RECEPTES: Cie­nasts jā­ņa­bēr­niem

© Māja

Tas vien­mēr ir kaut kur starp vē­la­mo un eso­šo. Gri­bas ie­vē­rot tra­dī­ci­jas, jo kas tā par lī­go­ša­nu ar kār­tē­jo šaš­li­ku no kār­tē­jā plast­ma­sas spai­nī­ša, bet – ak vai, kā­ro­jas arī to šaš­li­ku. Mē­ģi­not iz­zi­nāt, kāds tad bi­ja Jā­ņu cie­nasts se­nos lai­kos, var iz­la­sīt, ka mie­las­tu sā­ku­ši ga­ta­vot jau ve­se­lu ne­dē­ļu ie­priekš – pro­tams, brū­vē­ju­ši alu un sē­ju­ši sie­ru, kā arī kā­vu­ši jē­rus un gā­dā­ju­ši, lai gal­dā ne­kā ne­trūk­tu.

 Ko vien jā­ņa­bēr­ni pie­pra­sa – tam jā­būt, ci­tā­di gai­dā­ma ne­rāt­na ap­lī­go­ša­na un kauns pa vi­su pa­gas­tu. Tad sāk lik­ties: var­būt la­bi vien ir, ka šo­dien vairs ļau­dis tā ne­prot ci­tus ap­lī­got, bet ja nu iz­ķen­gā so­ci­āla­jos tīk­los? Un, kad vēl ie­do­mā­jas, ko gan vi­su mūs­die­nu pa­tē­rē­tā­ju sa­bied­rī­bā augu­šie jā­ņa­bēr­ni ir spē­jī­gi pie­pra­sīt... Bet sē­dēt un ie­do­mā­ties nav daudz lai­ka, jo svēt­ki tu­vo­jas un ir jā­rī­ko­jas.

Kad ve­cās tra­dī­ci­jas grimst tik dzi­ļā se­nat­nē, ka vi­dus­mē­ra cil­vē­kam vairs nav īs­te­no­ja­mas, var­būt var at­kāp­ties ne­tā­lā­kā pa­gāt­nē, uz pa­gā­ju­šo gad­sim­tu. Arī to­reiz ta­ču ti­ka lī­gots, iz­tie­kot bez vien­rei­zē­jās lie­to­ša­nas trau­kiem un pie­de­ru­miem, bez auk­stum­so­mām, bez pla­šas jā­ņu­sie­ru un ci­tu sie­ru ko­lek­ci­jas kat­rā liel­vei­ka­lā (un arī bez pa­ša liel­vei­ka­la), bez ga­ta­vo kon­di­to­re­jas iz­strā­dā­ju­mu klās­ta un bez daudz kā ci­ta. Jā­ņa­bēr­nus to­reiz cie­nā­ja ar ēdie­niem, kas bi­ja ta­pu­ši pa­šu spē­kiem un no svai­giem, vil­tī­gu teh­no­lo­ģi­ju un pie­de­vu ne­skar­tiem pro­duk­tiem. Mai­no­ties lai­kiem, tie ap­ni­ka, tur­klāt mēs zi­nām, cik ātr­i var pie­rast pie dzī­vi at­vieg­lo­jo­šiem un lai­ku tau­po­šiem pus­fab­ri­kā­tiem un ci­tiem ko­šiem la­bu­miem. Bet te kā­du die­nu bērns, at­grie­zies no cie­mo­ša­nās pie sko­las­bied­ra vec­mā­mi­ņas, stās­ta, cik ļo­ti gar­šī­gas mai­zī­tes tur bi­ju­šas, un, iz­vai­cā­jot sī­kāk, at­klā­jas, ka ru­na ir par vis­pa­ras­tā­ka­jām ra­bar­be­ru plāts­mai­zēm, biez­pien­mai­zēm un ķi­me­ņu mai­zī­tēm. Mam­mu, ja tu arī mā­cē­tu tā­das cept, sa­ka bērns. Nu skaidrs, ka mā­cē­tu! Tā kā šo­gad pirms Jā­ņiem būs di­vas brīv­die­nas, tur­klāt lai­ka ap­stāk­ļi ne­ro­si­na do­ties uz plud­ma­li, var res­tar­tēt ie­rū­sē­ju­šās ie­ma­ņas vai arī ap­gūt tās no jaun­a. Ie­ros­mei pa­rak­ņā­si­mies pa­gā­ju­šā gad­sim­ta pa­vār­grā­ma­tās.

Da­žas at­zi­ņas no pa­gā­ju­šā gad­sim­ta

Lī­go va­ka­rā gan aici­nā­tus, gan ne­ai­ci­nā­tus lī­go­tā­jus pa­cie­nā ar tra­di­ci­onā­la­jiem ēdie­niem un dzē­rie­niem – mīk­stu vai cie­tu Jā­ņu sie­ru, rūg­tu mies­ti­ņu vai sal­du med­alu, rup­ja un smal­ka ma­lu­ma mil­tu pī­rā­giem, rau­šiem, plā­ce­ņiem, ka­ņe­pēm, biez­pie­nu un me­du.

