27 gadu vecumā puisim no Latvijas, kas lielu daļu savas jaunības pavadījis, mācoties un strādājot dažādās pasaules metropolēs, sākās, kā viņš pats saka, pāragra «pusmūža krīze».
Drīzāk – vēlme sasniegt ko patiesi nozīmīgu, mainīt lietu kārtību, ja ne visā pasaulē, tad savā dzīvē pavisam noteikti. Un redzēt pasauli – visā tās bagātībā un postā. Šis puisis, vārdā Ivars Krūtainis, nolēma: es līdz 30 gadu vecumam apceļošu vismaz 100 pasaules valstu. Un viņam tas patiesi arī izdevās. Šobrīd viņam ir jauns mērķis – līdz 40 gadu vecumam apceļot visas pārējās valstis un kļūt par vienīgo latvieti, kas to uzdrošinājies paveikt. Vēl paralēli tam viņš ir radījis pats savu zīmolu Skinny Latvian, kas piedāvā bikses īpaši gariem puišiem. Tā nu mēs te sēžam – viņš, kas līdz 30 gadu vecumam paspējis piepildīt kaut daļu sava sapņa, un es – gandrīz 27 gadus veca un ar savu pāragro pusmūža krīzi.
– Tu gandrīz desmit gadu esi pavadījis ārzemēs. Dzīvojis tādās pasaules metropolēs kā Londona, Sidneja, kā arī bijis jau vairāk nekā 100 pasaules valstīs. Dzīvojot tik globalizētu dzīvi, esot visur un redzot tik daudz, ko tev nozīmē latvietība?
– Tas, ka tik daudzus gadus esmu pavadījis ārzemēs, protams, parāda to, ka neesmu standarta gadījums. Draugi mani mēdz ķircināt, ka es neizskatos pēc latvieša. Iespējams, ne vizuāli, bet domājot pasaules skatījumu. Man jāatzīst, ka man nesimpatizē vidējā latvieša vērtību skala – dzīvot Purvciemā, bet braukt ar jaunākā izlaiduma BMW auto. Tas viss liecina par nepareizu vērtību skalu – dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem. Bet man patīk, kā Rīga un Latvija ir mainījusies to gandrīz desmit gadu laikā, kopš sāku dzīvot ārzemēs. Tā ir kļuvusi daudz eiropeiskāka, ar citu skatu uz lietām. Arī es, radot zīmolu Skinny Latvian, vēlējos parādīt latvietību no pavisam citas puses – košu, krāsainu, pozitīvu, ar eiropeiskām un skandināviskām iezīmēm. Es neesmu atbraucis atpakaļ uz Latviju, lai te paliktu, es atgriezos, lai varētu atjaunot attiecības ar savu ģimeni, draugiem un latvietību kopumā. Bet vismaz šobrīd es zinu, ka, tiklīdz es jutīšu, ka ir laiks doties tālāk, es to arī darīšu.
– Tu gribot kļūt par pirmo un vienīgo latvieti, kas apceļojis visas pasaules valstis... Kā tas iespējams, ka līdz šim brīdim tas nevienam vēl nav izdevies?
– Jā, es patiesi gribu. Latvijā ir cilvēki, kas ir ceļojuši gandrīz vai tikpat daudz kā es, bet viņiem visbiežāk tas nav kā pamatmērķis – apceļot tik un tik valstis. Manā gadījumā šobrīd ceļošana kļūst sarežģītāka, jo ir atlikušas valstis, kur nepieciešamas vīzas, ir kara zonas, liela daļa Āfrikas valstu. Līdz ar to nākamais piecgades plāns ir daudz sarežģītāks, nekā sākotnējā vēlme apceļot 100 pasaules valstu. Bet man tas ir izaicinājums, tieši tādēļ arī tik ļoti patīk.
– Vai tā nav tāda – vairāk vai mazāk – vientuļnieka dzīve?
