«Pilsētas īsto sajūtu un atmosfēru, manuprāt, nosaka ne tikai tūristu vietas, bet privātmāju kultūra, tas, cik sakopti ir iedzīvotāju pagalmi,» domā aktieris, uzņēmējs un Vidzemes koncertzāles valdes priekšsēdētājs Juris Žagars.
Lai kur vītos dzīves līkloči, viņš allaž palicis uzticīgs savai dzimtajai pilsētai Cēsīm. Viņš nekautrējas palielīties: «Cēsis esmu ierakstījis daudzu ārzemju tūristu atmiņas failos kā brīnišķīgu vietu brīvdienām.» Kādā tveicīgā vasaras dienā Juris ļāva ielūkoties sirdī noglabātu vietu noskaņās arī mums. Un jums.
«Esmu dzimis un audzis Cēsīs un gribu uzsvērt, ka arī dzīvoju Cēsīs. Rīgā mums ar sievu ir dzīvoklis, bet dzīvojam mēs šeit,» pārliecinoši teic Juris un pamato, ka provinces pilsētu par pastāvīgu dzīvesvietu izvēlējies augstās dzīves kvalitātes dēļ. «Dzīvošanu Cēsīs uzskatu par zināmu luksusu – tā ir milzu privilēģija, it sevišķi vasarā. Man šķiet, ka tā ir vispārīga tendence, ja vien to var atļauties gan laika, gan materiālajā ziņā. Ir patīkami, ka cilvēki pērk mājas vecpilsētā, remontē tās, iegādājas zemesgabalus, būvējas un pārceļas uz dzīvi Cēsīs – esot šeit, paralēli var baudīt Rīgas labumus, jo tas ir tikai stundas brauciena attālumā,» viņš pauž un atzīstas, ka ceļu uz Rīgu mēro gandrīz katru dienu.
«Skumji, ja cilvēkam gadās tik bargs liktenis, ka viņi savas bērnības vietas neatceras ar pozitīvām sajūtām,» spriež Juris. Viņa atmiņu apcirkņos cieši iegūlusi daba – upe, kalni –, arī Cēsu 2. pamatskola un Cēsu 1. vidusskola. «Cēsīs izglītības līmenis vienmēr ir bijis augsts. Atceros savus skolas gadus kā darbu – nevarēja atslābt un liderēt,» viņš stāsta. «Aizbraucot no Cēsīm, sapratu, ka tas, kas mums ikdienā šķita pilnīgi elementāri – brīnišķīgs parks, skaista daba, blakus upe un daudzveidīgi kultūras pasākumi –, tas citās vietās nemaz tā nav. Tajos brīžos var apzināties veiksmi piedzimt un dzīvot šādā vietā,» Juris nežēlo labus vārdus savai pilsētai.
«Parasti Latvijā ir tā, ka ciematā pils vai vecā muiža ir sakopta skaista, bet visapkārt valda sovjeta laiki ar pamestām fermām. Nesen biju Dikļos un, braucot cauri ciematam, redzēju, ka pat veikaliņš ir tīrs un sakopts, bet blakus esošajā privātmājas pagalmā ir nopļauts mauriņš. Tas latviešiem ir tāds kaimiņu paradums – ja blakus mauriņš ir nopļauts, tad arī pašam gribas to nopļaut. Arī Cēsis pamazām sakopjas no iekšienes – arvien vairāk var redzēt sakoptas privātmājas, pagalmus un grausti retāk duras acīs. Tas sagādā milzu prieku un gandarījumu, jo tās nav lietas, ko var atrisināt pašvaldība, tas ir atkarīgs no pašu iedzīvotāju sajūtas – ja viņi jūtas lepni par savu vietu un pagalmu, tad tas viss arī notiks,» viņš ir pārliecināts.
KONCERTZĀLE. Juris atzīst, ka kopš koncertzāles atklāšanas krasas pārmaiņas savā dzīvē un līdzšinējās aktivitātēs nejūtot, jo arī pirms tam bijis iesaistīts pašvaldības un kultūras dzīves norisēs: «Jauns ir tikai tas, ka koncertzāle beidzot ir sākusi darboties un daudz kas ir kļuvis ērtāk un vienkāršāk. Ja agrāk būvējām koncertvietu Sporta hallē speciāli Cēsu Mākslas festivālam, tad tagad koncertzāle šeit vienkārši ir.»
TERASE MAIJA PARKĀ. «Šī, manuprāt, ir viena no skaistākajām terasēm Latvijā, jo no tās paveras skaists skats – vītolu ieskauts dīķis ar melniem gulbjiem,» Juris raksturo restorāna terasi.
POP UP KAFEJNĪCA BRŪZĪ. «Alus brūzim beidzot ir īpašnieks Gundars Skudriņš, kurš ir ļoti talantīgs uzņēmējs. Daudzi ārzemju eksperti atzinuši, ka unikālākais, kas šai vietai piešķir šarmu, ir tas, ka tajā ir gan vērsturiskā apbūve, gan padomju laika arhitektūra,» Juris raksturo vietu, kur uzņēmēja un pasākumu rīkotāja Gundega Skudriņa šovasar radīja Kafejnīcu, kas transformējas. «Šeit labi atklājās pop up kafejnīcu fenomens, kas rada apmeklētājiem stresu par to, ka to var dabūt tikai tagad – tas, manuprāt, efektīvi strādā. Es paspēju uz visām trim transformācijām un aizvedu tur arī savus viesus. Ceru, ka Gundegai pietiks jaudas to turpināt.»
