Neatkarīgās žurnāliste Inga Paparde ar dzīvesbiedru Uldi Vītolu un bērniem Justu (8), Miku (10) un Amēliju (gads un 3 mēneši) Līgo svētkus ik gadu aizvada latviskā garā kuplā radu pulkā.
Viņi paši uzskata, ka ir diezgan klasiski svētku svinētāji, tomēr ir lietas, kas viņu svinības padara īpaši maģiskas – pašbrūvēts alus, dabas tuvums un Ingas unikālā uzvārda brīnumainais noslēpums.
«Jāņus katru gadu pavadām Ulda mammas brāļa Jāņa Holandera mājās Jaunpricēni, kas atrodas Kocēnu novadā netālu no Sietiņieža,» atklāj žurnāliste un iesaka Gaujas krastā esošo Sietiņiezi vismaz vienreiz dzīvē apmeklēt katram Latvijas iedzīvotājam. Šajās mājās netālu no Gaujas kopš izseniem laikiem saimniekojuši Ulda vecvecāki, tāpēc arī viņa Līgo svētku atmiņas saistās galvenokārt ar gaviļnieka mājās svinētiem saulgriežiem latviskā manierē – ar ugunskuru, vainagiem, sieru un alu. Inga uzskata, ka īpašu svētku dzirksti un dzīvīgumu svinībām piešķir kuplais bērnu pulciņš: «Svarīgākais, kas vieno mūsu ģimenes, ir bērni – mūsu kompānijā ir septiņi bērni vecumā no viena līdz 12 gadiem. Tas, protams, rada rūpes, bet tajā pašā laikā arī rosību un jautrību. Ir grūti iedomāties, kādi būtu Līgo svētki, ja apkārt nebūtu bērnu. Bieži mūsu bērniem piepulcējas citu radu un draugu bērni!»
Alus, siers un pīrāgi
Ingas un Ulda ģimenē Jāņi ir reize, kad kopā sanāk gandrīz 20 radu un ļaujas dzīrēm tik dienu garumā, cik atļauj brīvdienas kalendārā. «Pie mums viss ir klasiski – tradicionālais Jāņu siers un paštaisīts alus,» secina Uldis. Alus brūvēšanas māku apguvis namatēvs Jānis Holanders, kuram par godu arī noris svinības. «Pašbrūvētais alus katru reizi nogatavojas citā laikā, tādēļ tas ikreiz sanāk citāds. Man pašai šis alus vislabāk garšo pāris dienas pēc Jāņiem – tad tas ir riktīgi ierūdzis,» svētku dziru raksturo Inga. Pārsvarā galdā tiekot celts siers, dažādas uzkodas, salāti un pašcepti pīrāgi. Inga atzīst, ka pašai neatliekot daudz laika pavārmākslas šedevru gatavošanai, tāpēc atklāj vienkārši un ātri pagatavojamu salātu recepti, kas lieliski papildina jebkuru svētku mielastu. «Nepieciešamas dažādas salātlapas, sagriezti ķiršu tomātiņi, gurķis, Fitaki siers un mazliet eļļas. Garšvielas šiem salātiem nav vajadzīgas, jo siers ir sāļš un izšķīstot veido mērci. Šo recepti man iemācīja mana mamma Anna Paparde. Gatavojam tādus ēdienus, ko ir ērti ievietot groziņos un paņemt līdzi pie ugunskura, kur norisinās vakara otrā daļa,» viņa saka. Vēl kāda vienkārša recepte: ņem ķieģelīša maizi, katru riku sadala četrās daļās un noziež ar kādu no svaigajiem sieriem (vislabāk Mascarpone), virsū liek mazsālītu lasi vai kādu citu zivi. Varbūt nav tik latviski – bet garšīgi gan!
Svētku svinēšana sākoties jau pa dienu. Mammas un bērni no pļavas puķēm vij vainagus, kurus papildina ar vīru no meža atnestajām papardēm un ozola zariem. Saimnieces rūpējas par svētku galdu. «Pēc tam sēžamies ap galdu, pavakariņojam, pārrunājam dažādus notikumus, bet, kad sāk krēslot, dodamies pie ugunskura.»
