RECEPTES: Cie­nasts jā­ņa­bēr­niem

© Māja

Tas vien­mēr ir kaut kur starp vē­la­mo un eso­šo. Gri­bas ie­vē­rot tra­dī­ci­jas, jo kas tā par lī­go­ša­nu ar kār­tē­jo šaš­li­ku no kār­tē­jā plast­ma­sas spai­nī­ša, bet – ak vai, kā­ro­jas arī to šaš­li­ku. Mē­ģi­not iz­zi­nāt, kāds tad bi­ja Jā­ņu cie­nasts se­nos lai­kos, var iz­la­sīt, ka mie­las­tu sā­ku­ši ga­ta­vot jau ve­se­lu ne­dē­ļu ie­priekš – pro­tams, brū­vē­ju­ši alu un sē­ju­ši sie­ru, kā arī kā­vu­ši jē­rus un gā­dā­ju­ši, lai gal­dā ne­kā ne­trūk­tu.

 Ko vien jā­ņa­bēr­ni pie­pra­sa – tam jā­būt, ci­tā­di gai­dā­ma ne­rāt­na ap­lī­go­ša­na un kauns pa vi­su pa­gas­tu. Tad sāk lik­ties: var­būt la­bi vien ir, ka šo­dien vairs ļau­dis tā ne­prot ci­tus ap­lī­got, bet ja nu iz­ķen­gā so­ci­āla­jos tīk­los? Un, kad vēl ie­do­mā­jas, ko gan vi­su mūs­die­nu pa­tē­rē­tā­ju sa­bied­rī­bā augu­šie jā­ņa­bēr­ni ir spē­jī­gi pie­pra­sīt... Bet sē­dēt un ie­do­mā­ties nav daudz lai­ka, jo svēt­ki tu­vo­jas un ir jā­rī­ko­jas.

Kad ve­cās tra­dī­ci­jas grimst tik dzi­ļā se­nat­nē, ka vi­dus­mē­ra cil­vē­kam vairs nav īs­te­no­ja­mas, var­būt var at­kāp­ties ne­tā­lā­kā pa­gāt­nē, uz pa­gā­ju­šo gad­sim­tu. Arī to­reiz ta­ču ti­ka lī­gots, iz­tie­kot bez vien­rei­zē­jās lie­to­ša­nas trau­kiem un pie­de­ru­miem, bez auk­stum­so­mām, bez pla­šas jā­ņu­sie­ru un ci­tu sie­ru ko­lek­ci­jas kat­rā liel­vei­ka­lā (un arī bez pa­ša liel­vei­ka­la), bez ga­ta­vo kon­di­to­re­jas iz­strā­dā­ju­mu klās­ta un bez daudz kā ci­ta. Jā­ņa­bēr­nus to­reiz cie­nā­ja ar ēdie­niem, kas bi­ja ta­pu­ši pa­šu spē­kiem un no svai­giem, vil­tī­gu teh­no­lo­ģi­ju un pie­de­vu ne­skar­tiem pro­duk­tiem. Mai­no­ties lai­kiem, tie ap­ni­ka, tur­klāt mēs zi­nām, cik ātr­i var pie­rast pie dzī­vi at­vieg­lo­jo­šiem un lai­ku tau­po­šiem pus­fab­ri­kā­tiem un ci­tiem ko­šiem la­bu­miem. Bet te kā­du die­nu bērns, at­grie­zies no cie­mo­ša­nās pie sko­las­bied­ra vec­mā­mi­ņas, stās­ta, cik ļo­ti gar­šī­gas mai­zī­tes tur bi­ju­šas, un, iz­vai­cā­jot sī­kāk, at­klā­jas, ka ru­na ir par vis­pa­ras­tā­ka­jām ra­bar­be­ru plāts­mai­zēm, biez­pien­mai­zēm un ķi­me­ņu mai­zī­tēm. Mam­mu, ja tu arī mā­cē­tu tā­das cept, sa­ka bērns. Nu skaidrs, ka mā­cē­tu! Tā kā šo­gad pirms Jā­ņiem būs di­vas brīv­die­nas, tur­klāt lai­ka ap­stāk­ļi ne­ro­si­na do­ties uz plud­ma­li, var res­tar­tēt ie­rū­sē­ju­šās ie­ma­ņas vai arī ap­gūt tās no jaun­a. Ie­ros­mei pa­rak­ņā­si­mies pa­gā­ju­šā gad­sim­ta pa­vār­grā­ma­tās.

Da­žas at­zi­ņas no pa­gā­ju­šā gad­sim­ta

Lī­go va­ka­rā gan aici­nā­tus, gan ne­ai­ci­nā­tus lī­go­tā­jus pa­cie­nā ar tra­di­ci­onā­la­jiem ēdie­niem un dzē­rie­niem – mīk­stu vai cie­tu Jā­ņu sie­ru, rūg­tu mies­ti­ņu vai sal­du med­alu, rup­ja un smal­ka ma­lu­ma mil­tu pī­rā­giem, rau­šiem, plā­ce­ņiem, ka­ņe­pēm, biez­pie­nu un me­du.

