Bruknas muiža iebraucējam tik tiešām var šķist kā pastorāle – idilliska lauku ainava, skaista ēka, visapkārt cilvēki – vieni rosās, citi sēž durvju ailē un lasa, pagalmā snauž miermīlīgs suns. Iedomājos, kā, šo aprakstu lasot, nospurgs un saviebsies priesteris Andrejs Mediņš.
Kopš 2001. gada muižā darbojas sabiedriska organizācija Kalna svētību kopiena, te atveseļo atkarībās nonākušos cilvēkus. Viņus neārstē tradicionālā izpratnē, bet piedāvā garīgās un fiziskās rehabilitācijas vietu. Cilvēkus šeit dzīvē atgriež (vai vismaz mēģina) ar darba terapiju un lūgšanām. Terapijā ietilpst arī senās Bruknas muižas ēkas atjaunošana, sakopšana, remontēšana un citi darbi. Muižas ēka savā pāris gadsimtu garajā mūžā tikusi vairākreiz pārbūvēta, un arī tagad telpas netiek veidotas tādas pašas kā sendienās. Tās top no jauna, katra savā stilā, ar atšķirīgu interjeru.
Kopienas dibinātājs un garīgais tēvs ir priesteris Andrejs Mediņš, kurš meklē un atrod līdzekļus gan Eiropas fondos, gan ziedojumu veidā. Kaut arī telpas atstāj gana sakoptu iespaidu, viņš atkārto vēl un vēlreiz, ka darāmā ir ļoti daudz. To, kas Bruknā paveicams «līdz galam», līdz ideālam risinājumam, šķiet, zina tikai priesteris pats. Toties muižas apmeklētājiem katrreiz ir interesanti – kas jauns būs redzams? Nu jāgaida dievnams. Tas arvien augstāk slejas pļaviņā. Pirms tam darba kārtībā bija, piemēram, renesanses dārzs.
Bruknas muižas kungu māja ir būvēta 18. gadsimta beigās un no kungu nama pārtapusi gan par skolu, gan par dzīvojamo ēku un pat par lopu kūti. Pagājušā gadsimta 60. gados ēkas pirmajā stāvā grūstījās lopi, otrajā – dzīvoja lopkopji. «Kad mainījās laiki un meklēju, kur varētu izveidot garīgās dzīves centru, mans tēvs piezvanīja un teica – Bruknas ferma tiek atdota privatizācijai. Es teicu – man tā vieta patīk. Kāpēc patīk? Mums tepatās ir dzimtas kapi, un, kad braucām kapus kopt, vienmēr braucām šeit garām. Tad, kad ieraudzīju situāciju – lopkopjus un dzīvniekus, teicu: papu, ko te var izveidot? Viņš atbildēja – vai tu apšaubi, ka vari to izdarīt? Mēs tev palīdzēsim. Tā arī aizgāja tā lieta,» atceras Andrejs Mediņš. Viņš uzsver, ka tagadējais Bruknas muižas un apkārtnes izskats ir kopienas nopelns, bet «es apmēram izdomāju, kas varētu būt».
MĀLA TERAPIJA. Priesteris Andrejs Mediņš rāda kopienas dalībnieku darinājumus. Ik pa laikam viņiem tiek pateikta tēma un tā jāizdzīvo sevī. Vēlāk top darbs. «Redzat, cik daudz dažādu sajūtu ir bijis,» saka priesteris. «Ir arī ļoti daudz agresīvu darbu, un tie tiek iznīcināti turpat pie cepļa, pēc dedzināšanas. Tad viņi redz, ka negatīvās sajūtas var realizēt caur materiālu, nevis sist kādam pa seju».
UZ AUGŠU. Trepes uzved otrajā stāvā, bet padomju gados lopkopji te bija iekārtojuši... tualeti.
PLĀNI LIELI. Renesanses dārzs jau ir, būs arī labirints, tiek būvēta putnu māja. Viss šeit jāveido no jauna, jo savulaik apstādījumi izpostīti.
BRUKNAS MUIŽA. Muižas kungu māja celta 18. gadsimta beigās. Kādreiz te bija skola, pēc tam lopu kūts un dzīvokļi lopkopjiem. Ēkas lielajā zālē bijusi skatuve, rādītas filmas. Divas lauvu statujas pie ieejas ir kopijas, bet oriģināli durvis sargāja sen, 19. gadsimtā.
