti garšojot skābu kāpostu zupa, un viņa atzīst: kad otrs gatavo, tad iznākot garšīgāk. “Katru nedēļu mēs skābējam kāpostus. Apmēram 40 kilogramus nedēļā. Nāk tuvāk Jaunais gads, Ziemassvētki, tad iztirgojam ap 100 kilogramiem šī veselīgā dārzeņa. Šogad pavisam izaudzējām četras tonnas kāpostu, pērn bija sešas tonnas,” ciparus nosauc Aivars.
“Citi cilvēki svētdienās atpūšas, bet mums šī brīvdiena ir visīstākā darba diena, kad ir laiks skābēt kāpostus. Mums ir svaigi skābēti katru nedēļu. Iztirgojam un skābējam nākamos. Reti kurš klients grib pārskābušus. Citi gan rudenī ieskābē, un tad ir skābi kāposti visu ziemu. Tā vecos laikos to darīja. Mums 3–4 dienas kāposti pastāv siltumā, pēc tam nesam ārā aukstumā. Tepat vietējie dunalcnieki nāk arī pie mums iepirkties. Ja vajag 3–4 kilogramus, tad neatmaksājas skābēt,” tā Irina. Aivars savukārt pastāsta, ka tas ir fiziski smags darbs. Sedoliem tikai apjoms nav tik liels. Abi lēš, ka var jau nopirkt elektrisko šķērētāju, bet tas maksā ap 400 eiro un nāk no ārzemēm – nav mūsu ražojums. “Par mūsu kāpostiem vēl pa šiem gadiem neviens nav sūdzējies. Piemēram, “Liepājas siltuma” darbinieki pie mums nāk iepirkties. Sāka jau tad, kad mēs tirgojām pienu un krējumu. “Siltumnieki” saka: kur tie garšīgie kāpostiņi? Cilvēki, kuri iesākuši ņemt, tā arī turpina nākt pie mums,” palielās Irina.
Ar kāpostiem bagāts nekļūsi
Sedoli tirgojās Liepājas tirdziņā “Lauku sēta pilsētā”, kur Liepājas puses zemnieki tirgo savu ekoloģiski tīro produkciju. Sākuma veduši produkciju uz Liepājas Pētertirgu, bet tur darbs sākas astoņos no rīta un beidzas četros, piecos vakarā. Bet mājas darbi arī jāpadara. “Tagad rīta cēliens brīvs, var visu paspēt izdarīt. Laucinieku tirdziņš ir līdz pulksten 14, un tad cilvēki arī nāk. Apmierinātas ir abas puses. Ziemā vienīgi auksti. Par interesi nevar sūdzēties. Cilvēki zina un no otra pilsētas gala brauc šurp,” stāsta “Ievu” saimnieks.
Tagad Sedoliem ir tikai viena govs, jo vairāk nevarot atļauties. Lopiņi ir jākopj, bet “Ievu” saimniekiem galvenie ir kāposti. Tas ir maizes darbs un sirdsdarbs. “No rīta pamostamies, izdomājam, kādi darbi darāmi, saplānojam, bet vakarā – skaties, ne puse nav padarīta. Nav arī cilvēku, kas nāktu palīgos, lai mēs varētu kaut kur izbraukt. Kādreiz, kad bērni bija pie mums, bija lopiņi, lielie lauki bija. Tagad pašiem savi pienākumi, savas ģimenes. Jātiek galā pašiem,” saka uzņēmīgā saimniece.
Sedoli skābēšanai izmanto divas kāpostu šķirnes – ‘Jaguārs’ un ‘Agresors’. “Nākamgad gribētos paeksperimentēt ar kaut ko jaunu. Aizbraukšu uz “Kurzemes sēklām” Talsos, parunāšu ar agronomi Māru, kādas šķirnes labākas skābēšanai. Eksperimentēt vajag. Galvenais – kāpostiem vajag tā, lai viņiem tās ribas nav briesmīgi resnas, tad iznāk labāks skābēšanas process. Lai kāpostam nebūtu serde dziļi iekšā, jo citiem tā ir ļoti gara. Man tad mazāk jāgriež ārā, jo tad kāposts ir blīvs un smalks,” gudrībās dalās Aivars. Viņš atzīst, ka ar kāpostiem bagāts nevar palikt, jo valsts uzliek tādus nodokļus, lai tikai mazāk paliek pāri. Kaut ko jau gan varot atļauties. Par veselību arī Sedolu pāris nevarot sūdzēties – ja nekustas, tad visādas slimības metas klāt. Uz vaicājumu, kā ģimene atzīmēs Mārtiņus, Aivars atbild: “Svinēsim! Mēs mājās kārtībā svinam. Saštovējam kāpostus un galdā ceļam vēl citus lauku labumus.”
Cepetim audzētas, ne smukumam
“Es esmu lietuviete, man ir lietuviešu vārds un uzvārds. Latvijā gan esmu no viena gada vecuma, kad mani paņēma audzināt audžuvecāki. Latvijā esmu augusi un skolā gājusi. Lielāko daļu sava mūža pavadījusi un te jūtos kā dzimtenē,” uz patriotiskas nots sākas saruna ar grobiņnieci Aldonu Žiemelieni, kuras sētā ganās paprāvs zosu un pīļu pulciņš.
