Brazīliete Latvijā: Ma­ri­jai de Lur­de­sai Ru­fi­no gatavošana ir kā terapija

© f64

«Man ļo­ti pa­tīk ro­sī­ties vir­tu­vē un ga­ta­vot. Tā ir ma­na te­ra­pi­ja,» pār­lie­ci­no­šā lat­vie­šu mē­lē no­teic bra­zī­lie­te Ma­ri­ja de Lur­de­sa Ru­fi­no, ku­ru drau­gu un ģi­me­nes lo­kā pie­ņemts dē­vēt par Va­ne­su un ku­ra jau as­to­ņus ga­dus par sa­vām mā­jām sauc Lat­vi­ju.

Uz Lat­vi­ju Va­ne­su at­ve­da mī­les­tī­ba. «Pir­mo­reiz uz Lat­vi­ju at­brau­cu 2005. ga­dā, bet pār­vā­cos jau pēc ga­da. Jo­pro­jām es­mu šeit,» vi­ņa gan­da­rī­ta stās­ta. Va­ne­sas un vi­ņas vī­ra Ro­dže­ra Gri­gu­ļa lau­lī­bā aug di­vi bēr­ni Jas­mī­na (7) un Gab­riels (4), un ģi­me­ne vien­līdz la­bi sa­pro­tas gan por­tu­gā­ļu, gan lat­vie­šu va­lo­dā.

Nie­ka 17 stun­das

Pir­mo­reiz iz­dzir­dot vār­du Lat­vi­ja, jaun­ā sie­vie­te esot bi­ju­si ne­iz­prat­nē – kur tas ir un kas tas ir? – ta­ču, ne­rau­go­ties uz to, lē­mums pār­cel­ties esot nā­cis vieg­li. «Es bi­ju tra­ka, tā­dēļ ne­bi­ja grū­ti pie­ņemt lē­mu­mu pār­vāk­ties uz še­jie­ni. Grū­tī­bas sa­gā­dā­ja ti­kai tas, ka jā­būt at­šķir­tai no ģi­me­nes, jo bra­zī­lie­šiem ir cie­šas ģi­me­nes sai­tes, pie­ņemts bie­ži sa­tik­ties un būt cits ci­tam tu­vu­mā. Bet tā, ka man vairs ne­bi­ja mam­mas un tē­ta, bi­ja vieg­lāk,» vi­ņa at­ce­ras. Pār­vā­co­ties Va­ne­sa sa­pra­tu­si, ka bez va­lo­das zi­nā­ša­nām ne­būs vieg­li, tā­dēļ, ap­kār­tē­jo ie­spai­do­ta, cen­tu­sies ap­gūt krie­vu va­lo­du, bet tas ne­ne­sa ce­rē­to veik­smi. «Vi­ņiem ir cits al­fa­bēts, bi­ja grū­ti, tā­pēc at­me­tu tam ar ro­ku. Tad sā­ku mā­cī­ties lat­vie­šu va­lo­du un jau pēc pus­ga­da ru­nā­ju lat­vis­ki. Ja cil­vēks grib, vi­su var ie­mā­cī­ties!» vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta.

Kad vai­cā­ju Va­ne­sai, cik bie­ži iz­nāk pa­vie­so­ties dzim­ta­jā Bra­zī­li­jā, vi­ņa at­teic, ka rei­zi ga­dā no­teik­ti. «Vie­nu tuk­šu če­mo­dā­nu no­teik­ti ņe­mu līdz­i ti­kai pir­ku­miem – ka­fi­jai, pu­pi­ņām. Ja vē­los kaut ko no Bra­zī­li­jas, esot Lat­vi­jā, tad pa­sū­tu,» Va­ne­sa stās­ta un at­teic, ka dzim­tā ze­me nav tā­lu – nie­ka 17 stun­das, un esi tur!

Ne­spēj ie­dzert ke­fī­ru

Va­ne­sa se­ci­nā­ju­si, ka Lat­vi­ja kriet­ni at­šķi­ras no Bra­zī­li­jas, bet vieg­lā­ku in­teg­rē­ša­nos pa­da­rot tas, ka šeit dzī­vo arī ci­ti bra­zī­lie­ši, ar ku­riem ik pa lai­kam rī­ko tik­ša­nās. Tā kā lie­la da­ļa jaun­ās sie­vie­tes ik­die­nas aiz­rit pie plīts, jau se­šus ga­dus strā­dā­jot par pa­vā­ri res­to­rā­nā Pē­ter­gai­lis, vi­ņa iz­teik­ti no­vē­ro­ju­si val­stu ku­li­nā­rās at­šķi­rī­bas. 