– Vientulība ir pārvērtēta. Ceļojot esmu piedzīvojis melanholiju, bet es nevarētu teikt, ka jūtos vientuļš. Esmu sapratis, ka šajā dzīvē mums ir jāizvēlas prioritātes, kas mums visvairāk ir vajadzīgs un ko visvairāk vēlamies. Kādam tā ir māja, mašīna, ģimene, suns, bet kādam apceļot pasauli. Galvenais ir saprast lietu kārtību – ja vēlies pirmo, diezin vai varēsi gadu no vietas vienatnē ceļot, un otrādi, ja vēlies ceļot, diezin vai spēsi to apvienot ar ģimeni. Man nav mašīnas, jo visus savus iekrājumus esmu ielicis ceļojumos, un man nav ģimenes, jo tā vismaz šobrīd ir izvēle, ko pats esmu izdarījis, lai būtu tur, kur esmu tagad. Manuprāt, uzskats, ka, lai cilvēks būtu laimīgs, visam jābūt sabalansētam šajā dzīvē, ir muļķības. Nedomāju, ka tāda lieta kā perfektais balanss patiesībā pastāv. Lai tu būtu izcils kaut kādā savas dzīves jomā, tad kāda cita joma acīm redzami cietīs.
– Daudziem cilvēkiem šis balanss acīmredzot ir vajadzīgs, lai būtu laimīgi...
– Man nepatīk uzskats, ka galvenā motivācija šajā dzīvē ir būt laimīgam. Vismaz es neuzskatu, ka pati svarīgākā lieta ir būt laimīgam. Man daudz svarīgāk ir dzīvot interesantu un piepildītu dzīvi, nevis iegūt laimi kā «perfekto dzīvi». Tādēļ esmu gatavs upurēt kaut kādas lietas šajā dzīvē, lai dzīvotu tā, lai man ir interesanti. Mana motivācija ir prieks – dzīvotprieks, enerģija, kaislība pret kādām lietām, savukārt laime man nozīmē pasivitāti un atrašanos savā komforta zonā pat tad, ja tajā brīdī tev jau vajadzētu būt kaut kur citur.
– Apceļot vairāk nekā 100 pasaules valstu noteikti prasa arī lielu budžetu. Tu jau minēji, ka mašīnas tev pašam nav, jo lielāko daļu savu līdzekļu esi veltījis ceļošanai. Kādam tā šķistu neprātīga doma...
– Kādam jā, bet man nē. Es vienmēr cenšos pateikt to, ka mana ceļošana nav saistīta ar naudu. Ir jāskatās dziļāk – motivācijas, laika jautājumā. Es jau iepriekš teicu, ka ceļošana, vismaz tajā posmā, kad to darīju aktīvi, bija mana prioritāte, bet arī šobrīd visus savus brīvos līdzekļus veltu divām savām lielākajām dzīves kaislībām – ceļošanai un fotografēšanai. Piecu gadu garumā mani ceļojumi izmaksāja vidēji 50 000 dolāru. Vienmēr paralēli saviem ceļojumiem esmu arī strādājis.
– Šobrīd tavs fokuss noteikti ir arī vēl nesen kā tirgū ienākošais zīmols Skinny Latvian. Kā tev radās doma par sava biznesa radīšanu?
– Stāsts ir pavisam vienkāršs – esmu garš puisis, un man vienmēr bijusi problēma iegādāties bikses savam augumam. Sapratu, ja piedāvājumā nav bikšu, kas būtu piemērotas manam augumam, krāsu izvēlei un sajūtai, tad radīšu tās pats. Tā arī radās Skinny Latvian. Šobrīd vairāk raugos uz eksporta tirgu, piemēram, Amsterdamā, kur dzīvo garākie cilvēki Eiropā, bet arī lielai daļai Latvijas vīriešu mana uzņēmuma piedāvājums šķiet interesants.
– Rodas sajūta, ka tu nemitīgi sevi izaicini un mēģini ko jaunu. Kas ir tas, kas tevi dzen uz priekšu izmēģināt visu jauno?
