Andris Bulis: Mājās pat vārna, kas tālumā ķērc, ir savējā

Aktieris Andris Bulis, kurš televīzijas ekrānos ik vakaru pārtop neģēlīgā Māra lomā seriālā "Viņas melo labāk", atzīst, ka būtisku līdzību ar viņu un ekrāna varoni neesot.

 «Māris ir cilvēks, kuram šķiet, ka visi līdzekļi, lai sasniegtu mērķi, ir labi. Es tā neuzskatu,» aktieris teic. Sarunā ar Māju viņš vaļsirdīgi stāsta par lietām, kas nepieciešamas labsajūtai un ikdienas komfortam.

Lai gan loma seriālā ir pašlaik redzamākā Andra radošās dzīves daļa, neiztikt arī bez citiem profesionāliem izaicinājumiem. Viņš stāsta: «Rīga 2014 ietvaros pašlaik rit mēģinājumi Ilonas Brūveres projektam Dāmu paradīze. Tajā būs desmit improvizētas izrādes, kas sāksies 24. jūlijā un norisināsies piecas ceturtdienas pēc kārtas. Ir uzfilmēts milzīgs materiāls no 1900. līdz 2000. gadam par to, kas bija aktuāls modē un pasaulē. Mēs, 10 aktieri, līdzās šim video vienlaikus būsim uz skatuves un mēģināsim izspēlēt tā laika etīdes. Tas notiks Esplanādē pie Raiņa pieminekļa. Pašlaik mēģinām katrai desmitgadei raksturīgāko deju – sākot no rokenrola un beidzot ar lambadu.» Paralēli tam kopā ar režisori Gaļinu Poļiščuku noris darbs arī pie izrādes Tuvāk, kas novembrī būs skatāma jaunajā koncertzālē Zinātņu akadēmijā.

Filmēšanās kā treniņš

Filmēšanos seriālam aktieris raksturo kā intensīvu – filmēšanās notiekot gandrīz katru dienu. «Ne vienmēr tā ir pilna diena, bet visu laiku jābūt uz vietas, nekur aizbraukt nevar. Bet, zinot Latvijas mēreno vasaru, nekad neesmu pārdzīvojis, ja ir daudz darba. Lai atpūstos, man nevajag divas brīvas nedēļas, varu atpūsties arī pirmdienā un otrdienā. Atpūsties varēs vecumdienās,» Andris nosmej.

Viņš atzīst, ka pašam neesot izdevies redzēt daudz pašlaik populārā seriāla sēriju, tādēļ ir grūti spriest, kurā vietā pašlaik ir skatītājs. «Ja kaut kur seriālu rāda, es paskatos, jo filmējoties nezinu, kas notiek citās ainās. Izrādās, paralēli maniem notikumiem, ir arī ārstu dzīve un visādas jautrības. Man šķita, ka tur notiek tikai krimināllietas un šaušana, savukārt Artis Robežnieks bija pārliecināts, ka seriāls ir tikai par mīlu un krāpšanu. Redzot citas sērijas, varu veselīgi pasmieties par citu aktieru darbu, bet pret sevi esmu diezgan kritisks,» viņš atzīst un domā, ka šāds seriāls ir «iespēja aktierim, jo Latvijā nefilmē tik daudz, lai varētu teikt, ka esam noguruši no filmēšanās». «Es to uztveru kā treniņu,» aktieris pārliecināti saka.

Konkurents Bredam Pitam

Vērtējot ekrāna mākslu, Andris uzskata, ka kādā brīdī «var iekrist tādā apātijā, ka skatītājs asociē aktieri tikai ar tēlu, taču ir patīkami, ka skatītājiem ir interese». «Latviešu skatītājs ir foršs ar to, ka viņš kritizē, bet tik un tā skatās. Jebkurš Latvijas aktieris, esot uz ekrāna, konkurē ar visām Troņu spēlēm un Brediem Pitiem, jo skatītājs var izvēlēties, ko skatīties. Šeit ir diezgan spraigs sižets, un man patīk arī loma, ko man piedāvāja. Patīk, ka nav nekāds labiņais jāspēlē,» viņš pasmīn.

Vaicāts par to, kā jūtas sliktā Māra tēlā, Andris saka: «Tā ir loma, un es to tā arī uztveru. Es dažus tādus cilvēkus zinu, tāpēc es viņu absolūti attaisnoju. Viņš jau nav nemaz tik ļauns, viņš arī pārdzīvo, tikai domā, ka ar varu visu ir vienkāršāk panākt. Māris ir cilvēks, kuram šķiet, ka visi līdzekļi, lai sasniegtu mērķi, ir labi. Es tā neuzskatu. Bet ir cilvēki, kuriem nav robežas.» Vienīgā līdzība starp Andri un viņa tēlu esot vizuāla un tas, ka abiem patīk automašīna Honda. «Kopš Māris brauc ar Hondu, arī man šī mašīna tīri labi patīk,» aktieris smej.

Grūtos apstākļos

Nesenā atmiņā ir arī darbs pie Māra Martinsona filmas Oki – okeāna malā. «Esmu priecīgs, ka šī filma ir. Filmēšanas process bija diezgan sarežģīts. Tā ir mazbudžeta filma, kas filmēta tālu prom, īsā laikā un saspiestos apstākļos. Ir labi, ka var filmēties seriālos, kur ir «mīl, nemīl, precamies», un līdzās ir filma, kas mudina domāt. Tas man sagādāja patiesu baudījumu. Mēs bijām maza komanda, bet atbildīgi cits pret citu. Tā bija forša pieredze, kas liek saprast, ka arī grūtos darba apstākļos var tapt māksla. Katrs solis prasa zināmu piepūli – arī, lai ietu pa ielu, man jākustina kājas,» Andris gremdējas pārdomās.

