Mazas laimītes ikdienas rutīnā

«Šobrīd baudu burvīgu kombināciju – ikdienas darbu žurnālistikā un aizraušanos ar sportu. Ja nodarbotos tikai ar vienu vai otru, tad šķistu, ka esmu kliba ar vienu kāju,» saka Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnāliste Baiba Lulle, kuras fizisko aktivitāšu sarakstā jau ilgus gadus ir skvošs.

Pēc viņas domām, labākā atpūta cilvēkam ir nodarbes maiņa. «Tā kā man ir pastāvīga fiziskās un garīgās jomas maiņa, tad es nepiekūstu un gūstu enerģiju,» savu labsajūtas formulu atklāj Baiba. Pirmo reizi par iemīļoto skvošu uzzinājusi deviņdesmito gadu vidū, kad dzīvojusi Vācijā un spēlējusi vienā no vietējām volejbola komandām. Tās dalībniece stāstīja, ka spēlējot skvošu – esot forši un aizraujoši. Kad atgriezusies Latvijā, 90. gadu beigās nolēmusi doties uz skvoša kortu un izmēģināt pati, kādas ir sajūtas. «Vienmēr biju sportojusi un nodarbojusies ar dažādiem sporta veidiem, tāpēc veiklība un koordinācija man bija, un arī skvoša spēle sanāca bez īpašas mācīšanās.» Pēc tam Baiba jau regulārāk pievērsās skvošam, to savam priekam uzspēlējot Joker klubā. Treneris Arnis Tihvinskis pamanījis, ka Baibai padodas, un mudinājis viņu nopietnāk trenēties un pilnveidot savu spēlētājas tehniku. Tikai pēc tam šā sporta veida piekritēja sapratusi, cik svarīga nozīme ir spēles tehnikai. Kad 2008. gadā Jelgavā, kur Baiba dzīvo, ticis uzbūvēts skvoša korts, viņa ar to sākusi nodarboties profesionālā līmenī.

Tikai par bumbiņu

«Man patīk fiziskās aktivitātes. Ja pāris dienas neesmu sportojusi, tad jūtu, ka kļūstu kašķīga,» sevi vērtē Baiba. Pie skvoša Baibu saistot dinamika, sacensības spars un cīņa ar pretinieku. «Kad sāku pārvaldīt pār skvoša bumbiņu un tā klausa, tad rodas azarts un jāizstrādā sava stratēģija. Nodarbojoties ar skvošu, pilnībā var atslēgties no visa pārējā un no ikdienas problēmām. Izejot kortā, nevar domāt par nepadarītiem darbiem. Jākoncentrējas tikai uz bumbiņu, jāieņem pareiza pozīcija, jātur rakete un jāseko līdzi, ko dara pretinieks,» laba spēlētāja īpašības atklāj Baiba. Kāds šobrīd pieredzējušajai skvoša spēlētājai bijis sākums – tas esot atkarīgs no tā, kādas ir ambīcijas. «Viegli ir tad, ja skvošu spēlē tikai savam hobijam ar ne tik spēcīgu partneri, bet grūtāk – ja sev tiek uzstādīta noteikta latiņa un sacensībās ir vēlēšanās spēlēt ar līdzvērtīgu partneri.»

Baiba šobrīd atrodas otrajā pozīcijā aiz Latvijas labākās skvošistes Inetas Mackevičas. «Pirmo raketi apspēlēt es nevaru. Viņai ir viss nepieciešamais – jaunība, talants, atbilstošs augums,» smaidot konkurenti raksturo Baiba. «Jelgavā man pārsvarā iznāk spēlēt ar večiem, un starp viņiem esmu pirmā. Kad kārojas pēc niknākiem pretiniekiem, tad braucu spēlēt uz Rīgu,» atklāj skvoša lietpratēja, kura pirms pāris gadiem bijusi Latvijas čempione, bet tagad ir vicečempiones titula īpašniece.

Mammas pēdās

Baiba apgalvo, ka bez skvoša savu dzīvesveidu vairs nespēj iedomāties. Lai gan dažreiz mēdzot aizdomāties, ka varbūt skvošs jāatstāj, ņemot vērā savu vecumu. Ceļgaliem un locītavām mačos arī tiekot diezgan liela slodze, taču, no otras puses, apzinoties savus sasniegumus, sportistes cīņas spars nemazinās. Baiba stāsta par piedalīšanos Eiropas komandu čempionātā, kurā šogad Latvijas komanda ierindojusies 4. vietā 2. divīzijā, pērn Amsterdamā izdevies ierindoties godpilnajā 3. vietā. Baiba apstiprina, ka skvošs nav tik lēts sporta veids kā skriešana vai volejbols. Jautājot, vai Latvijā skvošs kļūst populārāks sporta veids, teic, ka skvošistu pulkam piepulcējas jauni spēlētāji, tiek uzbūvēts kāds jauns korts ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās.

