Vēsturiska šarma un noslēpumu caurvītajā Kuldīgā martā durvis vēris itāļu restorāns Goldingen Room. Pārsperot soli slieksnim, kļūst skaidrs, ka tieši tik modernas un reizē vienkāršas gardēžu oāzes pilsētā iepriekš trūcis.
Šeit katrā galda dēlī un gaismekļu staru kūlī paslēpies saimnieces Santas Cines sirdsdarbs – gaumīga un reizē garda ēdiena pasniegšana un mājīguma radīšana, kas nevar palikt nepamanīts.
«Ilgus gadus strādāju par finanšu direktori celtniecības uzņēmumā. Ir dzīvē tādi brīži, kad pareizāk ir kaut ko mainīt, tāpēc laikā, kad nāca krīze, nolēmu doties uz Florenci Itālijā. Tā kā man vienmēr ir patikusi ēst gatavošana, mācījos Florences Mākslas universitātē, jo Itālijā kulinārijas skola ir zem mākslas zinātnēm,» Santa atklāj savu dzīvesstāstu. Sākotnēji bijis plāns būt prom tikai vienu semestri, bet tā vietā Santa absolvēja divu gadu programmu. «Pabeidzu studijas, saņēmu diplomu, un man piedāvāja darbu. Es pieņēmu šo piedāvājumu un mācīju ārzemju studentiem itāļu virtuvi. Nodzīvoju tur mazliet vairāk nekā četrus gadus,» viņa stāsta.
«Pagājušajā vasarā atbraucu atvaļinājumā uz Latviju un sapratu, ka šeit ir lietas, kā man pietrūkst – vasaras, draugi, ģimene, lauku māja Sabilē,» restorāna saimniece atceras. Lai paliktu Latvijā, bija nepieciešams iemesls, tāpēc Santa nolēma uzsākt savu biznesu. Tā kā viņas Latvijas mājas ir Sabilē, tika meklēta ideālā vieta rādiusā. «Oktobrī pieņēmu lēmumu, ka palieku, un mēs sākām domāt konceptu – zināju, ka tas nevar būt izsmalcināts restorāns, jo Latvijā tas nestrādā. Tad nolēmu, ka mēs varētu atšķirties ar to, ka piedāvājam Neapoles picas. Kad tas bija nolemts, uz trim nedēļām aizbraucu uz Neapoli mācīties. Esmu tāds cilvēks, kam vispirms jāsaprot, kā ir pareizi, un tikai pēc tam varu sākt spēlēties. Tā es pabeidzu kursus un dabūju kārtējo diplomu,» viņa ar prieku teic.
Brīdī, kad iegūtas telpas Kuldīgas vēsturiskajā centrā, tur viss izskatījies pavisam citādi, bet Santa atzīst, ka spējusi saskatīt potenciālu, un stāsta, ka restorāna izveides laiks bijis intensīvs darbs – pilns dažādiem pavērsieniem. «Iepriekš šajās telpās bijis saimniecības preču veikals, tāpēc bija nepieciešamas milzu pārvērtības. Esam saglabājuši mūsdienu moderno konceptu gan interjerā, gan ēdienkartē. Līdzās picām mums ir arī ēdienkarte ar citiem ēdieniem – no katras produktu grupas esam saglabājuši esenci, lai maksimāli pārklātu visus iespējamos segmentus,» piedāvājumu raksturo saimniece. Lielākā daļa interjerā redzamo detaļu ir pašu saimnieku roku darbs, arī gastronomijas šedevrus ikdienā rada pati Santa, tāpēc var droši apgalvot, ka kafejnīcā ne vien aizrit viņas dzīve, bet mājo pati dvēsele.
MĀJĪGI. Lai gan restorāna kopējā platība ir vien 100 kvadrātmetru, prasmīgi radītais dizains vizuāli paplašina telpu un dažādie risinājumi rada neuzkrītošu, bet mājīgu noskaņu. Interjera risinājumos liels esot vietējās mākslinieces Henrietas Ludvigas ieguldījums – kā atzīst saimniece, viņas veikums ir arī profesionālais telpas sadalījums un izvietojums. Galdi ir veidoti no seniem ozolkoka dēļiem, kas apstrādāti ar bišu vasku.