Atminoties iespēju pilnās Losandželosas iespaidus, viņš teic: «Tur filmē gandrīz visi. Realitāte ir daudz skaudrāka, nekā tas, kas dzīvo mūsu fantāzijās.» Vēlme palikt Losandželosā uz dzīvi aktieri nav piemeklējusi. «Man patīk Rīga – šeit viss ir mazs un pazīstams, un nebiedē tik ļoti. Bet man šķiet, ka pie visa pierod – ja būtu jādzīvo, dzīvotu,» viņš nosaka.

Vieta, kur atgriezties

Būdams nemitīgā darbu virpulī, Andris arvien vairāk novērtē atpūtas brīžus un labprāt tiem ļaujas. «Vasarā man patīk sportot – uzspēlēt ar draugiem pludmales volejbolu, basketbolu vai futbolu. Cik sanāk, cenšos aiziet uz sporta zāli, bet man ir grūti sevi piespiest skriet pa to lenti. Man šķiet, ka tā ir dzīvu sekunžu tērēšana, ja tajā pašā laikā var skriet pludmalē. Bet formā ir jābūt, jo ķermenis ir mans darba instruments. Pēdējā laikā jūtu, ka vajadzētu aiziet uz kādu ārstniecisko masāžu, lai atslābinātu muskuļus. Bet sasniegums jau ir tas, ka esmu sācis par to domāt,» viņš stāsta.

Ideālā māju sajūta aktiera izpratnē ir miers. «Mājas ir vieta, kur atgriezties. Var trīs dienas skriet pa pasauli, bet vienā brīdī sirdī iezogas vēlme pasēdēt pie sava galda, paskatīties pa savu logu, iziet dārzā. Man patīk tā sajūta, kāda ir lidostā atgriežoties – nosēšanās, taksis, brauciens pāri Vanšu tiltam. Latvija, Rīga, mājas – tā ir vieta, kur atnākt un klusi pateikt, ka esmu atpakaļ,» viņš domā. «Esmu no Salacgrīvas – varu tur mēnesi nebraukt, bet tad kādā dienā pēkšņi gribas turp aizbraukt vismaz uz pāris stundām. Brīdī, kad iebraucu dārzā, izslēdzu mašīnai motoru, apsēžos uz sava ķeblīša, neko vairāk nevajag. Pat vārna, kas tālumā ķērc, ir savējā. Un jūra, kas šad un tad smird, šķiet forša.» Bērnības pagalmā kopā ar dēlu Markusu un citiem bērniem Andris ļaujas bezrūpīgiem basketbola un futbola mačiem. «Droši vien jau smieklīgi – desmitgadīgi puišeļi, un es viens pats pa vidu. Domāju, ka tēva loma sakopojas no maziem sīkumiem un daudziem atbildīgiem brīžiem. Cenšos atrast visam laiku – to vienmēr var atrast.»

«Man ir nepieciešams klusums. Šad tad patīk aizbraukt un apsēsties kaut kur, kur ir klusums. Kaut gan klusumu nevar nekur dabūt, tā ir tikai metafora, kas izpaužas, piemēram, sēžot laukos un klausoties, kā skan dārzs,» Andris raksturo savus veldzes brīžus.

LIETAS AR NOZĪMI. «Man patīk mazas, mīkstas rokassprādzes no ādas, nevis zelta un sudraba ķēdes. Nēsāju lietas ar nozīmi – kas ir dāvinātas vai no kaut kurienes vestas. Šo aproci nopirku grāmatu tirgū Ķīpsalā.Man patīk aiziet kaut ko nopirkt, bet ne veltīt tam daudz laika. Ja jūt, ka mājās vairs nav nekā, ko vilkt mugurā, vajag parevidēt drēbju skapi – tad vienmēr atrod kaut ko,» ir pārliecināts aktieris Andris Bulis.

"Man vienmēr līdzi ir divas grāmatas, ko lasu uz maiņām. Grāmata Oki – okeāna vidū ir rets gadījums, kad grāmata top pēc filmas uzfilmēšanas. Esmu ticis šajā grāmatā līdz pusei – ir dīvaini lasīt, jo to asociēju ar sevi. Otru grāmatu man ieteica. Tā ir mazliet ezotēriska, bet man patīk tādas mistiskās grāmatas. Kādreiz ļoti lasīju Kastaņedu, arī Koelju.Pašlaik aktuāls ir Klāss Vāvere un Pasaules šūpuļdziesmas. Arī Toma Juhņeviča mūzika man patīk. Ja ārā līst lietus, man ir sava mūzika, ja saulains laiks, bieži klausos radio SWH Rock – tur citreiz skan tādas dziesmas, kas neskan nekur citur. «Līdzi mašīnā man mētājas arī filmu diski, ja ir brīvs brīdis, tad skatos," viņš stāsta.

TELEFONS UN KALENDĀRS ir neizbēgamas Andra Buļa dzīves sastāvdaļas. Savas ikdienas lietas aktieris izrotājis ar labdarības fonda RH3 uzlīmēm – kustības mērķis ir palīdzēt ar vēzi slimiem bērniem.