Tāpat kā mūzikā, glezniecībā vai literatūrā ir savas izcilības, tā arī puķkopji kā žanra klasiķi noteikti pieminēs selekcionāru Aldoni Vēriņu. Viņš ir viens no Latvijas godavīriem, kura devumu novērtēs vēl paaudžu paaudzēs. Patlaban Puķu karalim, Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavalierim, Atzinības krusta virsniekam ir 85 gadi un neskaitāmi apbalvojumi, kuri liecina par to, ka sabiedrība novērtējusi viņa 65 gadus ilgo darbu. Nesen Aldonis Vēriņš izdeva biezu, skaisti ilustrētu grāmatu – Latvietis un viņa peonijas. Tur patiesi ir viss, kas šobrīd sakāms par puķi, kura zied cilvēka mūža garumā.
Iespējams, jaunībā no Aldoņa Vēriņa būtu sanācis labs ģeogrāfs vai vēsturnieks, taču tēvs, savu dēlu labi pazīdams, teicis: «Es baidos par tavu straujo dabu. Degsi zilās elles ugunīs, ja izmācīsies par vēsturnieku. Tu taču, dēls, čekas pagrabos vien sēdēsi par savu izrunāšanos.»
Ne velti 1981. gadā Alfrēds Rubiks viņam noņēma partijas biļeti, jo kāds bija nostučījis, ka Vēriņš, kurš tobrīd strādāja žurnālā Dārzs un Drava, esot staigājis pa Preses namu, skaļi bļaustoties un ironizējot partijas saukli Ekonomikai jābūt ekonomiskai. «Ja ekonomikai ir jābūt ekonomiskai, tad lopkopībai jābūt lopiskai, bet cūkkopībai – cūciskai,» smējis Vēriņš. Kā pats saka, visur, kur vajadzēja un nevajadzēja, bāzis savu degunu un nekad nav ievērojis ķīniešu sakāmvārdu: «Tu vari neturēt kazu, tu vari neturēt cūku, bet mēli gan tev jāmāk turēt.» Iespējams, ka tur vainīga latviešu zemnieka taisnā daba, kurš labāk bija ar mieru no vagara pērienu saņemt, nekā noklusēt savu sakāmo. Vēriņā noteikti ir šis stiprais zemnieku gēns. Viņa senči no mātes puses vismaz sešu paaudžu garumā kopuši zemi Cirguļu pagasta Birzuļos. Taču Aldoņa bērnība līdz pat jaunekļa gadiem aizritēja pie krusttēva Roberta Brūzīša Birzuļu pagasta (tagad – Smiltenes novads) Karnītēs, mājās, kuras ieskāva milzīgi koki, simtgadīgas ābeles, ceriņi, jasmīnkrūmi, reibinoši smaržojoši flokši, peonijas, rozes un citas īstai latviešu sētai piederošas puķes. Roberts Brūzītis bija ne tikai agronoms, bet arī pagastvecis, īsts godavīrs. Iespējams, pateicoties tieši viņam, 1940. gadā no Birzuļiem neizveda nevienu ģimeni un arī vācu okupācijas gados nevienu nenošāva. Diemžēl 1949. gadā pašam un citiem pagasta ļaudīm izsūtīšana negāja secen.
Robertonkulis bija tas, kurš savu zinātkāro krustdēlu ieinteresēja gan lasīšanā, gan botānikā. Aldonis Vēriņš atceras, ka, būdams vēl puika, no ganiem stiepis katru puķīti, kas šķitusi interesanta, un stādījis piemājas gleznainajā gravā. Krusttēvs toties izskaidrojis tās nosaukumu ne tikai latviešu valodā, bet arī latīniski. Reiz Aldonis pamanījis starp zilajām vizbulītēm vienu baltu un skrējis Robertonkulim ziņot par svarīgo atklājumu. Tas tūdaļ pametis iesāktos darbus un gājis līdzi. Vēl tagad krusttēva teiktais palicis atmiņā – vizbulīte esot nosportojusi, radot mutāciju, kura mainījusi ziedu krāsu.
