Ar koku filozofiju pasaulē

Jaunās paaudzes gleznotājai Diānai Īvei tuvākais žanrs ir ainava, kuras neatņemama sastāvdaļa ir koki. Koks nav tikai kā māksliniecisks izteiksmes līdzeklis gleznās, viņai ir interese par kokiem kā par vēsturiskiem objektiem un senatnes lieciniekiem.

 Diānai ir arī sava īpašā filozofija par kokiem.

«Koks ir universāla dizaina paraugs – tas nav mainījies jau gadu tūkstošiem un vienmēr ir modē. Mainīties var rakurss, no kura aplūko koku, diennakts laiks un citas sīkas nianses,» uzskata māksliniece. Nesen gleznotāja atgriezās no Francijas, uz kurieni devās ar mērķi apskatīt un izpētīt lielos dekoratīvos kokus – platānas, kurus Diāna attēlojusi savos darbos. Tas esot bijis viens no viņas sapņiem, kas esot piepildījies.

«Platānām ir rakstaina miza un kupla lapotne. Platānas ir ļoti veci koki, tos stādīja, lai organizētu seno pilsētu vidi. Mani tie piesaista ar savu monumentalitāti. Tās var salīdzināt ar Latvijas ozoliem,» stāsta gleznotāja. Ar satelītuzņēmumu starpniecību viņa noskaidrojusi, kuros Francijas dienvidu ciematos un pilsētiņās meklējami visspēcīgākie eksemplāri un lielas ainavas ar platānām, un pa ēnainajām koku alejām šovasar kājām daudzus kilometrus devusies no vienas apdzīvotas vietas uz nākamo. Pirms tam platānas piesaistījušas gleznotājas uzmanību Parīzē, taču tur tās neesot tik vecas kā provincē. Par platānām Diāna apkopojusi daudz informācijas, uzzinājusi arī to, ka Hipokrāta platāna Grieķijā iestādīta par piemiņu vietā, kur viņš cita šāda dekoratīvā koka ēnā mācīja savus skolniekus.

Bērnības atmiņas

Īpašas attiecības ar mežu un kokiem Diānai izveidojušās kopš bērnības, kad viņa ar vecākiem devusies tālākos pārgājienos pa mežu gar upēm un nakšņojuši pie dabas, vairākas dienas nesatiekot nevienu cilvēku. Pirmais pārgājiens bijis pa Pēterupes krastiem, kad māksliniecei bijuši tikai trīs gadi. Kad vecāki vārījuši katlā zupu, meitene veidojusi figūras no māla. «Mans tētis Igors bija ne tikai pianists, bet arī pieredzējis ceļotājs. Viņš lieliski orientējās apmeklējamo vietu ģeogrāfijā, zināja par floru un faunu. Tas bija interesanti. Man nemaz nebija bail nakšņot mežā, jo tētis mācēja izskaidrot, kādi dzīvnieki atrodas mežā un kādi katram ir nodomi. Tētis daudz slimoja, agri nomira, un varbūt tieši tas arī mani vairāk pamudināja pievērsties glezniecībai. Vēlējos uzzīmēt tādu pasauli, kurā ir prieks un kura ir labāka nekā realitātē,» spilgtajās atmiņās dalās Diāna. Tās saistās arī ar Bīriņu pils un ezera apkārtni, kuru Diāna labi pārzinājusi un vienmēr jūsmojusi par milzīgajiem ozoliem, no kuriem daļa jau ir izcirsti. Arī tagad viņa daudz laika pavada tur un smeļas ierosmi savām gleznām.

«Pa mežu ir jāstaigā kājām, jo tas jāuztver ar visiem maņu orgāniem – ne tikai kā skaista ainava, arī lapu šalkoņa, upes čalošana, ziedu, skuju un koksnes smarža,» uzskata māksliniece. Kad viņa aplūkojot vecus kokus, vienmēr aizdomājas, kāpēc tie tur atrodas un kāda ir šo koku vēsture. «Agrāk koki tika stādīti

pārdomāti. Piemēram, veca vītolu vai ozolu aleja liecina par to, ka tur agrāk bijis ceļš un uz kurieni tas aizved. Viegli bija atšifrēt infrastruktūru bez kartes. Ozolu vai ciprešu birzs kalna galā vienmēr liecina, ka tuvumā atrodas senie apbedījumi, savukārt daži ozoli un ābeles – ka netālu atradušās mājas.» Diāna pārliecinājusies, ka pa mežu jāpārvietojas nesteidzīgi, lai izbaudītu sajūtas. Viņai vislabāk patīkot to darīt vienatnē, kad var nodoties arī pārdomām.

