Jāēd zaļumi. Kad, ja ne tagad! Lietainai un vēsai vasarai šajā ziņā ir savi plusi, jo zaļumi nav jālaista, tie ir gluži labi padevušies un ilgi nepāraug. Galvenais – atcerēties zaļumus katru dienu sagādāt – noplūkt dārzā vai nopirkt kādā tirdziņā un pievienot visur, kur vien iespējams.
Fanātiski zaļumu piekritēji ir gatavi no tiem vien pārtikt, viņi kuļ zaļos kokteiļus, ēd burkānu, kāļu, rāceņu, redīsu un citus lakstus, ko uzskata par vērtīgākiem nekā šo dārzeņu saknes.
Vidusmēra cilvēka sirdij tāda pieeja nav tuva, bet, ja dārzā nākas retināt pārāk biezi saaugušos sējumus, kāpēc gan nenogaršot arī lapiņas, jo sevišķi, ja tās ir maigas, kaitēkļu nebojātas un ar ķīmiskiem augu aizsardzības līdzekļiem neapsmidzinātas. Arī vienu otru nezāli dažādības pēc var uzkost. Organismam no zaļumiem tiek maz kaloriju un ļoti maz tauku, toties daudz šķiedrvielu, dzelzs un kalcija, C vitamīns – askorbīnskābe, karotinoīdi, luteīns, folskābe, magnijs, K vitamīns – filohinons u.c.
Pasaulē ir aptuveni tūkstoš augu ar ēdamām lapām. Mājai pa tvērienam šoreiz gadījās divpadsmit no tiem – zaļais ducis šai vasarai. Katram cilvēkam vajadzīgs savs zaļumu komplekts. Tie sekmē gremošanu, atsvaidzina, uzlabo citu produktu garšu un liek izjust patiesi vasarīgu dzīvesprieku.
DILLES. Svaigas dilles ir bagātīgs C vitamīna avots. Smalkās diļļu lapiņas noplūc no kātiņiem īsi pirms pievienošanas ēdieniem, lai tās nepagūtu savīst. Diļļu zaļumus karstajiem ēdieniem ieteicams pielikt īsi pirms gatavošanas beigām, lai tie saglabātu savu aromātu un vērtību. Ja nepieciešams ierobežot sāls patēriņu, pievienojiet ēdieniem vairāk diļļu, tad tie nešķitīs pliekani. Lai zivīm novērstu dūņu piegaršu, tās pirms gatavošanas ierīvē ar maltiem melnajiem pipariem un sīki sasmalcinātām dillēm, patur 15–20 minūtes, pēc tam noslauka. Senie grieķi esot uzskatījuši, ka diļļu smarža palīdz sakārtot domas.
SPINĀTI. Viengadīgi un ātraudzīgi, bagāti ar kāliju, dzelzi, magniju, kalciju, askorbīnskābi, karotīniem, B grupas vitamīniem un olbaltumvielām. Vislabāk uzturā lietot termiski neapstrādātas spinātu lapiņas. Tās pievieno jebkuriem svaigu dārzeņu salātiem, vislabāk – veselas. No spinātiem gatavo biezeņzupas, omletes, olu kulteņus, sacepumus, veģetārās kotletes, klimpas u.c. Visi šie izstrādājumi ir skaistā zaļā krāsā. Spinātus mazgā tieši pirms lietošanas, citādi tie slikti glabājas. Lai karsējot spināti nezaudētu krāsu, tos vāra ne ilgāk par 10 minūtēm lielā ūdens daudzumā, pievienojot sāli.
BALTĀS BALANDAS. Dārzā balandas ir vienas no nejaukākajām nezālēm. Dažiem tās saistās ar virumu, kas senāk gatavots bada laikos. Taču balandu lapas un jaunie dzinumi arī pārtikušam kulināro iespaidu meklētājam var noderēt salātos – tiesa, mērenās devās diezgan lielā oksalskābes satura dēļ. Balandas gatavo līdzīgi kā spinātus.
PĒTERSĪĻI. Tie Latvijā labi pazīstami. Vairākās tautasdziesmās ir runāts par pētersīļu dārziņu, kurā brāļi ieslēguši māsu vai māte paslēpusi meitu, lai viņu neatrod precinieki. Pētersīļi Latvijā ir ieceļotāji no Vidusjūras zemēm, sākumā tie Eiropā audzēti kā ārstniecības augi, bet kopš 16. gadsimta – arī izmantošanai pārtikā. Betakarotīns, C vitamīns, B grupas vitamīni, kālijs, kalcijs, fosfors – tas viss šajos zaļumos ir atrodams. Kruzuļaino pētersīļu lapas turklāt ir iecienīts ēdienu rotājums.
