Brazīliete Latvijā: Ma­ri­jai de Lur­de­sai Ru­fi­no gatavošana ir kā terapija

«Man ļo­ti pa­tīk ro­sī­ties vir­tu­vē un ga­ta­vot. Tā ir ma­na te­ra­pi­ja,» pār­lie­ci­no­šā lat­vie­šu mē­lē no­teic bra­zī­lie­te Ma­ri­ja de Lur­de­sa Ru­fi­no, ku­ru drau­gu un ģi­me­nes lo­kā pie­ņemts dē­vēt par Va­ne­su un ku­ra jau as­to­ņus ga­dus par sa­vām mā­jām sauc Lat­vi­ju.

Uz Lat­vi­ju Va­ne­su at­ve­da mī­les­tī­ba. «Pir­mo­reiz uz Lat­vi­ju at­brau­cu 2005. ga­dā, bet pār­vā­cos jau pēc ga­da. Jo­pro­jām es­mu šeit,» vi­ņa gan­da­rī­ta stās­ta. Va­ne­sas un vi­ņas vī­ra Ro­dže­ra Gri­gu­ļa lau­lī­bā aug di­vi bēr­ni Jas­mī­na (7) un Gab­riels (4), un ģi­me­ne vien­līdz la­bi sa­pro­tas gan por­tu­gā­ļu, gan lat­vie­šu va­lo­dā.

Nie­ka 17 stun­das

Pir­mo­reiz iz­dzir­dot vār­du Lat­vi­ja, jaun­ā sie­vie­te esot bi­ju­si ne­iz­prat­nē – kur tas ir un kas tas ir? – ta­ču, ne­rau­go­ties uz to, lē­mums pār­cel­ties esot nā­cis vieg­li. «Es bi­ju tra­ka, tā­dēļ ne­bi­ja grū­ti pie­ņemt lē­mu­mu pār­vāk­ties uz še­jie­ni. Grū­tī­bas sa­gā­dā­ja ti­kai tas, ka jā­būt at­šķir­tai no ģi­me­nes, jo bra­zī­lie­šiem ir cie­šas ģi­me­nes sai­tes, pie­ņemts bie­ži sa­tik­ties un būt cits ci­tam tu­vu­mā. Bet tā, ka man vairs ne­bi­ja mam­mas un tē­ta, bi­ja vieg­lāk,» vi­ņa at­ce­ras. Pār­vā­co­ties Va­ne­sa sa­pra­tu­si, ka bez va­lo­das zi­nā­ša­nām ne­būs vieg­li, tā­dēļ, ap­kār­tē­jo ie­spai­do­ta, cen­tu­sies ap­gūt krie­vu va­lo­du, bet tas ne­ne­sa ce­rē­to veik­smi. «Vi­ņiem ir cits al­fa­bēts, bi­ja grū­ti, tā­pēc at­me­tu tam ar ro­ku. Tad sā­ku mā­cī­ties lat­vie­šu va­lo­du un jau pēc pus­ga­da ru­nā­ju lat­vis­ki. Ja cil­vēks grib, vi­su var ie­mā­cī­ties!» vi­ņa ir pār­lie­ci­nā­ta.

Kad vai­cā­ju Va­ne­sai, cik bie­ži iz­nāk pa­vie­so­ties dzim­ta­jā Bra­zī­li­jā, vi­ņa at­teic, ka rei­zi ga­dā no­teik­ti. «Vie­nu tuk­šu če­mo­dā­nu no­teik­ti ņe­mu līdz­i ti­kai pir­ku­miem – ka­fi­jai, pu­pi­ņām. Ja vē­los kaut ko no Bra­zī­li­jas, esot Lat­vi­jā, tad pa­sū­tu,» Va­ne­sa stās­ta un at­teic, ka dzim­tā ze­me nav tā­lu – nie­ka 17 stun­das, un esi tur!

Ne­spēj ie­dzert ke­fī­ru

Va­ne­sa se­ci­nā­ju­si, ka Lat­vi­ja kriet­ni at­šķi­ras no Bra­zī­li­jas, bet vieg­lā­ku in­teg­rē­ša­nos pa­da­rot tas, ka šeit dzī­vo arī ci­ti bra­zī­lie­ši, ar ku­riem ik pa lai­kam rī­ko tik­ša­nās. Tā kā lie­la da­ļa jaun­ās sie­vie­tes ik­die­nas aiz­rit pie plīts, jau se­šus ga­dus strā­dā­jot par pa­vā­ri res­to­rā­nā Pē­ter­gai­lis, vi­ņa iz­teik­ti no­vē­ro­ju­si val­stu ku­li­nā­rās at­šķi­rī­bas. 