No tēlnieces – par gleznotāju

Diāna augusi muzikālā ģimenē ar spēcīgām tradīcijām – vectēvs bija komponists Jānis Ivanovs, tētis Igors – pianists. Turpinot muzikālās tradīcijas, Diāna mācījusies mūzikas skolā, apguvusi klavierspēli, bet pusaudzes vecumā nolēmusi kļūt par tēlnieci. Pie klavierēm, kuras Diāna spēlējusi, stāvējusi skulptūra, un acīmredzot tā bijusi spēcīgs iedvesmas avots. Māksliniece mūziku nav atstājusi novārtā, jo gleznojot viņa mēdz kaut ko dziedāt. Absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu (agrāk – Lietišķās mākslas koledžu), un tad sekoja mācības Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā, kur ieguvusi maģistra grādu, bet pērn – maģistra grādu glezniecībā. Diānai glezniecība ir dzīvesveids, un viņa neslēpj, ka tagad nevēloties neko citu darīt, kā tikai gleznot. Viņa simtprocentīgu baudījumu gūstot no glezniecības, tāpēc citas aizraušanās neesot vajadzīgas. «Man nevajag garīgo atslodzi no darba,» kautrīgi, taču pārliecinoši teic māksliniece, kura vasarā labprāt nododas arī dārzam.

Kājām uz Fontenblo mežu

Uz Franciju gleznotāja devusies jau vairākkārt. Visbiežāk viņas braucieni definējami nevis kā ekskursija pa pazīstamām vietām, bet tie vairāk izvēršoties par ekstremālu tūrismu. Vienā no braucieniem Diāna nolēmusi apmeklēt slaveno Fontenblo mežu, kurš iedvesmojis mākslinieku grupu – ainavistu jeb Barbizonas skolu, un muzejus. «Vasarā sabiedriskais transports uz Barbizonas ciematu nekursē, bet to es uzzināju tikai Fontenblo, 50 km attālumā no Parīzes, kur viena pati nokļuvu ar vilcienu,» stāsta Diāna. Viņa bijusi drosmīga un uzņēmīga, jo atpakaļ atgriezties nav vēlējusies. «Gribēju šķērsot Fontenblo mežu kājām, taču vietējie iedzīvotāji mani atrunāja, ka tas ir tālu – apmēram 10 kilometru vienā virzienā – un mežā nav orientieru, taciņas ir šauras un vijīgas.» Taču tas uzņēmīgo ceļotāju nav atturējis ļauties nezināmajam piedzīvojumam.

«Atradu vajadzīgo šoseju, ar bailēm nostājos tās malā un uzrakstīju uz papīra vārdu «Barbizona», jo man bija līdzi krāsas un mape, nezinot, kā tikšu atpakaļ.» Diāna teic, ka francūži esot atsaucīgi, palīdzējuši viņai nokļūt līdz mērķim. «Kad izstāstīju savu ceļotājas stāstu vienai pazīstamai francūzietei, viņa pēc tam mani stādīja citiem priekšā kā paraugu – tā ir māksliniece, kura vēlējās šķērsot Fontenblo mežu kājām.» Protams, ceļojums neizpalika arī bez starpgadījumiem. «Kad stresa stāvoklī pārvietojos pa kalniem, neatcerējos, kur sasitu vai izmežģīju kāju. Tā uzpampa un divas nedēļas sāpēja tik stipri, it kā būtu lauzta. Secināju, ka riskantos pārgājienos labāk doties 2 līdz 3 dienas pirms došanās mājup.»

Gleznojot izceļ kontrastus

Diāna esot gleznojusi arī cilvēkus, taču tas viņu tā nesaistot kā daba ar kokiem. Viņas gleznās attēlotas ne tikai Francijas slavenās platānas, Latvijas ainavas viņai ir tikpat tuvas, it īpaši pievilcīgi esot ozoli un bērzi. Šopavasar māksliniece esot gleznojusi jaunos kokus, kas aug vietējo upju krastos. Pavasarī koki esot visskaistākie, to stumbri ir brīnišķīgā dzeltenīgā, sarkanīgā krāsā, kas kontrastē ar zilajām debesīm. «Man darbi top salīdzinoši ātri, bet ar katru gadu tas man paņem vairāk laika, lai gan vajadzētu būt otrādi. Varbūt tas ir tāpēc, ka es vēl nopietnāk pieeju savam darbam un nesteidzīgi izbaudu gleznošanas procesu. Man patīk izcelt kontrastus.»

Diāna piedalījusies ar saviem darbiem gan grupu izstādēs, gan personālizstādēs. «Pagājušogad daudz gleznoju Francijā, jo ar Kultūras ministrijas nosūtījumu man bija iespēja piedalīties mākslinieku rezidencē Cite internationale des arts. Divu mēnešu laikā tapa daudz gleznu, kuras izstādītas. Tajās parādīju Francijas skatus, arhitektūru, it īpaši jūgendstila ēkas, kas man patīk.» Diāna teic, ka otas ņemot rokās katru dienu un gleznojot. Dažkārt kaitina, ka jāveic citi darbi, bet tajā brīdī ir vēlēšanās gleznot. Diānu saista impresionistu glezniecības stils, no latviešu māksliniekiem uzrunā vecmeistara Vilhelma Purvīša darbi. Diāna esot saņēmusi brīnišķīgu novērtējumu, ka viņas gleznas līdzinās modernās mākslas priekšteča Vinsenta van Goga darbiem. Šobrīd Diānai vēl esot daudz Parīzes iespaidu, kas jāataino savos darbos, izmantojot gaismas un ēnas spēles, taču viņa sola – vasarā vēl jāpaspēj pagleznot arī Latvija. Koki viņai neesot apnikuši, jo no dabas varot smelties līdz bezgalībai.