«Mana 90 gadu jubilejas izstāde tiks atklāta 15. augustā 2015. gadā pulksten piecos Rīgas mākslas telpā. Agrāk jau nevar, cilvēkiem jāstrādā,» pasmaida tēlniece Ēvī Upeniece. «Izstāde beigsies, ko muzejs ņems,» Ēvī uzsver, «ņems, nevis pirks, to es došu, un pārējos izdalīšu draugiem, kuriem ir bērni. Uzdāvināšu. Līdz pēdējai foršākai skulptūrai. Lai būtu pie vietas.
Tēlniece 70 gadu strādājusi gan ar marmoru, granītu un sarkankoku, gan ar bronzu, mālu un porcelānu. Neskaitāmie darbi kā pieneņu pūkas izlidojuši vai pa visu pasauli. Savulaik Čehijā, apmeklējot izstādi Pa Ļeņina ceļu, Ēvī pārsteigta ieraudzījusi savu Ausmu Kantāni. Tātad arī šis darbs ir izdevies! Izstādes rīkotājiem pilnīgi vienalga, kāds ir modeļa amats un eksponāta nosaukums, galvenais, lai tas skatītāju uzrunātu. Par darbu ar aktrisēm tēlniece saka: «Es nekad viņas neesmu sēdinājusi, ar skicēm nekad nestrādāju, man viņas ir sirdī.» Tā jau ir, un skatītājs to jūt. Māksliniece paskaidro: «Man palicis ģipsis, bronzas galvas ir muzejā. Uz Smiļģa muzeju aizgāja Radziņa, Artmane, Ķimele un Kairiša. Viņas te manā studijā bija visas. Spīdolas galva un figūra Nevienam es Rīgas nedodu aizgāja kā dāvana studenšu korporācijai Spīdola. Viņas man ir lielas draudzenes, nāk talkot, rudeņos brauc lapas grābt.»
Tēlniece turpina: «Katru gadu vienreiz gadā tēlniekiem dod telpas izstādei. Man šogad Pēterbaznīcā bija pieci postamenti. Es pat nedabūju pārējo darbus apskatīt, jo visu laiku bija jāsaņem apsveikumi. Un ne jau tikai par to, ka nosvilināju savu māju, bet par labiem darbiem, man tā liekas.» Ziniet, ko Ēvī izdarīja, kad 27. janvārī uguns nopostīja visu viņas iedzīvi? To, uz ko tikai īsta sieviete ir spējīga. Saimniece atceras: «Uz kreņķiem nogriezu matus pavisam īsus un aizgāju uz Ādažiem ielikt ilgviļņus.»
Jautāta, pie kura darba vēlētos nofotografēties, māksliniece izvēlas Ādama ribu jeb Ievu: «Tas ir kroņa numurs, jo tomēr sievietei granīts, tas ir kaut kas. To es došu uz savu 90 gadu jubileju. Vispirms mālā uztaisīju, tad atlēju ģipsī. Lielumu noņēma meistars. Man tak nav tik daudz spēka!» Pamanot, ka Nora gatavojas viņu fotografēt, Ēvī stingri nosaka: «To spieķi ņemam nost!»
Taujāta, kur Latvijā aplūkojami viņas darbi, Ēvī atbild: «Ap 20 darbu marmorā un bronzā atrodas Mākslas muzejā. Uz Preiļu pils kapelu aizgāja pieci ģipši, arī Salaspils 2 sievietes galva ar tādu izmisumu acīs (to sakot, māksliniecei pašai acīs saskrien asaras). Man bija Salaspils madonna, to es jums noteikti parādīšu. Jo, kas ir madonna? Sieviete ar bērnu, bet viņai tukšas rociņas… Es veidoju un raudāju, veidoju un raudāju, un arī tagad nevaru mierīgi. Par šito nodegušo māju es neraudāju. Es raudāju par balto skaisto marmora galvu, veltītu dēla piemiņai, kas ugunī sakarsa un dzēšot sasprāga gabalu gabalos. Es to biju nosaukusi Skumjas.»