Sadedzina sliktās domas
Vainagu pīšana Ingas ģimenē ir nemainīga tradīcija. «Netālu no mājām ir pļava ar visām iespējamajām puķēm. Mūsu vainagos obligāti jābūt ozolam un papardēm, bieži iepinam arī madaras, rozā peonijas un jasmīna ziedus krāšņumam un smaržai,» stāsta Inga un atklāj, ka Līgo vakarā pie svētku rotas tiekot pat kaķis. Tā kā pats namatēvs ir Jānis, viņam par godu tiekot grezni izpušķots krēsls saimes galda galā un uzpīts viskrāšņākais svētku vainags.
Ulda uzdevums svinību laikā gādāt par ugunskuru – parasti tas esot tik augsts, ka pārlēkt nav iespējams, tāpēc drošības apsvērumu dēļ šāda iespēja pat netiekot izskatīta. «Bērni dauzoties mēģina pārlēkt ugunskura vietai nākamajā dienā. Paši esam lēkuši arī svētku vakarā,» viņa atceras. Inga stāsta, ka cītīgi tiekot glabāti iepriekšējo gadu vainagi, kurus Līgo vakarā sadedzina ugunskurā. «Ar šo darbību simboliski sadedzinām visas sliktās domas un nelāgos notikumus, lai sāktu atkal jaunu gada apli un atvērtos vasaras baudīšanai,» viņa stāsta. Vakarēšana pie ugunskura esot spontāna: «Parasti ejam rotaļās, kurās labprāt iesaistās arī bērni, piemēram, Ādamam bij’ septiņi dēli, dziedam dziesmas un apdziedam cits citu.» Visi līgotāji ik gadu cenšoties sagaidīt arī saullēktu – vislielākais izaicinājums tas esot pašiem mazākajiem svinētājiem. «Apņemšanās sagaidīt saullēktu ir katru gadu, taču tas izdodas tikai pašiem lielākajiem – Mikum un Ulda māsīcas Daces meitai Santai (12 gadu),» pastāsta Inga.
Lustīgas atmiņas
Ar Līgo svētkiem saistās arī Ingas unikālais uzvārds. «Man ļoti patīk mans uzvārds – tas šķiet rets un skaists. Vidusskolā man bija skolotājs, kurš mani dēvēja par papardes ziedu. Mans vecaistēvs bija Jānis Paparde, un arī mans brālis ir Jānis Paparde, kurš jau otro gadu svētkus svin Londonā,» Inga ar lepnumu stāsta. Viņa atzīst, ka bērni ir taujājuši par papardes ziedu un mēģinājuši izprast, kur paslēpusies mūžzaļā auga rota, taču mamma nevēlas sabojāt prieku un vieš atvasēs cerību sakot: «Kad izaugsi, ieraudzīsi!» Daloties atmiņās par bērnības Jāņiem, viņa teic, ka atminas lustīgu līgošanu tēva mājās un dejas līdz rīta gaismai. «Atceros šīs svētku reizes labāk par jebkuru jautrāko zaļumballi,» viņa saka un atklāj, kā griezusies jautrā dejā ar tēti.
Domājot par Līgo svētku izjūtu, Inga pauž uzskatu, ka latvieši ir diezgan kautrīga tauta, tāpēc ne vienmēr tās būs jestras aktivitātes un ekspresīvas svinības. Taču tas netraucē mīļi un radoši svinēt Līgo svētkus ģimenes lokā. «Īpašākais ir tas, ka Latvijas tautai maģiskais vasaras saulgriežu laiks ir brīdis, kad apstāties un padomāt par nākamo dzīves cēlienu (jo šim laikam nav jābūt jaunajam gadam), noskaņoties priecīgai vasarai un piepildīt ar pozitīvismu arī apkārtējos. Domāju, ka Latvijā vairāk raksturīga intīma svētku svinēšana. Bet man ir prieks, ka ir tādas kopā sanākšanas reizes, kad vienkārši ļauties atpūtai un kopā būšanas baudīšanai. Nākamā šāda radu satikšanās reize mums ir gan bērnu dzimšanas dienas svinības vasarā, gan kartupeļu ražas novākšana. Vienai no Ulda māsīcām Jolantai ir ideja reizi gadā visiem radiem kopā satikties – katru gadu tā būtu cita vieta un temats, piemēram, ar tērpiem. Ir labi šādas tradīcijas iemācīt arī saviem bērniem, jo tieši viņi ir dzīvespriecīgas un pilnasinīgas sabiedrības pamats,» domā Inga.