VADI TRUBĀS. Mantas telpas iekārtošanai vāktas pamazām – palīdzējuši draugi, paziņas, un nodibināta sadarbība ar uzticamu un profesionālu galdnieku, kas ir Santas bijušais klasesbiedrs. Attēlā redzamie gaismekļi darināti no kādas vecas fermas lampām, bet vecie ūdensvadi izmantoti, lai noslēptu elektrības vadus.
Īpašs restorāns. «Nolēmu, ka mēs varētu atšķirties ar to, ka piedāvājam Neapoles picas,» stāsta Santa Cine, kura ēdiena gatavošanu un baudīšanu uzskata par vienu no lielākajām dzīves baudām.
VECIŠĶI. «Pirmkārt, jāsaprot, ka šeit ir lauki un nav zināms, kāds pieprasījums būs rudenī, tāpēc esam veidojuši vidi tā, lai visas konstrukcijas būtu viegli demontējamas,» teic saimniece. Senatnīgie svari, kas pirkti Latgalē, piešķir telpai vecpilsētai raksturīgu šarmu. Lai vecišķo efektu paspilgtinātu, tiem notīrīta krāsa «Mēs visu cenšamies personificēt, tāpēc cepam arī paši savu maizi,» apstiprina Santa.
INDUSTRIĀLI. Sākotnēji plānā bijis industriāls koncepts, kas atgādina Londonu. «Uztaisījām pelēkas sienas, koka galdus, gaišus krēslus, bet šķita, ka telpai nav dvēseles,» Santa atceras un atklāj, ka neatkārtojamākais interjera risinājums esot sienas gleznojums. Izvelkamo galdu ar astoņām vietām un krēslus saimniece atvedusi no savām lauku mājām. Metāla karkasa plaukti kalpo gan kā dizaina elements, gan praktiskiem nolūkiem.
SAIMNIECES ROKU DARBS. Lai papildinātu interjeru un radītu telpās apdzīvotu iespaidu, saimniece no mājām atvedusi grāmatas un žurnālus, kā arī pēdējās brīvajās dienās uzadījusi spilvenus.
SIENAS GLEZNOJUMS ietver sevī restorāna koncepta ideju. «Ēdiens ir viena no lielākajām dzīves baudām, un gatavošana vai lasīšana par ēdienu ir tas, kas mani aizrauj – tas rada iemīlēšanās sajūtu, kad vēderā lido tauriņi. Šis process man sagādā patiesu prieku, tāpēc es ceru, ka arī atnācēji caur šo gleznu izjūt mūsu emocijas,» Santa ar patiesu prieku stāsta. Glezna mainās un dzīvo līdzi diennakts laikam – vakara gaismā zelta taureņu aplikāciju taureņi spīd, par ko saimniece pasmaida, ka tas ir viņu izejamais autfits. Baltie krēsli iegādāti Londonā.
NEAPOLES PICA. «Es nekad neesmu bijusi picu fane – līdz brīdim, kad pagaršoju Neapoles picu,» saka Santa un padalās ar gardās maltītes raksturojumu. «Neapoles pica no ierastajām atšķiras ar citu mīklas pagatavošanas un cepšanas veidu. Neapoles picai ir ļoti sena vēsture – pamanāmākā picas atšķirība no ierastajām ir mazā rauga deva un garais rūgšanas laiks, kurā mīkla piedzīvo divas rūgšanas fāzes. Tas piešķir picai īpašo garšu, un cukurs, kas ir proteīnos, transformējas organismam viegli adaptējamā veidā – līdz ar to, apēdot picu, nav smaguma sajūtas. Veidojot tradicionālās picas pamatni, mīkla tiek rullēta vai mētāta, bet šajā gadījumā mīkla tiek veidota ar rokām, maliņu neaizskarot ne brīdi. Tas veicina to, ka maliņā paliek gaisa burbulīši. Pica ir jācep malkas krāsnī, kas kurināta ar ozolkoku, olīvkoku vai skābardi – tā tiek likta uz akmens virsmas, kas ir 450 grādu karsta, tāpēc mīklai iestājas termālais šoks, kas veicina to, ka maliņa uzpūšas.».