Kultūras centrs. «Visa reģiona iedzīvotājiem ir lielāka iespēja nokļūt kultūras pasākumu epicentrā. Cēsnieki ir pārliecināti, labā nozīmē ambiciozi un ar augstu pašcieņu. Mēs sevi augstu vērtējam, augstu vērtējam mūsu pilsētu,» uzskata Juris un neslēpj, ka kultūras ziņā cēsnieki patiesi ir izlepuši.»
SPOGUĻKLINTIS UN DZIDRAVOTS. Objekti atrodas Gaujas dabas takās, ko var gan izbraukt ar riteņiem, gan iziet kājām. «Šī ir tūristu iemīļota vieta. Uzskatu, ka dabas taka par tādu saucama, ja tā ir vismaz pusotru metru plata, lai cilvēki var iet blakus un sarunāties – šī ir viena no takām, ko cenšamies tādā platumā uzturēt. Vieta ir unikāla, jo tā nav safrizēta un klintis ir dabiskas. Šeit var noķert pirmatnēju dabas šarmu,» teic Juris un pasmeļ krūzīti dzidra ūdens, kas iztek tieši no klints.
PASTAIGĀM RUDENĪ. «Bez šā parka, tāpat kā bez Maija parka un pils, praktiski nav iespējams pastāstīt kaut ko par Cēsīm,» Juris raksturo pils parku un estrādi. «Manuprāt, Latvijā nekur nav tāda parka, kur būtu tāds reljefs kā šeit. Šī ir viena no labākajām estrādēm akustikas ziņā, to atzinuši daudzi pasākumu organizatori. Turklāt šī vieta ir kā radīta pastaigām – bieži šeit nākam staigāt rudenī.»
KĀ IET LAIKS. «Ierasts, ka iepriekšējos gadsimtos, kad būvēja jaunās pilis, vecajām viduslaiku pilīm nebija vērtības un tās nojauca, lai izmantotu akmeņus. Šeit vērojama unikāla sakritība, ka jaunā pils ir blakus vecajai un tā nav nojaukta, lai no šiem materiāliem uzbūvētu jauno. Ir leģenda, ka jaunās pils īpašnieks grāfs fon Zīverss iebildis pret vecās pils nojaukšanu, pamatojot to ar vēlmi sēdēt parkā pils dārzā, raudzīties uz abām pilīm un sajust, kā iet laiks. Un tas te ir ļoti skaisti – starp pilīm ir gadsimti, bet tās ir blakus. Vienmēr visiem iesaku atnākt un no šī punkta paskatīties, kā pagājis laiks. Man šķiet labi, ka pilīm tiek noņemta tāda svētulības aura, kad tās ir tikai kā tāda rituāla telpa, kur neko citu nevar darīt, kā tikai izvietot muzeja eksponātus. Pilis pārvēršas par svinību un pasākumu vietu, kā tas bija arī agrākajos laikos. Manuprāt, tas, ka pilis pamazām kļūst par sabiedrības saviesīgās dzīves daļu, ir ļoti labi – ja es būtu pils, es būtu laimīgs, ka manī notiek ballītes un cilvēki priecājas,» Juris smej.
BĒRNĪBAS MĀJAS. «Man bija tā privilēģija, ka varēju dzīvot ārpus pilsētas centra. Šī ir mūsu bērnības mājiņa. Ja būtu miljonārs, es to atpirktu, restaurētu un izīrētu foršiem cilvēkiem. Žēl, ka tā pamazām iet bojā. Kādreiz ieeju mūsu vecajā dzīvoklī, un kaklā sariešas kamols,» Juris garāmbraucot stāsta un norāda uz paša stādītiem kociņiem ceļmalā.
CĒSU ŠVEICE. Šajā vietā vēl saglabājies Cēsu vecais šarms – saucam to par Cēsu Šveici. Kvartāls sāka attīstīties 20. gadsimta sākumā. Pēterburgas aristokrāti šeit pirka zemesgabalus, būvēja villas un pavadīja vasaras. Tagad tās pamazām viena pēc otras tiek atpirktas, remontētas un sakoptas. Var redzēt, ka šis rajons pamazām attīstīsies,» pastāsta Juris, nosaucot kādreiz lepno māju skanīgos vārdus – villa Olga, villa Hermīne...
Zaļā zona. «Ir patīkami, ka pilsētas centrā ir tik skaista un zaļa zona, turklāt vienmēr tūristu un pilsētnieku pilna. Šī vieta allaž ir dzīva – šeit var stundām ilgi pusdienot, tādēļ parasti šeit vedam savus ārzemju viesus, un visi saka – wow!»
MEŽA SKOLAS KAMERZĀLE. «Brīnišķīga vieta ir 19. gadsimtā būvētā Cēsu internātpamatskolarehabilitācijas centrs, kas saukta arī par Meža skolu. Šeit ir brīnišķīga kamerzāle, kur Cēsu Mākslas festivāla ietvaros notiek kamerkoncerti – tai ir ideāls kamerzāles izmērs, fantastiska akustika un labs flīģelis. Cilvēkiem šeit ļoti patīk. Koncertu laikā visus logus attaisa vaļā, sarunā ar kaimiņu iedzīvotājiem, ka neviens tajā laikā nepļauj zāli, un gala rezultātā mūzika skan pa logiem ārā,» Juris uzbur mūzikas skaņu pielieto pasauli. Pa logu paveras skats uz Jura bērnības māju, un viņš atceras, kā, sēžot uz trepītēm, kopā ar brāli baudīta mūzika. «Meža skola bērnībā likās kā tāda sapņu pils – šķita, ka tur tikai kungu bērni spēlē. Apskaužu bērnus, kuriem bērnība paiet šajā skolā, kur viss ir piesūcies ar vēsturi,» balsī jaušams sentiments.