«Darba cēliens man šovasar ievilkās līdz jūlija vidum, un tad varēju nedaudz aizbraukt projām no Rīgas, padzīvot pie jūras, taču tūdaļ būs jādodas uz Ungāriju, kur piedalīšos Bēla Bartoka starptautiskā koru konkursa žūrijā. Uz Debrecenu braukšu, pateicoties kora Kamēr… iegūtajam Grand Prix šajā konkursā pirms diviem gadiem, kas savukārt mums deva ceļu uz Itāliju, kur ieguvām prestižo Eiropas Grand Prix,» par muzikālajām aktivitātēm stāsta kora Kamēr... diriģents Jānis Liepiņš.
«Augustā sekos Ineses Galantes festivāls Summertime, kurā diriģēšu vienu no koncertiem. Protams, ir vajadzīgs neliels brīdis, kad neko var nedarīt,» par atpūtas nepieciešamību saka diriģents. Drīzumā sāksies arī kora Kamēr... jaunā sezona, kurā koris atzīmēs savu 25 gadu jubileju.
Jāni agrāk kaitinājis citu teiktais, ka pēc saulgriežiem vasara jau tūlīt beigsies. «Tagad saprotu, ka pēc sajūtām tā arī ir,» viņš atzīst, taču ne ar skumīgu noskaņu, ka lielākā daļa no vasaras cēliena darbos aizskrējusi tik raiti. Pašam patīkot, ka ikdienā ir pietiekami noslogots. Esot pieradis pie nepārtraukta uztraukuma par dažādām lietām un par to, ka viss ir rūpīgi jāsaplāno. Jaunā diriģenta ikdiena ir dinamiska, īpaši saspringts bijis pavasaris, kad gatavojies komponista Zigmara Liepiņa jauniestudējumam Transcendentālā oratorija, paralēli operā sākušies mēģinājumi Dž. Verdi operai Trubadūrs un līdztekus bijuši arī regulāri mēģinājumi ar kori Kamēr.... Jānis ir ieguvis bakalaura grādu kordiriģēšanā un šobrīd Mūzikas akadēmijā turpina studijas simfoniskā orķestra diriģēšanas klasē.
Neko nevarēja pateikt
2006. gadā Jānis uzsāka darbu kā kora Kamēr... otrais diriģents, bet kopš 2012. gada ir tā mākslinieciskais vadītājs un diriģents. Viņš atceras, kā pirmo reizi izmēģinājis diriģenta prasmes korī Jumis. «Koristi mani pieņēma, bet es sapratu, ka, stāvot kora priekšā, neko nevaru izdarīt un viņiem pateikt. Es sev šķitu tizls, bet, ar laiku praktizējoties, tas tizlums pazuda. Domāju, ka reti ir tā, ka ar pirmo reizi viss izdodas ģeniāli. Pēc tam man piedāvāja strādāt korī Kamēr... par diriģentu, un tas man bija liels izaicinājums, jo repertuārs bija sarežģīts. Jo augstāk uzstādīta latiņa, jo tas vairāk man palīdz augt.»
Jānis uzskata, ka katrā kolektīvā ir atšķirīgas tradīcijas. «Koris Kamēr... ir pieradis pie salīdzinoši autoritāra režīma. Citos kolektīvos ir demokrātiskākas attiecības. Zinu, ka Kamēr... tas nestrādā, jo tur raksturīgi, ka galīgo lēmumu pieņem viens cilvēks – vadītājs uzņemas atbildību par visu.»
Tiekšanās pēc kvalitātes
Koncerts – tā ir bauda, ieguldītā darba rezultāts un balva pašam sev – secina diriģents. «Mana profesija ir diriģents, bet es ļoti daudz nodarbojos arī ar organizēšanas darbiem,» ikdienas pienākumus atklāj Jānis. «Tā saukto melno darbu uztveru divējādi – viens no tiem ir organizatoriskais, kas man nekad nav īpaši paticis, un otrs – mēģinājumu process, kas man patīk un kuram arī raksturīgas interesantas nianses.» Jānis uzskata, ka, strādājot ar kori Kamēr..., esot izveidojusies ģimeniska sajūta. «Kolektīvs ir draudzīgs, lai gan no malas tā kādam var nešķist. Dziedātājiem ir svarīga darba kvalitāte. Nenoliegšu, ir brīži, kad ir grūti strādāt tāpēc, ka noteikts uzstādījums – sasniegt konkrētu kvalitāti. Ja kādā mirklī mēģinājumu procesā notiek aizķeršanās, tad rodas smaguma sajūta.» Jānis pa jokam saka, ka viņam ir paklausīgs koris. «Arī pēc labiem koncertiem izanalizējam, kāda bijusi uzstāšanās. Vienmēr var atrast kaut kādus krikumus pat pasaules līmeņa profesionāliem dziedātājiem.»