Jau skolas laikā bija skaidrs, ka no puikas sanāks viens gruntīgs lietaskoks – Aldonis cītīgi darbojās mazpulcēnos un vēlāk arī jauno naturālistu pulciņā. Smiltenes vidusskolā mācoties, viņš pirmoreiz iepazina savu slavas puķi gladiolu. 1947. gadā kādā no avīzēm izlasījis par Jēkabpils dārzniecības vadītāju Viktoru Orehovu, kuram bijusi paliela gladiolu kolekcija. Agronoms nodarbojies ar šo ziedu hibridizāciju, piemērojot Latvijas klimatam. Aldonis iekrājis rublēnus un skolas brīvlaikā taisnā ceļā devies pie selekcionāra, lai izpētītu krāšņos ziedus, kuri tolaik nemaz tik bieži nebija ieraugāmi katrā dārzā. Viktors Orehovs sadāvinājis zinātkārajam jaunietim daudz gladiolu sīpolu. Tieši tad sākās Aldoņa Vēriņa pieķeršanās šīm puķēm. Tās bijušas viņa mīlestība pusgadsimta garumā – no vairāk nekā 400 jaunizveidotajām gladiolu šķirnēm 157 šķirnes reģistrētas Starptautiskajā gladiolu reģistrā. Īpašu atzinību guvusi sīkziedu gladiola 258 Dave's Memory, kura 15 gadu tika atzīta par labāko savā krāsu grupā. Šī melnziedu gladiola ar sidrabainām ziedlapu maliņām ir kalpojusi par izejmateriālu, veidojot desmitiem pasaules klases šķirņu. Trīs gadus pēc kārtas eksperti to atzina par karalieni visā gladiolu selekcijas laikā, kopš 1847. gada. Tai patiesi pienākas karalienes gods, jo 2001. gadā to ierakstīja visas pasaules gladiolu godazālē Ņujorkā. No Austrumeiropas gladiolām šādu godu izpelnījusies tikai Vēriņa Dave’s Memory.
Karojošais students
Jau vidusskolas laikā Aldonis iepazinās ar vēl vienu slavenu selekcionāru – Paulu Sukatnieku no Dvietes. Viņš eksperimentēja, piemērojot Latvijas klimatam brīvdabas vīnogu un meloņu šķirnes. Iedvesmojies no Sukatnieka un dabūjis savā krājumā hibrīdu sēklas, jaunais biologs pats sāka izturīgāko eksemplāru krustošanu. Tieši par šo tēmu, absolvēdams augstskolu, viņš rakstīja arī savu diplomdarbu. Zināja jau ar, ko teikt, jo pats bija izaudzējis gardas melones, kuras slavēja visi, kas vien nobaudīja.
Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē Aldonis Vēriņš iestājās (1949), lolodams sapni, ka pētīs augu ģenētiku. Diemžēl šāda mācību priekšmeta universitātē nebija. Tomēr daudz palīdzēja profesors Galenieks un Lūsis – abi ar padomiem neskopojās. 1952. gadā Vēriņu aizsūtīja praktizēties Gribovas selekcijas stacijā, netālu no Maskavas. Aldonis bija nolēmis, ka varētu pamācīties arī Maskavas universitātes Bioloģijas fakultātē. Dokumenti jau bija sagatavoti iesniegšanai, taču vietējie studenti kategoriski atrunājuši. Vēriņš padomu ņēma vērā. Izrādās, tobrīd no augstskolas bija padzīti visi īstie ģenētiķi. Parādi komandēja agrobioloģijas šarlatāns, staļiņietis Trofims Lisenko, kurš zinātnē ieviesa visīstākos viduslaikus, aizliedzot produktīvus pētījumus ģenētikā, augsnes zinībās un bioķīmijā. Viena no šā tumsoņa teorijām bija par jaunu sugu veidošanos lēcienveidīgi, savstarpēji pārvēršoties. 1951. gadā Aldonim Olaines mežniecībā parādīja kādu interesantu priedi, no kuras stumbra ārā auga egles zaru puduris (viens no studentiem gatavojās rakstīt diplomdarbu par mutācijām pašsapotēšanās ceļā). Notika tā, ka diplomanda savāktos materiālus savai publikācijai bija nozadzis docents, kurš kūrēja studenta darbu. Savukārt Aldonis Vēriņš visu rudeni cītīgi vāca informāciju par dīvaino priedegli, kurai vajadzēja pierādīt Lisenko teoriju. Mežsarga sieva atcerējās, ka reiz šai priedei ļoti cieši blakus bijusi egle un tādējādi viens zars ieaugudzis stumbrā (nokaltušo egli bija nozāģējis viņas vīrs). Sieviete šo faktu apliecināja arī rakstiski. Vēriņam izdevušies ļoti spēcīgi pretargumenti savai asi oponējošajai publikācijai, kuru palaimējies iedabūt laikrakstā Cīņa (varbūt palīdzējis profesora Galenieka un citu mācībspēku atbalsts). Aldonis Vēriņš lepojas, ka pirmais Latvijā pieteicis karu ģenētikas šarlatānam Lisenko.