Aldonas ģimeni pērn piemeklēja liela nelaime – zibens iespēra dzīvojamajā mājā, un tā nodega. “Tas, kas te redzams māju vietā, viss ir atjaunots. Māja bija apdrošināta, un apdrošinātāji daudz palīdzēja. Pie mājas celšanas palīdzējām arī paši. Lopiņus mums saziedoja labi cilvēki, un tā mēs sākām atkal gandrīz no nulles,” savu bēdustāstu izstāsta Aldona un turpina: “Divas govis, divus teļus tūlīt otrā dienā pēc ugunsgrēka saziedoja. Es tiku ar pārdzīvojumu diezgan viegli galā, jo nepieņēmu to kā traģēdiju. Auksti pieņēmu un tikai pēc tam sāku apjaust. Tas bija smagi, jo govis jau bija iekoptas, pašu audzētas. Man tagad ir 10 govis, jaunlopi, teļi, 25 pīles un 10 zosis.”
Viņas ģimene nav liela – vīrs Nikola, meita Sarmīte. Dēls gan priekšlaikus aizgājis Mūžībā. Dēlam palikušas četras meitas, meitai ir divi dēli. Aldona ir bagāta vecmāmiņa. Tagad Žiemeļi mīt Liepājā, bet šurp atbrauc tikai strādāt. Meita gan “Roņos” ir saimniece, slauc govis un dara visus citus mājas darbus. Nikola gan vairāk braucot ar traktoru, viņam patīkot tehnika. Runājot par zosīm, Aldona atklāj, ka tas ir viegli kopjamas un ātri aug. Lielākoties plūcot zālīti. Pīles vairāk grib barību ēst, tās ir barojamas. Žiemeļi tikai pagājušajā pavasarī nopirkuši pīlēnus. “Paliekam veci, negribas vairs strādāt. Vīrs it sevišķi negrib, viņam jau 80 gadu. Cienījams vecums. Man jau 74,” stāsta '”Roņu” māju saimniece. “Kā kuram tas grūtums ir. Vēl jau ir spēks darbus apdarīt. Ko citu darīsi? Vai sēdēsi Liepājā četrās sienās? Te putniņi pačivina, govis pabizo.”
Mārtiņus Žiemeļi gan neatzīmējot, dodoties vienīgi uz tirdziņu “Lauku sēta pilsētā”, kur vedot zosis. Daudzi liepājnieki domājot par svētku galdu un iegādājoties zosis cepetim. “Cits gan teic, ka gailis jāliek galdā, cits – ka zosis. Zosis un pīles cepetim – kāpēc lai būtu žēl nokaut? Cepetim audzētas. Ziemā, salā zosis paliek vājākas, tad viņas jābaro. Paskrubina kādu biešu lapu, bet viss no rokas jādod,” turpina Aldona. Viņai Liepājā ir daudz recepšu grāmatu, pēc kurām gatavoju ēdienu. “Zosis mēs gatavojam pavisam vienkārši: ieliekam ātrvārāmajā katlā un izsautējam ar pipariem, lauru lapām un ķiplokiem. Sanāk gardi! Kādu dillīti arī pielieku, bet tagad tas pieejamas tikai žāvētā veidā. Rudenī sasaldēju ledusskapja saldētavā.” Aldonai pašai garšojot zoss cepetis. Viņa atklāj, ka pīles ir treknākas, zosis nav tik treknas. “Zinu, ka Mārtiņdienas zosis tiek speciāli barotas. Pa degunu grūda iekšā tādus speciālus ķiļķenus, gatavotus no miltiem. Manas zosis nav speciāli barotas, viņas ir vājākas,” stāsta A. Žiemeliene.
Savulaik Aldona māju uzcēlusi saviem spēkiem – neesot kredītu ņēmusi. Ar projekta starpniecību uzcēlusi piena māju. Pienu tagad vedot uz tirdziņu – turpat, kur zosis. ‘Ar naudu var iztikt. Ja nebūtu tehnika tik veca un darbu tik daudz, tad klātos vēl labāk. Ļoti daudz naudas aiziet tehnikas remontam. Jaunu iegādāties nevaram. Nav tā rocība tik liela. Jābrauc ar to pašu veco traktoru. Zeme mums ir 46 hektāri. Kartupeļus, lopbarības bietes audzējam. Vairāk neko nevaram, jo pavasarī viss te applūst. Priekš sevis gan ir dārzeņu dārziņš,” par savu saimniecību pastāsta mundrā kundze.
Latviešu tautas ticējumi par Mārtiņiem
Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči – kas sapnī cels, tas apprecēs.
Mārtiņu vakarā vajag atstāt visus apģērba gabalus, kas bija to dienu mugurā, uz grīdas – kas naktī cels, būs īstais brūtgāns.
Vakarā pirms Mārtiņiem, šiem svētkiem par godu, kāva gaili, lai zirgam ziemā nepiemestos slimības.
Ja Mārtiņdiena ir jauka un skaidra, tad ziemā būs liels sals.
Ja Mārtiņdienā salst, tad ap Ziemassvētkiem būs silts laiks.
Ja Mārtiņos zosis pa ledu iet, Ziemassvētkos tās peldēs pa ūdeni.
Ja Mārtiņos sniegs uz jumtiem, tad būs gara ziema.
Ja Mārtiņdiena iekrīt vecā mēnesī, tad lopu barība nav sātīga un lopi to daudz ēd.
No Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem jāstāsta pasakas un jāmin mīklas, tad labi barojas cūkas.
Mārtiņu vakarā meitas ēd siļķes galvu. Kas naktī dos ūdeni dzert, tas būs brūtgāns.
Melderim jāsvētī Mārtiņu vakars, jo tad dzirnavas atpūšas. Akmeņiem jābūt paceltiem, lai svētība var dzirnavās ieiet.