Dundaga – novads starp divām jūrām
«Mēs, dundžiņi, esam bagāti, jo dzīvojam starp divām jūrām – Mazo un Lielo jeb Rīgas līci un Baltijas jūru,» tā par savu novadu lepni teic dundadznieki. Ir jau arī tajā pusē daudzi citi lepnumi, ko vienā dienā nav iespējams tā īsti izbaudīt.
Iebraucot no Rīgas puses, pirmais apstāšanās punkts ir pie savdabīgā deviņus metrus augstā Valpenes akmeņu krāvuma. Lai nokļūtu pie tā, jāizbrauc Imanta Ziedoņa un viņa dageru jeb dižkoku atbrīvotāju grupas stādītās vītolu alejas, un tad jau tas redzams – piemineklis Dainu tēvam, kas izveidots, simbolizējot viņa lielo ieguldījumu latviešu tautas dziesmu vākšanā.
Valpenes piramīda un Kubalu skola
Akmeņi katrs pats par sevi arī ir zīmes – tajos var izlasīt Valpenes ciema māju vārdus – arī to, no kurām pāri palikušas tikai atmiņas. Šeit pat ir atradusies Valpenes muižas ēka, kurā Krišjānis Barons kopā ar māti ir dzīvojis. Ja ir naskas kājas, sekojot iekaltām norādēm, ir iespējams uzkāpt akmeņkalna pašā virsotnē un paraudzīties, vai no tā nav redzama Kubalu skola, kur mazais Krišjānis apguva zinību pamatus. Tā ir patiešām unikāla būve, kas tapusi 1842. gadā un ir vecākā līdz mūsdienām saglabājusies guļbūves veidā celtā skola. To ir vērts redzēt gan lieliem, gan maziem – kā izskatījās klases bez mūsdienu tehnoloģijām, izmēģināt roku, rakstot ar zoss spalvaskātu (tas izrādās nebūt ne viegls darbiņš), pamēģināt ko uzzīmēt ar gripeli uz tāpeles. Noteikti vajag izpētīt, kāds izskatījās tālaika skolmeistara un kultūras darbinieka Ernesta Dinsberga dzīvoklis, kas tapis pēc viņa projekta, un arī mēbeles ir paša rokām darinātas. Turpat var aplūkot arī rakstnieka grāmatu oriģinālizdevumus. Arī ārā ir ko redzēt – pa dēļu takām aizstaigāt līdz aitaplouk’, pagrab’ (tā apcirptām galotnēm un savdabīgi skan dundžiņu mēle) un citām saimniecībai svarīgām vietām.
Dundagas pils
Tāpat laiks skrien nemanot, staigājot pa Dundagas pili. Tās garā vēsture jūtama ik uz soļa, sākot jau no 13. gadsimta, ko vēl var saskatīt pagrabu velvēs (pils arī tika celta kā droša noliktava). Īstu uzplaukumu pils gan piedzīvoja 17. gadsimtā, kad te saimniekot sāka pilskunga Frīdriha fon Bīlova atraitne Anna Sibilla, parādot īstas uzņēmējas garu un pārbūvējot ne tikai pili, bet arī dibinot ostas un uzturot bāku. Vēstures atbalsis var sadzirdēt, aplūkojot muzeja ekspozīciju un arī Baltijā vienīgo pastāvīgo medaļu kolekciju. Pils sagādās arī citus pārsteigumus – pagrabu ar krokodiliem (vēl vienu var apraudzīt ārpus pils, kas veltīts slavenajam krokodilam Dandijam jeb dundadzniekam Arvīdam Blūmentālam un citiem novada stiprajiem vīriem), iespējamu tikšanos ar Zaļo jumpravu, par kuru gidi jums noteikti izstāstīs leģendu. Tāpat noteikti pavēstīs, kāpēc Dundagu jeb savulaik Dundangu sauc tieši tā un ne savādāk, un liks apstāties un palūkoties uz durvju sargiem, akmens tēlos cirsto pils cēlāju fon Groningenu un bīskapu Bertoldu. Starp citu, uz tiem pagājušā gadsimta sākumā skrēja skatīties pat smalkie rīdzinieki, jo izrādās, ka tos izveidojis tēlnieks Augusts Holcs, autors arī Rolanda statujai un Nacionālā teātra interjeram Rīgā.