Lī­go va­ka­ra gal­dā ru­le­tes, kon­ser­vus un tor­tes ne­va­ja­dzē­tu likt – tie ne­kā­di ne­ie­de­ras šo da­bai tu­vo svēt­ku rak­stu­rā. Ir daudz ci­tu svi­nī­bu, ku­rās rī­ko­tā­jas var pa­rā­dīt sa­vu pras­mi smal­ko ēdie­nu ga­ta­vo­ša­nā un ser­vē­ša­nā.

Jau­ki klāt gal­du brī­vā da­bā, bet ne vien­mēr tas ie­spē­jams. Ja gal­du klāj tel­pās, tās iz­ro­tā ar mei­jām, kal­mēm, zie­du, zā­ļu un ozol­la­pu vai­na­giem. Ja gal­da virs­ma la­ba, to var ne­ap­klāt. Iz­vē­lo­ties gald­au­tu, pie­mē­ro­tā­kie būs bal­ti vai rak­stai­ni li­nu dreļ­ļi. Pie­mē­ro­tā­kie trau­ki – mā­la, ko­ka un pī­ti gro­zi. Gal­du klāj bu­fe­tes vei­dā. (A. Kļa­vi­ņa. Vie­sī­bu galds, 1971)

Diem­žēl mū­su valsts ie­dzī­vo­tā­ji sa­vā dzī­vē ļo­ti maz ie­vē­ro saim­nie­cis­kā na­ci­onā­lis­ma prin­ci­pus, tā no­da­rī­da­mi daudz pos­ta sa­vas valsts saim­nie­cis­kai dzī­vei un līdz ar to arī pa­ši sev. (..) ir pē­dē­jais laiks mū­su na­ma­mā­tēm at­teik­ties no ār­zem­ju pār­ti­kas pro­duk­tiem un tos at­vie­tot ar pa­šu ze­mes ra­žo­ju­miem. (Ēdie­ni no iekš­ze­mes pro­duk­tiem. Sa­rak­stī­ju­šas Lat­vi­jas Lauk­saim­nie­cī­bas ka­me­ras u.c. māj­tu­rī­bas dar­bi­nie­ces. 1937)

Mēdz teikt: «Ko cil­vēks ēd, tas viņš ir.» Ša­jos vār­dos slēp­jas daudz pa­tie­sī­bas, un kā gan ci­tā­di tas va­rē­tu būt. (..) Tau­ta, ku­ra grib būt kul­tu­rē­lā­ka sāk pie­griezt vai­rāk vē­rī­bas pa­rei­zai ba­rī­bas sa­ga­ta­vo­ša­nai. (N. Su­ta, saim­nie­cī­bas sko­las va­dī­tā­ja. Pa­vā­ru grā­ma­ta. Ve­ģe­tā­rā vir­tu­ve. 1930)

Re­cep­tes

Mīk­stais siers

Sa­stāv­da­ļas. Viens ki­lo­grams biez­pie­na, 0,5 l krē­ju­ma, 2 olas, sviests, sāls, ķi­me­nes.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Vis­as sa­stāv­da­ļas ie­vie­to kat­lā un mai­sot kar­sē, līdz ma­sa sa­ve­ļas ka­mo­lā. Sie­ru iz­lej šķī­vī.

Biez­pie­na sie­ri­ņi

Sa­stāv­da­ļas. 500 g biez­pie­na, cu­kurs pēc gar­šas, vie­na ola, tēj­ka­ro­te krē­ju­ma, mil­ti pēc va­ja­dzī­bas, rīv­mai­ze ap­vi­ļā­ša­nai, sviests cep­ša­nai.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Sau­si no­spies­tu biez­pie­nu iz­maļ ga­ļas­ma­šī­nā, pie­liek olu, cu­ku­ru, krē­ju­mu un tik daudz mil­tu, cik ne­pie­cie­šams, lai mīk­la la­bi tu­rē­tos ko­pā. La­bi sa­mī­ca, iz­vei­do kā kot­le­tes, ap­vi­ļā rīv­mai­zē, cep uz pan­nas svies­tā no abām pus­ēm brū­nas. Pa­sniedz ar skā­bu krē­ju­mu un cu­ku­ru vai at­dze­sē­tus ar ie­vā­rī­ju­mu.