Viņš uzskata, ka diriģenta prestižs Latvijā ir diezgan augsts. «Kora kultūra Latvijā ir izaugusi, pateicoties Dziesmu svētkiem un virsdiriģentiem. Mums ir tādas ikonas kā brāļi Imants un Gido Kokari.» Jānis uzskata, ka tikko aizvadītā Koru olimpiāde dod brīnišķīgu iespēju redzēt, kas notiek citviet pasaulē. «Vislabākais olimpiādē – redzēt citus kolektīvus. Mēs ieguvām jaunus kontaktus ar dažādiem pasaules komponistiem un diriģentiem. Pārsteidzoši, cik koris Kamēr... ir atpazīstams pasaulē, un šā brenda vārds ir lielāks, nekā biju domājis. Koru vidē daudzi zināja, ka Māris Sirmais vairs nevadīs kori, lai gan, no vienas puses, šķita, ka tā ir lokāla ziņa.» Jāni suģestē, ka daudzi kolektīvi seko līdzi latviešu koru, arī Kamēr..., repertuāram un viņu dziedātos skaņdarbus iekļauj savā repertuārā. «Mums ir iespēja latviešu mūziku iznest pasaulē. Māris aizsāka, ka korim tiek veidotas konceptuālas programmas – par sauli vai mēnesi, vai koncertā izpildām tautas dziesmas. Mēs neveidojam koncertu, kas sastāv no dažādām dziesmām. Vienmēr klausītājiem piedāvājam vienotu tematisku līniju, un šāda tendence ir aizgājusi arī pasaulē.»
Iemācīties spēlēt bungas
Jānis atklāj, ka viņa vecāki (Zigmars Liepiņš un Mirdza Zīvere) nav vēlējušies, ka dēls izvēlas mūzikas ceļu. «Nezinu, vai ietekmējos no sava radinieka Roberta Ošiņa, kurš tolaik mācījās Rīgas Doma kora skolā un ar zēnu kori brauca apkārt pa pasauli. Kad agrāk dzirdēju pa radio skanam kādu dziesmu, klausoties tās ritmu, man gribējās spēlēt bungas. Vectēvam jautāju, kur to var iemācīties. Soli pa solim nonācu līdz Rīgas Doma kora skolai, kur bungas tā arī neiemācījos spēlēt. Laikam savā ziņā tas ir implementēts diriģēšanas darbā. Diriģentam ir jābūt arī ritma izjūtai.»
Jānis skolas laikā nav nojautis, ka kādreiz būs diriģents, bet zinājis, ka dzīve būs saistīta ar mūziku. «Tiklīdz biju apzinīgā vecumā un sapratu, ka tēvs ir komponists, apjautu, ka ar komponēšanu nenodarbošos un nekļūšu arī par dziedātāju. Esmu mēģinājis komponēt, taču tas bijis savam priekam. Ja radīsies iedvesma, tad kaut ko uzrakstīšu, taču mērķtiecīgi uz to neeju.» Viņš uzskata: tas, ka viņa vecāki nodarbojas ar mūziku, esot tikai palīdzējis radošajā izaugsmē. Likumsakarīgi, ka sarunas mājās, ģimenes lokā, lielākoties arī ir par to.
Nepārtrauktais virzītājspēks
Jānim ir būtiski, ka viņš var darīt to, kas viņam patīk, un lai ir cilvēki, ar kuriem var dalīties priekos un bēdās. Tie ir draugi un ģimene. Viņš secina, ka diriģentam ir jābūt atvērtam, jo bieži nākas komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. «Kautrīgums ir laba īpašība, bet vienā brīdī tas var traucēt. Esmu paškritisks pret sevi tikai konkrētās jomās – zinu, ko es varu un ko nevaru, ko vēlos mainīt un ko neesmu pilnvērtīgi izmantojis. Ir jomas, kurās esmu slinks, izņemot mūziku. Profesionālajā jomā reti ir tā, kad sev varu pateikt: «Tas ir labākais, ko esmu izdarījis!» Vienmēr jātiecas, lai būtu labāk, vismaz jābūt mērķim. Tas man vienmēr ir bijis, un ceru, ka būs arī turpmāk. Tas ir virzītājspēks.»
Brīvajā laikā ir vēlēšanās tikties ar draugiem, kaut vai tikai pļāpājot ar viņiem. Jānis teic, ka viņam patīkot darboties virtuvē, taču šajā jomā pagaidām neizpaužoties. «Varētu teikt, ka tā ir mana šā gada apņemšanās – aktīvāk pievērsties ēst gatavošanai. Par to sevi šaustu. Otra apņemšanās – nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, piemēram, pārvietoties ar velosipēdu.» Iecienītu aizraušanos topā atslodzei ir noskatīties labu filmu pirms došanās gulēt.
Jānis piederot pie cilvēkiem, kurš reti dusmojas. «Es iekšēji uzvelkos, bet uz āru to reti izrādu. Bieži vien citi to redz pēc manas sejas izteiksmes. Skaļi otram uzkliedzot, nekad nav tik iedarbīgi kā pasakot: «Esmu tevī vīlies», tāpēc arī es nekad neesmu izvirdis dusmās vai kliedzis. Drīzāk tādos brīžos man parādās apgrūtinājuma pilna sejas izteiksme. Taču tas nenozīmē, ka nespēju pateikt kādu asu vārdu.» Jānim ir tuvs angļu humors, labāk esot kaut ko striktu pateikt caur ironiju un sarkasmu, nevis ar dusmu palīdzību. Pagaidām Jānis nolēmis turpināt pilnvērtīgi darboties muzikālajā jomā un ģimenes dzīvei šobrīd vēl neesot gatavs.
http://news.lv/Maja/2014/08/01/kora-koncerts-balva-sev