Tallina – Rīga
Kā Latvijā nonāca meitene ar skaisto igauņu vārdu? «Mans vectētiņš nācis no Tallinas. Viņš strādāja pirmajā finiera fabrikā Eiropā. Tagad ir visādi galvenie grāmatveži, ekonomisti un visādi citādi galvenie. Tolaik fabrikā bija tikai īpašnieks un meistars. Kad Pirmā pasaules kara laikā īpašnieki pamainījās, vectēvam piedāvāja strādāt par meistaru vai nu Helsinkos, vai Latvijā. Vectēvs atbrauca uz Latviju, uz finiera rūpnīcu. Kad vecvecāki nomira, mēs ar mammu dzīvojām Sarkandaugavā. Man tuvojās skolas gadi, un mamma mani aizveda uz Rīgas 23. Kronvalda pamatskolu, kurā bija bērnudārzs, sagatavošanas klase un sešas klases. Pirmajā dienā mamma mani pavadīja, bet jau nākamajā vienu pašu iesēdināja tramvajā un pabrīdināja konduktoru, lai izlaiž mani pie skolas. Kad taisījos izkāpt, konduktors domāja, ka es alojos, un aizveda pieturu tālāk līdz Zālīša pamatskolai. Tad nu cauri parkiem gāju atpakaļ uz savējo. Un, kā redzat, nepazudu. Tagad bērnus vadā ar mašīnām, prasa, nu, ko tu ēdīsi? Vai tu gribi to vai šo? Es saku, ko mamma liek galdā, tas jāēd. Bet nu labi, tagad ir cita audzināšana,» samiernieciski nosaka Ēvī.
Skolas laiks
«Manā skolā bija latviska vide, nebija sveštautiešu, vien divas feinas polietes. Pirmajā klasē vienam puikam vectētiņš bija Valsts prezidents Jānis Čakste. Ko es mazs bērns no tā sapratu? Diez cik skaidrs nebija arī tas, ka Aijas Kundziņas tēvs bija izdomājis kaut kādu Brīvdabas muzeju. Mēs visa klase ar profesoru Paulu Kundziņu gājām to muzeju skatīties. Aijas māsīcas tēvs bija prāvests Kārlis Kundziņš, kurš 1932. gadā iesvētīja Brīvības pieminekļa pamatakmeni. Vēl manā klasē bija Dagmāra Celms, viņas tēvs – slavenais filozofs Teodors Celms. Tā bija pavisam cita vide! Katrs bērns uz skolu nāca ar savu gaišumu.» Ēvī ir arī viena sirdsdraudzene, Sarkandaugavas kaimiņmeitene Zenta: «Viņa 1995. gadā caur Amerikas latviešu avīzi uzzinājusi, ka man ir izstāde Ārzemju mākslas muzejā. Un Zenta no Vācijas uz muzeju atsūta vēstuli: «Tu man vislabākā, Tu man vismīļākā!»»
Ceļu izvēloties
«Man vienmēr ir paticis zīmēt. Tad skolā parādījās plastilīns, veidot sāku ar to. Daiļamatniekos es jau ne uz virpošanu, ne uz tiem traukiem gāju. Tie man nu tā.
Bet tur es varēju veidot. Tolaik modē bija tautu meitas. Praksē Tukumā pavirpoju, pavirpoju, bet tur bija iespējams izdedzināt, bija lielie cepļi. Māls bija pirmais materiāls. Man bērnībā bija forša vide.» Mākslas akadēmijā stājoties, ar talantu vien bijis par maz, bija sekmīgi jānokārto iestājeksāmens arī vēsturē. Eksāmenu pieņēma profesors Kāpostiņš. Vispirms Ēvī bija jātiek galā ar Napoleonu, tad sekoja jautājums: kas ir buržujs? Tēlniece pasmaida: «Par Napoleonu es vēl kaut ko atcerējos. Par buržuju brīdi padomāju, tad pārliecinoši paziņoju: buržujs ir ar resnu vēderu un pulka naudas kabatā. Tas pasniedzējam lika pasmaidīt, un eksāmens bija sekmīgi nokārtots.» Mākslas akadēmiju Ēvī beidza 1952. gadā. Tēlnieces diploms ļāva domai brīvi lidot. «Tu tik aiznes, un tev nopērk. Vislabāk maksāja Kultūras ministrija. Tad nāca Mākslas fonds. Tolaik visu Krieviju kombināts Māksla uzpucēja. Gan ar tēlniecības darbiem, gan arī vitrāžām.»
Skulptūru privātā dzīve
Drīz pēc akadēmijas Ēvī ar vīru desmit dienu nodzīvoja Volgas deltā. Melnos ikrus ēda karotēm, tomātu bija daudz, maizes nebija nemaz. Tur jaunie iepazinās ar zvejnieku brigadieri kalmikieti Bagturganu. Ēvī atceras: «Un tad es uztaisīju Astrahaņas zvejnieces portretu. Vēlāk man bija jāiet uz Centrālkomiteju lūgt atļauju šo darbu atliet bronzā. Hruščovs bronzu atļāva tikai ieročiem, nevis mākslai un kaut kādiem štruntiem. Lējēji atlieto skulptūru uztaisīja melnu, lai neredzētu nekādus fušierus. Un tad nu es veselu mēnesi ar melnām nāsīm viņu vīlēju. Ja vienā pusē ir kāda bedre, man tā pa formai jāņem laukā un otrā vaigā jādara tāpat. Darbu uzreiz nopirka un iekļāva zelta fondā.» Diez vai kalmikiete tolaik varēja iedomāties, ka viņas portrets stāvēs goda vietā arī tēlnieces 80. gadadienai veltītajā izstādē?