Šlīteres bāka un Pāces fabrika
Lai pārliecinātos, cik mežiem bagāts ir Dundagas novads, vajag aizbraukt arī uz Šlīteres bāku (jā, tieši Šlīteres, arī ciems nes šo vārdu, bet rezervāts gan ir Slīteres), uzkāpt tajā, piestājot ik stāvā un papriecājoties par novada bērnu radošajiem darbiem, un pavērot, kā izskatās apkārtne no 26 metru augstuma. Tā ir izdevība realitātē noskaidrot, kas ir kangari un vigas (pakalni un purvainas ielejas) un kā tie veido savdabīgu veļas dēļa reljefu. Labā laikā var redzēt ne tikai mežus, bet jūru. Var doties papētīt dabas brīnumus, kas aug turpat netālu, – kaut vai lielāko lakšu audzi Latvijā. Bet, ja ielūkosieties turpat blakus esošajā ēkā, varēsiet savām acīm raudzīt izstādi Dzīvība kokā. Un noteikti arī jums radīsies jautājums: «Vai tas tiešām te iekšā iestādīts? Vai tas ir īsts?»
Pācē jau kopš 19. gadsimta darbojas vilnas fabrika. Te pārstrādā un gatavo dziju (apmēram 20–25 tonnas gadā), kas nākusi tikai un vienīgi no Latvijas aitām. Ja ir laiks, var apskatīt visu ražošanas ciklu no A līdz Z – kā vilnu šķiro, mazgā, krāso, vērpj un šķeterē. Un tad kā gatava zemeņoga ir galaprodukts: tik dažādu krāsu dzijas, ka acis žilbst. Fabrikas īpašnieks Dins Derkevics teic, ka rekords esot 97 toņi un viņa īpašais lepnums esot daudzkrāsu šķeteres, kas tapušas pēc pašu izgudrotas tehnoloģijas. Draugi pērn esot vaicājuši, vai viņš nebijis Dziesmu svētku koncertā. Atteicis, ka nebijis gan, uz ko viņi attraukuši, ka tomēr bijis gan – lūk, puse no kopkora tērpiem esot gatavoti no Pāces dzijām.
Ekstrēmākas izjūtas un vēderprieki
Tie, kam gribas baudīt ko ekstrēmāku, var doties garākā vai īsākā pārbraucienā ar viesunama Pūpoli saimnieka stūrētu armijas braucamo vai arī pats pamīties ar vellapēdu pa Baron bogānu (bogāns – vietējā mēlē ceļš), ik pa laikam piestājot un apskatot dažādas interesantas vietas un zirgaudzētavā nogaršojot arī latviešiem mazāk zināmu padzērienu kā ķēves piens.
Ja pēc visiem dienā redzētajiem raibumiem ir vēlme palutināt vēderu, tad noteikti vajag nogaršot īstus kurzemnieku gardumus – un bez sklandraušiem jeb žograušiem tie nav iedomājami. Un, ja tos brūvējusi Elma Zadiņa no Gavsenes ciema Jaunsniķeriem, tad tie būs īstie, un to apliecina arī Eiropas Savienības logotips. Saimniece ne tikai pacienās ar raušiem, bet pastāstīs, kā tie tapuši. «Kad reizēm nākas sabrūvēt pāri par simtam tādu dižraušu, ir ko norauties – viss ir pamatīgi jāsastrādā, un apakšējais žodziņš jāizveltnē tik plāns kā papīra lapa – tikai tad tas būs kraukšķīgs un labs pamats kartupeļu un burkānu kārtām,» teic saimniece, piebilstot, ka viņa pievienojot cepumam vēl arī mannu – tad tas ir vēl smeķīgāks. Ja vēl kārojas ko kurzemnieku gaumē, tad vajag pamēģināt pūteli – graudu maisījumu ar kefīru (kādreiz gan tam klāt lēja rūgušpienu) – veselīgu ēdienu garam un miesai. Noteikti ar savu smeķi ir arī Dundagas pienotavas ražojumi – sieri Taizelis, Mare, Knapsieriņš un noteikti arī īpašais skābpiena izstrādājums Labdaris.
Ja ir vēlme baudīt īstu lībiešu vidi, jādodas uz Mazirbi, kur var apciemot Lībiešu tautas namu, kā arī aiziet līdz blakus esošajiem Stūrīšiem – Brankiem, kur izstāstīs par Taizeļu dzimtu un lībiešiem, izrādīs sadzīves priekšmetu kolekciju un arī pabaros ar gruntīgiem līvu ēdieniem. Ja pilnīgai laimei vajag kūpinātas zuves, tās var, laikus piesakot, nodegustēt un iegādāties jūrmalciemos, piemēram, Pitragā pie Andra, kura žāvētās vēja zivis bija tiešām labas.