Pēdējā mīlestība – peonijas
Vēriņš veicis selekciju tulpēm, lielziedu īrisiem un citām puķēm. Spītējot savulaik nejēdzīgajiem karantīnas noteikumiem, kuri nepieļāva normālu selekcionāru sadarbību, Vēriņš lepojas ar savām 800 īrisu šķirnēm. Tieši viņš tiem pavēra ceļu uz Latvijas dārziem, kur agrāk varēja redzēt tikai neizteiksmīgu krāsu ziedus.
Ar peoniju hibridizāciju Meistars sāka nodarboties 1970. gadā. Bijis interesanti noskaidrot, kāpēc šie ziedi nav selekcionāru uzmanības lokā un nedižojas apstādījumos. Tikmēr amerikāņi šai puķei jau bija ierādījuši cieņpilnu vietu, paplašinot krāsu bagātību un ziednešu izturību. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sakari ar rietumvalstu kolēģiem sāka darboties pilnā sparā un peoniju kolekcijas vietējiem dārzkopjiem kļuva arvien krāšņākas. Arī Aldoņa Vēriņa dārzā sastopamas pasaules jauno šķirņu skaistules un paša izveidotas aptuveni 30 jaunas šķirnes.
Peonijas ir mūža stādījums. Aldonis Vēriņš uzskata, ka «ikviens jaunais pāris varētu iestādīt savā dārzā peoniju ceru, kas, bagātīgi ziedēdamas, priecētu pašus un bērnu bērnus». Puķkopis zina vismaz desmit lauku sētu, kurās krāšņi zied vēl pirms Otrā pasaules kara stādītās peonijas. Latvijas Puķu karalis cer, ka peonijas kādreiz parādīsies arī pilsētu un ciemu apstādījumos. Taču lielākais Aldoņa Vēriņa sapnis – sastādīt peonijas Brāļu kapos, katram latviešu vīram – pa ceram. Lai tās ziedētu krāšņi, godinot tos, kuri krituši par tēvzemi un brīvību.
***
Aldonis Vēriņš
• dzimis 1929. gada 6. janvārī Valkas novada Zvārtavas pagastā;
• precējies, četri bērni, desmit mazbērnu;
• ar izcilību beidzis LVU Bioloģijas fakultāti (1954);
• Goda doktora zinātniskais grāds;
• strādājis par LVU Botāniskā dārza direktoru (1953–1955);
• Valmieras rajona kolhoza Zelta druva priekšsēdētājs (1955–1959); Valsts dabas muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā;
• līdz 2010. gadam – 312 publikāciju, kas pretendē uz populārzinātnisku vai pat zinātnisku statusu (vairāk nekā 1200 rakstu);
• strādājis izdevumos Druva, Lauku Dzīve, Dārzs un Drava u. c.
***
Peonijas
• audzētas jau aptuveni pirms 100 000 gadu(!);
• ķīnieši dziedniecībā izmantojuši pirms 5000 gadu;
• raksturotas kā prieka un veselības avots, kas izstaro pozitīvo enerģiju vairāk nekā metra attālumā;
• Kīņā tās ir mīlestības puķes, ko jauneklis dāvina nolūkotajai, tādējādi atzīstoties mīlestībā;
• sengrieķu leģenda vēstī, ka peonijas nosauktas ārsta Peona vārdā (Paeonia);
• Eiropā pirmās rakstiskās ziņas par peonijām rodamas botānikas tēva Teofrasta (372.–287. g. p.m.ē.) darbā Pētījumi par augiem;
• Latvijā peonijas tiek audzētas jau vairāk nekā 200 gadu.
Raksta tapšanā izmantoti avoti no Aldoņa Vēriņa grāmatas Latvietis un viņa peonijas, kā arī selekcionāra pārskata par savu dzīves gājumu.