Bagturgana
Ēvī stāsta: «Tai skulptūrai ir interesants liktenis. Kad Latvijā skulptūra jau bija nopirkta, tad tā aizgāja uz Maskavu. Pēc kāda laika uz Mākslinieku savienību atnāk vēstule no viena mākslas zinātnieka, kas dzīvo Saratovā. Manēžā viņš bija ieraudzījis manu Bagturganu un katru dienu gājis pie viņas kā uz randiņu. Pēc tam viņš aizbraucis uz Astrahaņas Zivkopības ministriju un prasījis, kur var satikt Bagturganu. Tie atbild, ka Bakturganas viņiem ir vairumā, tāpat kā mums Ievas un Aijas. Zinātnieks neatlaidās, viņš rakstīja mūsu Mākslinieku savienībai, lai no manis uzzinātu, kur to sievieti var atrast. Ja nu vienīgi Volgas deltā, kur mēs ar vīru viņu satikām. Nedaudz vēlāk Rīgā bija kazahu kultūras nedēļa, delegācija brauca caur Maskavu un tajā pašā izstādē arī ieraudzīja manu kalmikieti. Izrādījās, viņiem tādu skulptūru arī vajag, bet naudas nav. Tad nu es viņiem uztaisīju keramikā. Parasti jau cilvēki uz aktieriem krīt, bet ja tēlniecībā tā samīlas!»
Veronika
Tēlniece atceras: «Pirms gadiem četrdesmit keramikā uztaisīju meitenītes galviņu, materiāls dažreiz neštimmē ar glazūru, un tad tie vienādi nesaraujas, iznāk interesanta virsma. Tad nu sanāca tumši zaļš ar vieglu metālisku spīdumu, meitēnam snīpis uz augšu. Kā lai viņu nosaucu? Nav ne Aija, ne Maija, ne Ieva. Nu nav! Bet nav arī Taņa. Tad es viņu nosaucu par celtnieci Veroniku. Labi, Maskava nopērk. Tolaik mums Latvijas Radio bija raidījums zviedru valodā par to, cik mums te labi dzīvojas. Tur strādāja arī Ēriks Stumbris. Viņam viens kungs no Stokholmas atsūtīja vēstuli, ka vēlas iepazīties ar mani, jo viņš Stokholmā Milles dārzā (slavenākais zviedru tēlnieks) ieraudzījis no Maskavas atsūtīto Veroniku.
Kungam uzreiz skaidrs, ja viņam būs meita, tad tikai Veronika! Man viņš atsūtīja savu vecāko bērnu fotogrāfijas, bet es uzreiz nodomāju, ka, pēc viņu pareizajiem deguniem spriežot, diez vai māsiņai būs uzrauts snīpītis.» Viņi satikās 1989. gadā Stokholmā, Ēvi, Kurts un viņa meita Veronika. Tēlniece atceras: «Aizejam uz vecu, interesantu kafejnīcu, tad atnāk Veronika, gadi 18, pelēks džemperītis, taisni matiņi. Es viņai bronzas medaļu uzdāvināju, kas meitenei tā piestāvēja! Ar Veroniku runājos angliski, ar Kurtu vāciski, visi kopā tā un šitā, un tā mēs raudādami šķīrāmies kā labākie radi un draugi. Tēvam par prieku Veronikai deguntiņš tāds pats kā manējai!»
Acis, tās acis…
Uzrauts deguntiņš izskatās gana pikanti, bet Ēvī Upeniece ir pārliecināta, katrai skulptūrai jādāvā acis, ar ko pasaulē vērties. Ir aplam turēties pie tā sauktajām klasiskajām sengrieķu acīm, kas patiesībā ir laika zoba apdalītas, gan krāšņais gleznojums nodrupis, gan dārgakmeņi gadsimtu laikā pagaisuši. Akls skatiens nav klasika! Pašlaik Ēvī mālā strādā pie Sulamītes. Kolīdz noņemts mitrais pārsegs, skatītāju pārsteidz labestīgās, mīļuma pilnās, bet ļoti vērīgās jaunās sievietes acis. Sulamīte pārtver katru tikko sāņus pavērstu skatienu, ne mirkli neizlaižot jūs no redzesloka. Pat tad, kad darbiņš atkal apsegts, nepamet sajūta, ka Sulamīte turpina vērot. Ja godīgi, sajūta tāda, it kā esat bijis izredzēts palūkoties vēl nedzimuša bērniņa sonogrammā vai netveramu brīdi pieskarties varavīksnei tālumā. Ja skatītāju sāpinājis Salaspils 2 sievietes izmisuma un bezcerības pilnais skatiens, ja gribējies pažēlot Bagturganu, skatot smagā darbā sagurušo sievietes seju, kas tomēr likusi vīriešiem šo jauno kalmikieti iemīlēt, tad grūti iedomāties, kā skatītājus savaldzinās tēlnieces jaunākais darbs Sulamīte.
