Dailes teātra aktiera Arta Robežnieka un viņa sievas Initas ģimenē kopā ar bērniem Kristapu, Lieni un Renāru aug arī sešgadīga kaķene Murce. Tā gan bijusi bērnu un sievas ideja, ka mājās jābūt kaķim. Artis audzis Jēkabpilī, un viņam bērnībā kaķu nav bijis – Murce ir viņa vienīgais kaķabērns, pret kuru ģimene izturas ar lielu atbildību.
«Viņa ir Murce Robežniece – tā pasē ierakstīts,» pasmej Artis un stāsta par mīlules ienākšanu ģimenē. «Murce pie mums atbrauca no laukiem – no Varakļāniem, kur dzīvo mani vecāki. Viņa piedzima 2008. gada pavasarī, un vasarā mēs viņu paņēmām uz mājām. Bērni izdomāja, ka obligāti mājās vajag kaķi. Bija trīs kaķēni, salikti priekšnamā uz maisa – divi apaļi un viens tāds kārnāks. Protams, ka izvēlējās vienu no apaļajiem, un tā izrādījās kaķene.» Murce ir klasiskajās kaķa krāsās: pelēcīga ar baltu. Aste nav kupla, bet esot reizes, kad tā kļūstot ļoti kupla no dusmām. Vai arī kaķene par kaut ko ļoti satraukusies, un aste saceļas.
Pa šiem gadiem Murce iedzīvojusies pie Robežniekiem. Artis teic: kaķis kā jau kaķis, ar saviem niķiem. «Ar aknu pastēti mēs viņu neesam lutinājuši, neatceros, kad šādu kārumu būtu viņai devuši. Viņa labprāt mīl notiesāt svaigu gaļu, piemēram, vistiņu. Labprāt pienu iedzer. Murcei patīk kaķiem domātā paciņu gaļa – to viņa neaizmirst paprasīt arī lieku reizi. No mazkustīgā dzīvesveida, protams, viņai kādi lieki grami nāk klāt,» nosmej saimnieks. Bērni gan reizēm patrenkājot Murci pa māju, bet pamatā viņa darot to, ko visi kaķi – ēd un guļ. «Viņa ir neatkarīga kaķene, nav izteikti pieķērusies kādam no ģimenes locekļiem. No kura var izprasīt ēdienu, tas ir labs,» novērojis Artis.
Bērni kaķeni nemokot. Ar jaunāko brāli, divgadīgo Renāru notiek saradināšanās process. «Viņa tika turēta pa gabalu, lai mazo nesaskrāpētu. Bet sarašanas process ir noticis. Arī Renārs Murci tā vienkārši aiz astes neķer,» stāsta tētis.
Nav spēļmanta, ko izmest
Kaķi Robežnieki paņēmuši vairāk bērnu dēļ, jo viņiem jāsaprot, ka par kādu jārūpējas un ir kaut kāda citādāka dzīve. «Bērni, kad vajag, iztīra kasti, dod ēst kaķītim. Kāda tur vēl lielāka rūpēšanās! Nav jau jāved pastaigāt, un mēs neesam sākuši vadāt laukā,» turpina Artis. «Tiem cilvēkiem, kuri necilvēcīgi rīkojas ar dzīvo radību, es novēlētu pašiem piedzīvot to, ko viņi izdara ar savu kaķi vai sunīti. Ja tu nezini, ka nodzīvosi no pirmās līdz pēdējai dienai ar to dzīvo radību, tad kam tev vajag? Tad neņem to suni vai kaķi! Kaķis nav spēļmanta: apnīk – izmetu. Kaķis grib ēst, grib kādu kaktu, kur nolīst. Tie nav savvaļas dzīvnieki, tos tu pieradini pie sevis, un tev par viņiem jārūpējas.»