KORIANDRA ZAĻUMI. Amerikā koriandra zaļumus sauc cilantro, mēs bieži dzirdam arī no Kaukāza nākušo vārdu kinza. Koriandra lapiņas nevienu neatstāj vienaldzīgu – tās vai nu ļoti garšo, vai tikpat ļoti negaršo. Svaigā veidā vislabāk izmantot jaunus zaļumus. Tos pievieno salātiem, rīsu ēdieniem, dārzeņu zupām, ragū, gulašam, zivju ēdieniem, sieram, mērcēm, desām u.c. Zaļumos ir karotīns un B grupas vitamīni.
VIRZA. Ja tavā lauciņā par galveno nezāli kļūst virza, tas nozīmē, ka zeme ir tīri labi iekopta. Jau ulmaņlaikos tantes zināja, ka virzu vajag pasviest vistām, kuras to labprāt noknābās. Bet ravējot var noskatīt kādu skaistāku un leknāku ceru arī sev, salātiem. Virzā ir askorbīnskābe, betakarotīns, kalcijs, gammalinolskābe, magnijs, kālijs, cinks, selēns.
SELERIJAS. Selerija atdod cilvēkiem sevi visu – saknes, lapas un kātus, līdz ar to arī C vitamīnu, šķiedrvielas, kāliju, magniju un ēteriskās eļļas, kā arī piešķir ēdienam savu diezgan spēcīgo garšu. Seleriju lapiņas nevajadzētu ilgi turēt istabas temperatūrā, jo tās strauji savīst. Ja zaļumi apvītuši, tos uz pusstundu ieliek ūdenī. Seleriju lapiņas var iesālīt ziemai: tīrā burciņā kārtām liek lapas un sāli, uz 100 gramiem lapiņu ņemot 20 g sāls; sablīvē un glabā ledusskapī.
LAPU KĀPOSTI. Tie satur balastvielas, dzelzi un dažādus vitamīnus. Reizēm lapu kāposti izskatās tik dekoratīvi, ka roka neceļas novākt un ēst. Svaigam patēriņam vispiemērotākās ir jaunas lapas. Nobriedušas lapas galvenokārt ēd termiski apstrādātas, to var darīt visu vasaru un rudeni, īpaši labu garšu tās iegūst pēc salnām. No lapu kāpostiem gatavo arī čipsus: lapas atbrīvo no cietā kāta, sagriež kumosiņos, apslacina ar olīvu eļļu, liek uz plāts, kas izklāta ar cepamo foliju un cepeškrāsnī cep 175 grādu temperatūrā aptuveni 15 minūtes.
BALTAIS ĀBOLIŅŠ. Baltā āboliņa lapas, kamēr augs vēl nav uzziedējis, ir maigas, satur daudz olbaltumvielu, un tās var pievienot lapu dārzeņu salātiem. Svaigā veidā gan āboliņa lapas neesot viegli sagremojamas, taču pēc 10–15 minūšu ilgas vārīšanas gremošanas sistēma ar tām varot tikt galā viegli. Ziedus var sažāvēt tējai, kas noder, ja gadās saaukstēties.
CEĻTEKA. Jaunas un maigas ceļteku lapiņas ir arī ēdamas salātos, bet vēlāk tās kļūst pārlieku šķiedrainas. Apēdot 100 gramus svaigu ceļteku lapiņu, organismam tiek tikpat daudz A vitamīna kā no viena liela burkāna, tajās ir arī kalcijs un citas minerālvielas.
GURĶUMĒTRA, saukta arī par gurķeni, izpelnījusies uzmanību ar ēterisko eļļu, ko iegūst no tās sēkliņām un iekļauj uztura bagātinātājos, kas domāti ādas veselībai. Ja gurķumētra reiz nonākusi dārzā, tā izplatās gluži kā nezāle. Jaunām lapām ir izteikts svaigu gurķu aromāts, bet zilie ziediņi labi noder ēdienu rotāšanai.
RUKOLA. Rukola dod iespēju uzņemt daudz vērtīgu vitamīnu un minerālvielu, turklāt regulāra rukolas salātu iekļaušana uzturā palīdz cīnīties ar liekajiem kilogramiem, jo aktivizē vielmaiņu. Rukola ir bagāta ar A vitamīnu un betakarotīnu, kas pārveidojas par A vitamīnu cilvēka organismā, ir labs C vitamīna un folskābes avots, satur arī B grupas vitamīnus, K vitamīnu, P vitamīnu, dzelzi, varu, kalciju, kāliju, mangānu, fosforu, jodu u.c. Rukolā ir daudz hlorofila, kas veicina asiņu bagātināšanos ar skābekli, sniedz enerģijas pieplūdumu, rada nelabvēlīgu vidi vīrusiem un kaitīgajām baktērijām.
http://news.lv/Maja/2014/07/04/vasaras-zalais-ducis