 «Esot Lat­vi­jā, no Bra­zī­li­jas vir­tu­ves man vis­vai­rāk pie­trūkst aug­ļu. Es­mu sa­dzī­vo­ju­si arī ar lat­vie­šu vir­tu­vi – man gar­šo ar da­žiem iz­ņē­mu­miem. No sā­ku­ma man bi­ja grū­ti pie­ņemt rupj­mai­zi, ke­fī­ru ne­spē­ju ie­dzert jo­pro­jām,» vi­ņa no­smej.

Jau kopš bēr­nī­bas vie­na no Va­ne­sas lie­lā­ka­jām kais­lī­bām esot ēst ga­ta­vo­ša­na. «Ma­na mam­ma bi­ja pa­vā­re, es pa­ti mā­cī­jos tū­ris­ma jo­mā, bet ga­ta­vot bi­ja kā ik­die­nas sa­stāv­da­ļa. Bra­zī­li­jā ne­maz ne­var būt ci­tā­di – sie­vie­tei jā­prot ga­ta­vot. Mūs­die­nās, pro­tams, ga­ta­vo arī vī­rie­ši, bet, cik at­ce­ros no sa­vas bēr­nī­bas, mans tēvs ne­ga­ta­vo­ja,» sie­vie­te stās­ta. Pēc pro­fe­si­jas Va­ne­sa nav pa­vā­re, ta­ču uz­ska­ta – ja cil­vē­kam pa­tīk tas, ko viņš da­ra, tad tam nav no­zī­mes. «Man pa­tīk pa­in­te­re­sē­ties par vi­su jaun­o un uz­zi­nāt ko ne­bi­ju­šu. Cik vien va­ru, eju uz se­mi­nā­riem un la­su,» vi­ņa priek­pil­ni teic.

Tī­ras gar­šas

 «Dar­bā ga­ta­vo­ju daudz­vei­dī­gus ēdie­nus, un ik­die­nā sa­nāk no­bau­dīt da­žā­das gar­šas, tā­dēļ no dar­ba brī­va­jā lai­kā lab­prāt vē­los ēst vien­kār­šu mal­tī­ti – pie­mē­ram, vā­rī­tus bal­tos rī­sus un gri­lē­tu vis­tas fi­le­ju bez pie­de­vām. Gri­bas tī­ras gar­šas,» vi­ņa sa­ka. Arī mā­jās sa­nā­kot ga­ta­vot kat­ru die­nu, jo ģi­me­nē ie­di­bi­nā­ta tra­dī­ci­ja vis­maz va­ka­ri­ņas pa­ēst vis­iem ko­pā. Bēr­ni, augot in­ter­na­ci­onā­lā ģi­me­nē, ie­cie­nī­ju­ši gan bra­zī­lie­šu, gan lat­vie­šu vir­tu­vei rak­stu­rī­gās gar­šas. Jas­mī­na esot vai­rāk bra­zī­lis­ka, sa­vu­kārt Gab­riels lab­prāt dod priekš­ro­ku lat­vie­šu vir­tu­vei – kar­bo­nā­dei, kot­le­tēm un vā­rī­tiem kar­tu­pe­ļiem.

Pa­ti Va­ne­sa iz­vē­las sa­vā vir­tu­vē pa­ga­ta­vot da­bis­ku ēdie­nu, bez kon­ser­van­tiem, un sa­gla­bā­jot pro­duk­tu da­bis­ko gar­šu. Vi­ņa teic: «Ne­kad ne­ga­ta­vo­ju pēc re­cep­tēm un no­tei­ku­miem. Es da­ru, kā gri­bu! Un vis­iem gar­šo! Bet, pro­tams, man in­te­re­sē uz­zi­nāt arī ci­tu do­mas un ie­pa­zīt jaun­us ri­si­nā­ju­mus. Man ir sap­nis kād­reiz at­vērt res­to­rā­nu un virs tā iz­vei­dot jum­ta dār­zu, kur bū­tu pa­šu iz­au­dzē­ti za­ļu­mi. Pa­ša iz­au­dzēts ēdiens ir pa­vi­sam ci­ta lie­ta – tas ir gan da­bis­ki, gan ve­se­lī­gi!»