Lī­go va­ka­ra gal­dā ru­le­tes, kon­ser­vus un tor­tes ne­va­ja­dzē­tu likt – tie ne­kā­di ne­ie­de­ras šo da­bai tu­vo svēt­ku rak­stu­rā. Ir daudz ci­tu svi­nī­bu, ku­rās rī­ko­tā­jas var pa­rā­dīt sa­vu pras­mi smal­ko ēdie­nu ga­ta­vo­ša­nā un ser­vē­ša­nā.

Jau­ki klāt gal­du brī­vā da­bā, bet ne vien­mēr tas ie­spē­jams. Ja gal­du klāj tel­pās, tās iz­ro­tā ar mei­jām, kal­mēm, zie­du, zā­ļu un ozol­la­pu vai­na­giem. Ja gal­da virs­ma la­ba, to var ne­ap­klāt. Iz­vē­lo­ties gald­au­tu, pie­mē­ro­tā­kie būs bal­ti vai rak­stai­ni li­nu dreļ­ļi. Pie­mē­ro­tā­kie trau­ki – mā­la, ko­ka un pī­ti gro­zi. Gal­du klāj bu­fe­tes vei­dā. (A. Kļa­vi­ņa. Vie­sī­bu galds, 1971)

Diem­žēl mū­su valsts ie­dzī­vo­tā­ji sa­vā dzī­vē ļo­ti maz ie­vē­ro saim­nie­cis­kā na­ci­onā­lis­ma prin­ci­pus, tā no­da­rī­da­mi daudz pos­ta sa­vas valsts saim­nie­cis­kai dzī­vei un līdz ar to arī pa­ši sev. (..) ir pē­dē­jais laiks mū­su na­ma­mā­tēm at­teik­ties no ār­zem­ju pār­ti­kas pro­duk­tiem un tos at­vie­tot ar pa­šu ze­mes ra­žo­ju­miem. (Ēdie­ni no iekš­ze­mes pro­duk­tiem. Sa­rak­stī­ju­šas Lat­vi­jas Lauk­saim­nie­cī­bas ka­me­ras u.c. māj­tu­rī­bas dar­bi­nie­ces. 1937)

Mēdz teikt: «Ko cil­vēks ēd, tas viņš ir.» Ša­jos vār­dos slēp­jas daudz pa­tie­sī­bas, un kā gan ci­tā­di tas va­rē­tu būt. (..) Tau­ta, ku­ra grib būt kul­tu­rē­lā­ka sāk pie­griezt vai­rāk vē­rī­bas pa­rei­zai ba­rī­bas sa­ga­ta­vo­ša­nai. (N. Su­ta, saim­nie­cī­bas sko­las va­dī­tā­ja. Pa­vā­ru grā­ma­ta. Ve­ģe­tā­rā vir­tu­ve. 1930)

Re­cep­tes

Mīk­stais siers

Sa­stāv­da­ļas. Viens ki­lo­grams biez­pie­na, 0,5 l krē­ju­ma, 2 olas, sviests, sāls, ķi­me­nes.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Vis­as sa­stāv­da­ļas ie­vie­to kat­lā un mai­sot kar­sē, līdz ma­sa sa­ve­ļas ka­mo­lā. Sie­ru iz­lej šķī­vī.

Biez­pie­na sie­ri­ņi

Sa­stāv­da­ļas. 500 g biez­pie­na, cu­kurs pēc gar­šas, vie­na ola, tēj­ka­ro­te krē­ju­ma, mil­ti pēc va­ja­dzī­bas, rīv­mai­ze ap­vi­ļā­ša­nai, sviests cep­ša­nai.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Sau­si no­spies­tu biez­pie­nu iz­maļ ga­ļas­ma­šī­nā, pie­liek olu, cu­ku­ru, krē­ju­mu un tik daudz mil­tu, cik ne­pie­cie­šams, lai mīk­la la­bi tu­rē­tos ko­pā. La­bi sa­mī­ca, iz­vei­do kā kot­le­tes, ap­vi­ļā rīv­mai­zē, cep uz pan­nas svies­tā no abām pus­ēm brū­nas. Pa­sniedz ar skā­bu krē­ju­mu un cu­ku­ru vai at­dze­sē­tus ar ie­vā­rī­ju­mu.