Ķi­meņ­mai­zī­tes

Sa­stāv­da­ļas. Vie­na ola, 50 g svies­ta, rup­jais sāls, ķi­me­nes.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Uz sa­mil­to­ta mīk­las dē­ļa iz­vel­tnē ga­ru mīk­las de­su, sa­griež vie­nā­da lie­lu­ma ga­ba­li­ņos, sa­veļ apaļ­ās bum­bi­ņās, tās liek uz ie­tau­ko­tas plāts, kat­rai vi­dū ie­spiež bed­rī­ti, ie­liek pi­ci­ņu svies­ta. At­stāj uz 15 mi­nū­tēm, pār­ziež ar sa­kul­tu olu, uz­kai­sa sā­li un ķi­me­nes. Liek ie­sil­dī­tā ce­peš­krās­nī un cep mē­re­nā sil­tu­mā.

Ra­bar­be­ru mai­zes

Sa­stāv­da­ļas. Mīk­lai: 500 ml pie­na, ap 1000 g mil­tu, 50 g pre­sē­tā rau­ga, 100 g svies­ta, 2 ēdam­ka­ro­tes cu­ku­ra, šķip­sni­ņa sāls. 500 g ra­bar­be­ru, cu­kurs, ka­nē­lis, vie­na ola.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Rau­gu sa­mī­ca ar vie­nu tēj­ka­ro­ti sil­ta pie­na un vie­nu tēj­ka­ro­ti mil­tu, ļauj sil­tā vie­tā uz­rūgt. Pie­nu sa­sil­da līdz 40 grā­diem. Lie­lā trau­kā ie­si­jā pus­i no no­rā­dī­tā mil­tu dau­dzu­ma, pie­vie­no pie­nu, sa­ga­ta­vo­to rau­gu, cu­ku­ru un sā­li, sa­mai­sa, pār­kai­sa ar mil­tiem un ļauj uz­rūgt, bei­gās pie­vie­no at­li­ku­šos mil­tus, is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā at­lai­di­nā­tu svies­tu un mī­ca mīk­lu, līdz tā ne­līp pie ro­kām. Vēl­reiz uz­rau­dzē, liek uz ie­tau­ko­tām plā­tīm, vien­mē­rī­gi iz­vel­tnē, vēl brī­di uz­rau­dzē, pār­ziež ar sa­kul­tu olu, uz­kai­sa sa­griez­tus ra­bar­be­rus un cu­ku­ru. Cep mē­re­nā sil­tu­mā, ka­mēr ga­ta­va.

Biez­piens ar ka­ņe­pēm.

Sa­stāv­da­ļas. 200 g biez­pie­na, 200 g lo­bī­tu ka­ņep­ju sēk­li­ņu, 50 g svies­ta, 2 ēdam­ka­ro­tes skā­ba krē­ju­ma, viens ne­liels sī­pols, sāls.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Ka­ņe­pes sa­grūž pie­stā. Biez­pie­nu ko­pā ar sī­po­lu sa­maļ ga­ļas­ma­šī­nā. Svies­tu sa­pu­to, pie­vie­no ka­ņe­pes un krē­ju­mu, sa­ga­ta­vo­to biez­pie­nu un sā­li, la­bi sa­mai­sa. Gal­dā var likt bļo­di­ņā, līdz­ās no­vie­to­jot rup­ju un sald­skā­bu mai­zi pēc ēdā­ju iz­vē­les.

Mā­jās vā­rīts īs­tais ga­lerts.

Sa­stāv­da­ļas. Cū­ku kā­jas ar stil­bi­ņiem, sī­pols, bur­kāns, pē­ter­sī­ļu sak­ne, sāls, pi­pa­ru grau­di­ņi, lau­ru la­pa, ūdens.

Pa­ga­ta­vo­ša­na. Jā­rē­ķi­nās, ka būs va­ja­dzīgs liels katls. Cū­ku kā­jas vē­lams pirkt tirdz­nie­cī­bas vie­tā, kur tās var pār­cirst uz pus­ēm. Tās no­tī­ra, no­ska­lo vā­ro­šā ūde­nī, liek kat­lā, pār­lej ar auk­stu ūde­ni un uz­vā­ra. Ar pu­tu ka­ro­ti no­smeļ pu­tas, pie­vie­no sā­li un garš­au­gus un tur­pi­na vā­rīt uz ma­zā­kas uguns, līdz ga­ļa ir ļo­ti mīk­sta un at­da­lās no kau­liem. To iz­ņem un pa­dze­sē, griež ga­ba­li­ņos, kār­to bļo­di­ņās, kat­rai pie­vie­no­jot arī ne­daudz vā­rī­tā bur­kā­na ga­ba­li­ņu. (Tie, ku­ri dod priekš­ro­ku vien­da­bī­gam ga­ler­tam, var ga­ļu sa­malt ko­pā ar bur­kā­nu.) Bul­jo­nu iz­kāš, no­smeļ tau­kus un vēl­reiz uz­vā­ra, pār­lej ga­ļai. At­dze­sē, liek le­dus­ska­pī. Pa­ras­ti ga­ler­tu pirms pa­snieg­ša­nas iz­gāž uz šķīv­ja, bet, ja galds klāts tau­tis­kā sti­lā, to at­stāj bļo­di­ņās.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.