«Man ļoti patīk rosīties virtuvē un gatavot. Tā ir mana terapija,» pārliecinošā latviešu mēlē noteic brazīliete Marija de Lurdesa Rufino, kuru draugu un ģimenes lokā pieņemts dēvēt par Vanesu un kura jau astoņus gadus par savām mājām sauc Latviju.
Uz Latviju Vanesu atveda mīlestība. «Pirmoreiz uz Latviju atbraucu 2005. gadā, bet pārvācos jau pēc gada. Joprojām esmu šeit,» viņa gandarīta stāsta. Vanesas un viņas vīra Rodžera Griguļa laulībā aug divi bērni Jasmīna (7) un Gabriels (4), un ģimene vienlīdz labi saprotas gan portugāļu, gan latviešu valodā.
Nieka 17 stundas
Pirmoreiz izdzirdot vārdu Latvija, jaunā sieviete esot bijusi neizpratnē – kur tas ir un kas tas ir? – taču, neraugoties uz to, lēmums pārcelties esot nācis viegli. «Es biju traka, tādēļ nebija grūti pieņemt lēmumu pārvākties uz šejieni. Grūtības sagādāja tikai tas, ka jābūt atšķirtai no ģimenes, jo brazīliešiem ir ciešas ģimenes saites, pieņemts bieži satikties un būt cits citam tuvumā. Bet tā, ka man vairs nebija mammas un tēta, bija vieglāk,» viņa atceras. Pārvācoties Vanesa sapratusi, ka bez valodas zināšanām nebūs viegli, tādēļ, apkārtējo iespaidota, centusies apgūt krievu valodu, bet tas nenesa cerēto veiksmi. «Viņiem ir cits alfabēts, bija grūti, tāpēc atmetu tam ar roku. Tad sāku mācīties latviešu valodu un jau pēc pusgada runāju latviski. Ja cilvēks grib, visu var iemācīties!» viņa ir pārliecināta.
Kad vaicāju Vanesai, cik bieži iznāk paviesoties dzimtajā Brazīlijā, viņa atteic, ka reizi gadā noteikti. «Vienu tukšu čemodānu noteikti ņemu līdzi tikai pirkumiem – kafijai, pupiņām. Ja vēlos kaut ko no Brazīlijas, esot Latvijā, tad pasūtu,» Vanesa stāsta un atteic, ka dzimtā zeme nav tālu – nieka 17 stundas, un esi tur!
Nespēj iedzert kefīru
Vanesa secinājusi, ka Latvija krietni atšķiras no Brazīlijas, bet vieglāku integrēšanos padarot tas, ka šeit dzīvo arī citi brazīlieši, ar kuriem ik pa laikam rīko tikšanās. Tā kā liela daļa jaunās sievietes ikdienas aizrit pie plīts, jau sešus gadus strādājot par pavāri restorānā Pētergailis, viņa izteikti novērojusi valstu kulinārās atšķirības.
«Esot Latvijā, no Brazīlijas virtuves man visvairāk pietrūkst augļu. Esmu sadzīvojusi arī ar latviešu virtuvi – man garšo ar dažiem izņēmumiem. No sākuma man bija grūti pieņemt rupjmaizi, kefīru nespēju iedzert joprojām,» viņa nosmej.
Jau kopš bērnības viena no Vanesas lielākajām kaislībām esot ēst gatavošana. «Mana mamma bija pavāre, es pati mācījos tūrisma jomā, bet gatavot bija kā ikdienas sastāvdaļa. Brazīlijā nemaz nevar būt citādi – sievietei jāprot gatavot. Mūsdienās, protams, gatavo arī vīrieši, bet, cik atceros no savas bērnības, mans tēvs negatavoja,» sieviete stāsta. Pēc profesijas Vanesa nav pavāre, taču uzskata – ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, tad tam nav nozīmes. «Man patīk painteresēties par visu jauno un uzzināt ko nebijušu. Cik vien varu, eju uz semināriem un lasu,» viņa priekpilni teic.
Tīras garšas
«Darbā gatavoju daudzveidīgus ēdienus, un ikdienā sanāk nobaudīt dažādas garšas, tādēļ no darba brīvajā laikā labprāt vēlos ēst vienkāršu maltīti – piemēram, vārītus baltos rīsus un grilētu vistas fileju bez piedevām. Gribas tīras garšas,» viņa saka. Arī mājās sanākot gatavot katru dienu, jo ģimenē iedibināta tradīcija vismaz vakariņas paēst visiem kopā. Bērni, augot internacionālā ģimenē, iecienījuši gan brazīliešu, gan latviešu virtuvei raksturīgās garšas. Jasmīna esot vairāk brazīliska, savukārt Gabriels labprāt dod priekšroku latviešu virtuvei – karbonādei, kotletēm un vārītiem kartupeļiem.
Pati Vanesa izvēlas savā virtuvē pagatavot dabisku ēdienu, bez konservantiem, un saglabājot produktu dabisko garšu. Viņa teic: «Nekad negatavoju pēc receptēm un noteikumiem. Es daru, kā gribu! Un visiem garšo! Bet, protams, man interesē uzzināt arī citu domas un iepazīt jaunus risinājumus. Man ir sapnis kādreiz atvērt restorānu un virs tā izveidot jumta dārzu, kur būtu pašu izaudzēti zaļumi. Paša izaudzēts ēdiens ir pavisam cita lieta – tas ir gan dabiski, gan veselīgi!»