Ķi­meņ­mai­zī­tes

Sa­stāv­da­ļas. Vie­na ola, 50 g svies­ta, rup­jais sāls, ķi­me­nes.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Uz sa­mil­to­ta mīk­las dē­ļa iz­vel­tnē ga­ru mīk­las de­su, sa­griež vie­nā­da lie­lu­ma ga­ba­li­ņos, sa­veļ apaļ­ās bum­bi­ņās, tās liek uz ie­tau­ko­tas plāts, kat­rai vi­dū ie­spiež bed­rī­ti, ie­liek pi­ci­ņu svies­ta. At­stāj uz 15 mi­nū­tēm, pār­ziež ar sa­kul­tu olu, uz­kai­sa sā­li un ķi­me­nes. Liek ie­sil­dī­tā ce­peš­krās­nī un cep mē­re­nā sil­tu­mā.

Ra­bar­be­ru mai­zes

Sa­stāv­da­ļas. Mīk­lai: 500 ml pie­na, ap 1000 g mil­tu, 50 g pre­sē­tā rau­ga, 100 g svies­ta, 2 ēdam­ka­ro­tes cu­ku­ra, šķip­sni­ņa sāls. 500 g ra­bar­be­ru, cu­kurs, ka­nē­lis, vie­na ola.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Rau­gu sa­mī­ca ar vie­nu tēj­ka­ro­ti sil­ta pie­na un vie­nu tēj­ka­ro­ti mil­tu, ļauj sil­tā vie­tā uz­rūgt. Pie­nu sa­sil­da līdz 40 grā­diem. Lie­lā trau­kā ie­si­jā pus­i no no­rā­dī­tā mil­tu dau­dzu­ma, pie­vie­no pie­nu, sa­ga­ta­vo­to rau­gu, cu­ku­ru un sā­li, sa­mai­sa, pār­kai­sa ar mil­tiem un ļauj uz­rūgt, bei­gās pie­vie­no at­li­ku­šos mil­tus, is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā at­lai­di­nā­tu svies­tu un mī­ca mīk­lu, līdz tā ne­līp pie ro­kām. Vēl­reiz uz­rau­dzē, liek uz ie­tau­ko­tām plā­tīm, vien­mē­rī­gi iz­vel­tnē, vēl brī­di uz­rau­dzē, pār­ziež ar sa­kul­tu olu, uz­kai­sa sa­griez­tus ra­bar­be­rus un cu­ku­ru. Cep mē­re­nā sil­tu­mā, ka­mēr ga­ta­va.

Biez­piens ar ka­ņe­pēm.

Sa­stāv­da­ļas. 200 g biez­pie­na, 200 g lo­bī­tu ka­ņep­ju sēk­li­ņu, 50 g svies­ta, 2 ēdam­ka­ro­tes skā­ba krē­ju­ma, viens ne­liels sī­pols, sāls.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Ka­ņe­pes sa­grūž pie­stā. Biez­pie­nu ko­pā ar sī­po­lu sa­maļ ga­ļas­ma­šī­nā. Svies­tu sa­pu­to, pie­vie­no ka­ņe­pes un krē­ju­mu, sa­ga­ta­vo­to biez­pie­nu un sā­li, la­bi sa­mai­sa. Gal­dā var likt bļo­di­ņā, līdz­ās no­vie­to­jot rup­ju un sald­skā­bu mai­zi pēc ēdā­ju iz­vē­les.

Mā­jās vā­rīts īs­tais ga­lerts.

Sa­stāv­da­ļas. Cū­ku kā­jas ar stil­bi­ņiem, sī­pols, bur­kāns, pē­ter­sī­ļu sak­ne, sāls, pi­pa­ru grau­di­ņi, lau­ru la­pa, ūdens.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Jā­rē­ķi­nās, ka būs va­ja­dzīgs liels katls. Cū­ku kā­jas vē­lams pirkt tirdz­nie­cī­bas vie­tā, kur tās var pār­cirst uz pus­ēm. Tās no­tī­ra, no­ska­lo vā­ro­šā ūde­nī, liek kat­lā, pār­lej ar auk­stu ūde­ni un uz­vā­ra. Ar pu­tu ka­ro­ti no­smeļ pu­tas, pie­vie­no sā­li un garš­au­gus un tur­pi­na vā­rīt uz ma­zā­kas uguns, līdz ga­ļa ir ļo­ti mīk­sta un at­da­lās no kau­liem. To iz­ņem un pa­dze­sē, griež ga­ba­li­ņos, kār­to bļo­di­ņās, kat­rai pie­vie­no­jot arī ne­daudz vā­rī­tā bur­kā­na ga­ba­li­ņu. (Tie, ku­ri dod priekš­ro­ku vien­da­bī­gam ga­ler­tam, var ga­ļu sa­malt ko­pā ar bur­kā­nu.) Bul­jo­nu iz­kāš, no­smeļ tau­kus un vēl­reiz uz­vā­ra, pār­lej ga­ļai. At­dze­sē, liek le­dus­ska­pī. Pa­ras­ti ga­ler­tu pirms pa­snieg­ša­nas iz­gāž uz šķīv­ja, bet, ja galds klāts tau­tis­kā sti­lā, to at­stāj bļo­di­ņās.