«Kad uz ilgāku laiku dodamies uz laukiem pie maniem vecākiem, tad ņemam Murci līdzi. Tur viņai ir citu kaķu sabiedrība. Pamatā viņa dzīvojas tikai pa māju. Laukos notiek konkurences cīņa, bet tas viņai nav vajadzīgs, viņa pieradusi būt viena un noteicēja. Viņa brauc līdzi arī uz sievasmātes dārzu Jelgavā. Tur kaķim ir ko darīt. Pa vasaru viņa tur padzīvojas svaigā gaisā,» par sava mīluļa paradumiem stāsta Artis. Murcei ļoti patīkot zālīte – ja dod, tad arī ēdot. «Nav tā, ka noēd kā govs – tikai paknakstās. Pēc izrādēm, kad es pārnesu ziedus mājās, tad tos viņa izrevidē, izošņā. Daudz ziedu man nenes, nav tik traki,» pasmej aktieris.
Mīļākā vieta – uz drēbēm
Vai Murcei ir kādas mīļākās vietas, kur gulēt? Tās mainoties, bet viņa allaž sameklējot, kur ir tīras, izgludinātas drēbes. Ja kāds atstājis uz gultas savas bikses, tad viņa iekārtojas uz tām. Protams, atstāj savas spalvas. Kad saule spīd, tad kaķe pamanoties iekārtoties pie loga. «Protams, viena tāda vieta, kura visu laiku ir jāuzpasē un jācenšas turēt visas durvis ciet, ir skapis. Kad skapi attaisa, viņa zina, ka tur tuvumā nevar rādīties. Viņa pati ķeksē skapja durvis vaļā un lien iekšā. Tas prieks viņai tiek liegts, tāpēc ka ir ne viens vien sabojāts krekls, kad viņa mēģinājusi rāpties pa drēbēm uz augšu. Protams, arī spalvas atstājusi,» par Murces nedarbiem stāsta Artis.
Reizēm kaķis ir dabūjis pērienu par nedarbiem, kad gadījies iečurāt tur, kur nevajag, un arī atstāt kaut ko smagāku. «Bieži tas nenotiek. Tad viņa cenšas saprast, kas par iemeslu ir pērienam, jo tāpat vienkārši to nedod,» atklāj Dailes teātra aktieris. Netikumi Murcei sākot parādīties tad, kad nāk kaķu laiks, un viņa kļūst savāda savās izpausmēs. Kaķene nav sterilizēta, bet kaķēni viņai nav bijuši. «Meklēšanās brīdis ir jānoķer,» atzīst Artis.
Draiskulības nav prātā
Kaķis Robežniekiem ir ģimenes loceklis. Tāds pats loceklis kā visi citi, un tas ir jāmīl. «Nav jau tā, ka tikai ēšanas reizēs Murce atceras par cilvēkiem mājās – tāpat grib pamīļoties. Kad atnākam mājās, pieglaužas, paņaud. Tad ir jāpaglauda,» stāstu turpina aktieris. «Neatceros, vai katrus Ziemassvētkus, bet bērni zem eglītes bija palikuši mantiņu arī kaķītim. Kad Murce bija mazāka, tad ir gadījies pat apgāzt egli. Tagad, kad izaugusi par īstu kaķu meiteni, vairs nedara bērnu draiskulības.»
«Es uzskatu, ka no patversmēm vajag ņemt kaķus un suņus, bet tikai tad, ja tam tev ir laiks un iespējas. Vajag palīdzēt dzīvai radībai. Bet, ja tu nezini, ko ar šo radību darīt, tad nevajag ņemt. Dzīvnieku nevajag tāpēc ņemt, ja tu pēkšņi iedomājies, ka vajag. Pilsētas apstākļos tas ir rūpīgi jāizvērtē. Vai tas kaķis tik tiešām būs laimīgs un apmierināts? Nevar ņemt tikai tāpēc, ka gribas vai patīk. Jāizvērtē visi apstākļi. Mazā dzīvoklī turēt dzīvnieku – tas ir sadisms. Tas, cik daudz mums patversmes dzīvnieku, parāda arī to, kāda mums ir sabiedrība. Kā izturas pret mazākajiem, tā izturēsies arī pret saviem sugas brāļiem.»