NO DĀRZA – DOBĒ. «Rundāle nestāv blakus!» strikti noteic priesteris, kad salīdzinu šo dārzu ar Rundāles pils apstādījumiem. Šis ir renesanses dārzs, gadsimtu vecāks par Rundāles baroku. Šajā dārzā, kā vēsturiski bijis, aug garšaugi un sakņaugi, bet puķu kolekcija tikai iejož parku. Vēl jāpagaida, kamēr sakuplos dzīvžogs, kuram pilnībā jāaizslēpj acīm apkārtnes ainava. Renesanses dārzam jābūt pilnībā slēgtam. Te viss ir roku darbs, jo dobes pašiem jāravē, jāmēslo, jāstāda augi un jānovāc raža. «Jā, kurš teica – kurā brīdī cilvēks pārtop no dzīvnieka par cilvēku? Kad māk strādāt,» smejas priesteris.
VIENATNES STUNDA. Lūgšanu telpa pagrabstāvā, kur katram no kopienas ir nodrošināta sava vienatnē pavadāmā stunda. Vide veido emocijas, emocijas (šajā gadījumā) nomierina prātu. Krāsainos lūgsnu paklājiņus adījušas sievietes no Iļģuciema cietuma.
TIKAI BALTAS KLAVIERES. Priesterim Mediņam labu laiku bijusi doma par baltām klavierēm. Viņš apsvēris dažādas idejas, kā pie tādām tikt, bet nevienu no tām nav bijis iespējams īstenot. Pēkšņi nācis piedāvājums – man ir klavieres, ņem! Šajā zālē tiek izvietotas arī mākslinieku gleznas, un ekspozīcija mainās. Te kopiena rīko pasākumus sev un citiem, lai arī telpas vēl jāremontē.
ZVANS iezvana ēdienreizes.
DIEVS, DABA, DARBS. Kopiena Kalna svētību kopiena veidota pēc Medžugorjes narkomānu kopienas modeļa – lūgšanas un darbs. Un skaista vide piedevām. Kopienas garīgā patronese ir Māte Terēze.
ĒĢIPTIEŠU STILS. Vēsturiski muižā ēģiptiešu stila zāle nav bijusi, bet tagad top. Kopienas dalībniekiem ir vajadzīga telpa, kur sarunāties un izrunāties. Turklāt sarunāties, atlaižoties spilvenos, neformālā atmosfērā, lielā aplī, ar tējas krūzi līdzās. Darāmā vēl daudz, jāsagādā tepiķi, bet jau tagad var nojaust, cik krāšņa šī telpa būs.
PAŠU ROKĀM. Katra zāle tiek veidota citā stilā, katrai ir savas funkcijas.
ASPRĀTĪGS RISINĀJUMS. Kas ir skapī? Televizors.
MATILDE ir mūķeņu mīlule. Priesteris tik atmet ar roku – kamēr sunīte dzīvoja citviet, viņa nokritās svarā par četriem kilogramiem. Toties, mūķeņu lutināta, nu jau būšot uzēdusi astoņus vietā.
BIBLIOTĒKA. Bibliotēkas griestu gleznojums bija iecerēts kā tropu ainava – ar pāviem, kolibri... Vispirms puiši uzzīmēja mākoņus. Kad darbs apstājās kā iemiets, priesteris taujājis, kur pazuduši eksotiskie putni? Viens no māksliniekiem nokaunējies sacījis: «Andrej, kāpēc gribi tropu griestus? Vai nevarētu Latvijas debesis?» Kādas ir tās debesis? Ar bezdelīgām. Tagad bibliotēkas griestos lido mazas, ņipras bezdelīgas. Grāmatas sakārtot laiku pa laikam ierodas kopienas draugi – profesore Janīna KursītePakule un viņas studenti.
LABU APETĪTI! Podi ir pašu gatavoti. Krūkas arī. Tāpat kā visi citi māla trauki. Otrajā stāvā iekārtotā podnieka darbnīca pārcelsies uz citu ēku, vien jurģi mazliet jāuzgaida.
UZ DZĪVAS UGUNS. Cita garša uz uguns gatavotam ēdienam! Kopienas vīri un sievas vāc kopā visvisādas lietas, jo ēka ir jāapdzīvo, nevis jāveido muzejs ar tam piemītošo sterilitātes sajūtu. Šeit tiešām notiek dzīve.
ESTĒTIKA. Apkārtējā vide atkarībās nonākušajiem ir ļoti svarīga, turklāt šo skaistumu Bruknā veido tās iemītnieki. Te viņi atklāj savas spējas, uzzina, ka bez bailēm var dzīvot, var uzdrīkstēties. Kas paliek pēc tam? Iemaņas. Ticība. Uzdrīkstēšanās.
SMUKS KĀ BILDE. Lāga dvēsele ēzelītis Pančo mēdz atsaukties, ja viņu uzrunā.