– Te atkal jāatsaucas uz to, ka man patīk un gribas dzīvot interesanti. Un dzīvot interesanti, manuprāt, ir celties, krist, uzvarēt bailes, izmēģināt ko jaunu, vārdu sakot, visu laiku mainīties. Piemēram, uzvarēt bailes nebūt nav vienkārši, bet, kad to izdodas izdarīt, tā ir tāda sajūta. Man visu mūžu ir bijušas neracionālas bailes no haizivīm, nezinu, kādēļ, bet pat sapņos man vienmēr parādījās kāda haizivs. Kopš iekāpu būrī, kas tika nolaists okeānā un man degungalā peldēja haizivs, tās pie manis sapņos nāk daudz retāk. (Smejas.) Mans moto viennozīmīgi ir, ja baidies, tad dari tāpat. Tas attiecas uz visām lietām šajā dzīvē. Man patīk sevi izaicināt, tādēļ arī nemitīgi vēlos uzsākt un izmēģināt ko jaunu. Tādēļ es izaicinu sevi uzrakstīt dziesmu, neēst cukuru 100 dienu, iemācīties spēlēt ģitāru un vēl, un vēl. Es zinu savu spēju un motivācijas līmeni un izaicinājumus sev uzlieku tādus, lai tie no manis prasītu laiku un ieguldījumu, bet tajā pašā laikā kaut kādā laika posmā es būtu spējīgs tos izdarīt.
– Tam droši vien tevi iedvesmojuši arī cilvēki, ko sastop savos ceļojumos...
– Kad tu ceļo viens, tu esi ļoti atvērts pret cilvēkiem. Tas ir paradokss, bet, ceļojot vienam, tu patiesībā reti esi pa īstam viens – arī citi cilvēki pret tevi ir daudz atvērtāki, ja redz, ka ceļojumā esi devies viens pats. Tev nav robežu, un tu vari ātri pielāgoties vietējiem cilvēkiem, dzīvesveidam, notikumiem. Man ir bijusi iespēja satikt patiešām daudz un brīnišķīgu cilvēku visā pasaulē. Bieži vien cilvēki, ko sastop ceļojumos un pavadi ar viņiem pāris dienas, paliek par patiesi tuviem draugiem arī turpmāk. Vēl viena lieta, kas ļoti mainās, ir tevis paši radītie stereotipi un aizspriedumi pret cilvēkiem – skatījums kļūst daudz plašāks.
– Tu esi bijis vairāk nekā 100 pasaules valstīs. Kādu tu tagad redzi pasauli?
– Šajā dzīvē tu vari skatīties un tu vari redzēt. Starp to ir liela atšķirība. Es vēlos patiesi redzēt, ne tikai skatīties. Ceļošana mani ir ļoti mainījusi, gribot negribot. Esmu sapratis, ka «tur ārpusē» ir daudz ļoti, ļoti talantīgu cilvēku, no kuriem iedvesmoties un mācīties. Arī pats esmu kļuvis citādāks – atvērtāks, ļaujos eksperimentiem savā dzīvē. Man vairs nepatīk robežas un būri, kurā savā veidā vēlamies dzīvot. Pasaule tiešām ir brīnumaina. Ir valstis, kas ir kā mazas pasaulītes, par kurām līdz šim pat nenojauti, ka tādas eksistē. Ir tik interesanti, ka Sanmarīno tu vari izstaigāt teju vienas dienas laikā, bet Ķīnai vajadzīgi mēneši, lai apgūtu kaut daļiņu no tās. Tieši tādēļ es nekad nesasniegšu to stāvokli, kad varēšu teikt: esmu bijis visur. Pat, ja būšu bijis visās pasaules valstīs, būs vietas no jauna un jauna, uz kurieni doties un kur noķert dzīves garšu. Vismaz man tā ir garša, kas ir pat ļoti vajadzīga.