Uzdrīkstēšanās
Arī Latvijā pienāca 1992. gads. Dāņi bija pirmie ārzemnieki, kas piedalījās Rīgas Tēlniecības kvadrinnālē. Tās laikā Ēvī sadraudzējās ar tēlnieci Kirstenu Kjēru un saņēma uzaicinājumu pastrādāt Dānijā. Tā viņa nonāca dāņu tēlnieces Kirstenas Kjēras muzejā. Ēvī desmit vasaras tur varēja darīt, ko vēlas. Ziemās viņa veidoja nelielas skulptūras bronzā, jo tādas muita ļāva izvest, problēmas bija ar lieliem darbiem. Dānijā Ēvī darbiem bija fantastiska piekrišana! Abi tagadējie muzeja īpašnieki, tropisko slimību dakteri Haralds un Džons, vienmēr ir gatavi ar Ēvī radoši sadarboties. Tēlnieces veidotais Kirstenas portrets bronzā tagad glabājas viņas radītajā muzejā.
Dievs uzliek tik…
…cik vari panest, ne vairāk. Ēvī nasta tikusi tāda smagāka, 1985. gadā autoavārijā gāja bojā vīrs, pēc astoņpadsmit gadiem negaidīti mira arī dēls Kārlis. Draugiem visu laiku esot piekodinājis mammai neko neteikt, lai viņu lieki neuztrauktu. Kad būšot pabeidzis darbus, tad likšoties slimnīcā apārstēties. 2006. gadā savu darbu izstādi Ēvī veltīja dēlam, tajā varēja aplūkot arī Kārļa fotogrāfijas. Pēc postošās ugunsnelaimes tēlniece ir pārliecināta, ka visa atlikusī dzīve vēl priekšā un tajā viss būs labi. Kā nekā par saziedotajiem līdzekļiem nodegušās mājas vietā jau uzstādīts neliels namiņš, vien kaimiņiem komunikācijas jāpieslēdz. Atvadoties Ēvī vienmēr nosaka: «Jāstrādā. Jāstrādā!» Lai gan rokām nav vairs tā spēka kas jaunībā, tas nekas, kā Ēvī smejas, es tā lēnītēm – pa puteklītim vien, pa puteklītim vien. Un varbūt jau šajā jubilejas izstādē apmeklētājiem savu noslēpumu atklās arī Sulamīte.
Astainie kompanjoni
Kad atpūtas brīdī nolaižas rokas, ir svarīgi, lai plaukstā iegulst vēss, mitrs deguns un kāds laimē noelšas, jo saimniece beidzot pievērsusies arī viņiem. Tie ir tēlnieces abi suņi. Ēvī stāsta: «Tā vilka radniecīte no patversmes ir Šīla. Nezinājām, ka viņa lec sētām pāri. Lēca, lēca, līdz vienā dienā bija bļāviens un viņa palika ar trīs kājiņām. Bet es taču neiešu viņu tāpēc mirināt nost! Ar visām trim viņa lec pāri. Sapratu, ka man vajag vēl vienu, kaut vai skata pēc iespaidīgu. Tad uzzināju, ka Inčukalnā, saimnieki aizbraukdami uz Angliju, atstājuši suni ar vislabākajām rekomendācijām: viņš ēdot visu, kas saimniekiem paliek pāri no galda. Bet man, vienam cilvēkam, daudz pāri nepaliek! Lords lielā sajūsmā ēd banānu mizas, Šīla man pat banānus neēd. Loris ēd visu, kas ir zaļš. Papīros viņš gan ir Lords, bet man sanāca Loris. Viņš tāds lādzīgs. Priecīgs par katru, kas atnāk. Arī tad, ja zagļi nāk pāri žogam. Man bija dikti liela, nospodrināta, skaista lielgabala lādiņa čaula, virsū no bojas uzliku galvu ar ķēžu matiem. Viņa kā Venera kāpa ārā no putām, liela puta arī bija. Bija un izbija. Arī vāzes nelūgtie viesi nospēra. Sunīši priecīgi, ciemiņi bijuši!» Ja godīgi, jāsaka, ka tur pie vainas vairāk gan ir saimniece pati, jo suns ir saimnieka spogulis un šādam saimniekam kā Ēvī nekad nebūs nedz nikni, nedz agresīvi suņi. Kolīdz elpa atvilkta, tēlniece atkal ķeras pie darba.