Baiba skvošā trenējas trīs reizes nedēļā. Darbojas Latvijas Skvoša federācijas valdē, organizē sacensības un paralēli māca arī jauno paaudzi apgūt sportiskās iemaņas skvošā, tajā skaitā dēlu Paulu, kuram ir desmit gadu. Viņa aizraujas arī ar volejbolu, vasarā labprāt uzspēlē bīčvolejbolu. «Dēls man nāca līdzi uz treniņiem, sāku viņu trenēt, un tagad junioru grupā ir kļuvis par Latvijas čempionu.» Baiba smaidot atklāj, ka būt trenerei savam dēlam neesot viegli. «Protams, no vienas puses, tas ir ērti. Tad, kad mēs izdomājam trenēties, to varam darīt, taču, no psiholoģiskā viedokļa, viņš zina, ka mammu var arī savu reizi neklausīt, bet es savukārt zinu, ka nevaru viņam dot atlaides salīdzinājumā ar citiem bērniem.» Baiba lepojas, ka dēls aizraujas arī ar futbolu, tāpēc ir pietiekami noslogots ar fiziskām aktivitātēm tāpat kā mamma. Savukārt astoņus gadus vecā meita Elīza Paula nodarbojas ar modernajām dejām, interesē zīmēšana un mūzika, nedaudz – vieglatlētika.

Politoloģija un žurnālistika

Ar žurnālistiku Baibas darba gaitas cieši saistītas kopš deviņdesmito gadu beigām. «Avīzē ieraudzīju sludinājumu, ka ziņu aģentūra LETA meklē reportierus. Pirms tam nebija nekādas saistības ar žurnālistiku, lai gan interese par to bija, tāpēc nolēmu pamēģināt,» atceras Baiba. Tobrīd maģistrantūrā studējusi politoloģiju, tāpēc izlēmusi, ka kombinācija varētu būt lieliska. Viņas pirmā izglītība – iegūts bakalaurs veselības sporta izglītībā, līdztekus arī vācu valoda. Baiba neslēpj, ka pirmā veidotā ziņa, veicot žurnālistes pienākumus, tapusi diezgan grūti. Aģentūrā nostrādājusi divus gadus. Darbs bijis jāveic operatīvi, pārsvarā veidojusi rakstus par izglītību, par tolaik aktuālo naturalizācijas procesu. «2001. gadā saņēmu piedāvājumu strādāt Neatkarīgajā Rīta Avīzē un rakstīt par politiku. Domāju, ka veidot ziņas par politiku būs sarežģīti, lai gan pozitīvi, ka esmu studējusi politoloģiju. Tomēr sapratu, ka Latvijas politikai ar politoloģiju ir maz sakara. Pie šā darba arī esmu palikusi, pārejot no ziņu rakstīšanas uz komentāru un interviju veidošanu.»

Forma un erudīcija

Žurnāliste tēlaini izsakās, ka reizēm šķiet, ka plate griežas pa riņķi – notikumi ir līdzīgi, mainās tikai personāži, veidojot publikācijas. «Man patīk darba vide, ka varu izdomāt, par ko veidošu rakstus, ka ofisā nav jāsēž no rīta līdz vakaram un varu būt noteicēja par savu ikdienas ritmu.» Par savu lielāko izaicinājumu žurnālistikas laukā viņa uzskata saņemto Bonnier balvu, jo veidoja rakstu par balsu pirkšanu pašvaldību vēlēšanās Preiļos 2001. gadā. «Agrāk bija gandarījums par kādu uzostu ziņu vai notikumu, par ko citi vēl nebija paspējuši uzrakstīt. Tagad tas nešķiet tik vērtīgi, jo tā ir maza ikdienas sacensība. Tagad lielāku gandarījumu gūstu par kvalitatīvi paveiktu darbu, ka tā nav bijusi haltūra.» Darbošanos žurnālistikā Baiba dēvē par lielisku veidu, kā savu galvu uzturēt labā formā un pašai būt erudītai. Viņa stāsta, ka brīvajā laikā patīk apmeklēt teātri, doties ceļojumā un apciemot vecākus Koknesē. Labs vīns un garšīgs ēdiens arī sniedz patīkamu relaksāciju. «Man ir vajadzīgs arī siltums. Pēc garās ziemas ilgojos pēc saules un tad gribas kaut kur aizbraukt.» Baibai esot vajadzīga arī zināma vientulības deva kā katram cilvēkam. «Dažkārt varbūt līdz galam nenoticu tam, ko es varu, saviem spēkiem. Droši vien tāpēc ir lietas, kam neesmu pieķērusies un izdarījusi,» mazliet kritiski secina viņa. «Man ir svarīgs nevis viens spilgts notikums noteiktā laika periodā, bet lai ikdienas rutīnā es būtu apmierināta ar to, ko daru, lai tā būtu piepildīta un baudāma no mazām laimītēm.».

http://news.lv/Maja/2014/07/25/mazas-laimites-ikdienas-rutina