 «Esot Lat­vi­jā, no Bra­zī­li­jas vir­tu­ves man vis­vai­rāk pie­trūkst aug­ļu. Es­mu sa­dzī­vo­ju­si arī ar lat­vie­šu vir­tu­vi – man gar­šo ar da­žiem iz­ņē­mu­miem. No sā­ku­ma man bi­ja grū­ti pie­ņemt rupj­mai­zi, ke­fī­ru ne­spē­ju ie­dzert jo­pro­jām,» vi­ņa no­smej.

Jau kopš bēr­nī­bas vie­na no Va­ne­sas lie­lā­ka­jām kais­lī­bām esot ēst ga­ta­vo­ša­na. «Ma­na mam­ma bi­ja pa­vā­re, es pa­ti mā­cī­jos tū­ris­ma jo­mā, bet ga­ta­vot bi­ja kā ik­die­nas sa­stāv­da­ļa. Bra­zī­li­jā ne­maz ne­var būt ci­tā­di – sie­vie­tei jā­prot ga­ta­vot. Mūs­die­nās, pro­tams, ga­ta­vo arī vī­rie­ši, bet, cik at­ce­ros no sa­vas bēr­nī­bas, mans tēvs ne­ga­ta­vo­ja,» sie­vie­te stās­ta. Pēc pro­fe­si­jas Va­ne­sa nav pa­vā­re, ta­ču uz­ska­ta – ja cil­vē­kam pa­tīk tas, ko viņš da­ra, tad tam nav no­zī­mes. «Man pa­tīk pa­in­te­re­sē­ties par vi­su jaun­o un uz­zi­nāt ko ne­bi­ju­šu. Cik vien va­ru, eju uz se­mi­nā­riem un la­su,» vi­ņa priek­pil­ni teic.

Tī­ras gar­šas

 «Dar­bā ga­ta­vo­ju daudz­vei­dī­gus ēdie­nus, un ik­die­nā sa­nāk no­bau­dīt da­žā­das gar­šas, tā­dēļ no dar­ba brī­va­jā lai­kā lab­prāt vē­los ēst vien­kār­šu mal­tī­ti – pie­mē­ram, vā­rī­tus bal­tos rī­sus un gri­lē­tu vis­tas fi­le­ju bez pie­de­vām. Gri­bas tī­ras gar­šas,» vi­ņa sa­ka. Arī mā­jās sa­nā­kot ga­ta­vot kat­ru die­nu, jo ģi­me­nē ie­di­bi­nā­ta tra­dī­ci­ja vis­maz va­ka­ri­ņas pa­ēst vis­iem ko­pā. Bēr­ni, augot in­ter­na­ci­onā­lā ģi­me­nē, ie­cie­nī­ju­ši gan bra­zī­lie­šu, gan lat­vie­šu vir­tu­vei rak­stu­rī­gās gar­šas. Jas­mī­na esot vai­rāk bra­zī­lis­ka, sa­vu­kārt Gab­riels lab­prāt dod priekš­ro­ku lat­vie­šu vir­tu­vei – kar­bo­nā­dei, kot­le­tēm un vā­rī­tiem kar­tu­pe­ļiem.

Pa­ti Va­ne­sa iz­vē­las sa­vā vir­tu­vē pa­ga­ta­vot da­bis­ku ēdie­nu, bez kon­ser­van­tiem, un sa­gla­bā­jot pro­duk­tu da­bis­ko gar­šu. Vi­ņa teic: «Ne­kad ne­ga­ta­vo­ju pēc re­cep­tēm un no­tei­ku­miem. Es da­ru, kā gri­bu! Un vis­iem gar­šo! Bet, pro­tams, man in­te­re­sē uz­zi­nāt arī ci­tu do­mas un ie­pa­zīt jaun­us ri­si­nā­ju­mus. Man ir sap­nis kād­reiz at­vērt res­to­rā­nu un virs tā iz­vei­dot jum­ta dār­zu, kur bū­tu pa­šu iz­au­dzē­ti za­ļu­mi. Pa­ša iz­au­dzēts ēdiens ir pa­vi­sam ci­ta lie­ta – tas ir gan da­bis­ki, gan ve­se­lī­gi!» 

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.