Otrdiena, 14.maijs

redeem Aivita, Elfa, Elvita, Krišjānis

arrow_right_alt Māja

Vis­a la­ba Jā­ņu zā­le

© Personīgā arhīva

Par Ie­vu un Rei­ni Kļav­jiem jā­sa­ka – viss no­tiek kā pa­sa­kā, vis­pirms vel­nam ie­dots ma­zais pirk­stiņš, pa­šu prie­kam ar flo­ris­ti­ku no­dar­bo­jo­ties, bet ta­gad nav pa­gā­ju­ši ne pie­ci ga­di, kad jaun­ajiem cil­vē­kiem pa­sū­tī­jums se­ko pa­sū­tī­ju­mam.

 Ie­va prot gan­drīz vai vi­sus flo­ris­ti­kas kni­fus un kni­fi­ņus, to­mēr vi­ņas aug­stā dzies­ma ir Jā­ņu vai­na­gi lie­liem un ma­ziem.

Sā­ku­mā bi­ja ro­tā­ju­mi pa­šu mā­jām un ne­pa­ras­ti ie­sai­ņo­tas dā­va­nas drau­giem. Tad jau viens pa­lū­dza, tad cits, vai nu svēt­ku gal­du no­for­mēt, vai Zie­mas­svēt­ku vai­na­gu dā­va­nai sa­rū­pēt. To­mēr vis­mī­ļā­kais abiem ir Jā­ņu laiks, kad ve­cā­ki ņem brī­vas die­nas, lai ko­pā ar bēr­niem bris­tu pu­ķu pļa­vās, Jā­ņu zā­les vai­na­giem la­sīt. Kad jau­tā­ju, kāds tad bi­ja pir­mais iz­gā­jiens tau­tās, Rei­nis sme­jas: «To­laik Ie­va strā­dā­ja iz­dev­nie­cī­bā, priekš­nie­cī­ba vi­ņai uz­ti­cē­ja Zā­ļu tir­gū en­cik­lo­pē­di­jas tir­got. Lai uz gal­da ne­slie­tos pli­kas grā­ma­tu grē­das, Ie­va sa­rū­pē­ja arī di­vus lau­ku zie­du puš­ķus mī­ļu­mam.»

Liels bi­jis Ie­vas pār­stei­gums, kad cil­vē­ki tau­jā­ju­ši – vai tad jau­kos puš­ķī­šus arī var no­pirkt? Vi­ņa at­ce­ras: «Es sa­pra­tu, ka nā­ka­ma­jā ga­dā paš­iem jā­nāk ar puš­ķiem. Tad ska­tī­jos, ka sie­vie­tes bla­kus tir­go­jas ar vai­na­giem. Un kā­pēc ne es? Man ta­ču arī sa­nāk. Pir­ma­jā ga­dā brau­cām uz dul­lo, pil­na van­na ar zie­diem, puš­ķus un vai­na­dzi­ņus uz vie­tas tai­sī­ju. Ta­gad jau zi­nām, ka jā­ga­ta­vo­jas lai­kus, jo ir pie­pra­sī­jums arī pēc sau­sa­jām kom­po­zī­ci­jām un tā­diem zie­diem, kas ne tik ātr­i vīst.» Un, pro­tams, pir­cē­ji ie­cie­nī­ju­ši arī Rei­ņa da­ri­nā­tos zvē­rus un zvē­ri­ņus. Rei­nis pa­smai­da: «Sa­pra­tu, ka va­jag arī kaut ko pa­lie­ko­šā­ku. Kā jau kat­ram ve­cim, man pa­tīk tai­sīt taus­tā­mas lie­tas. Un tā es sā­ku eks­pe­ri­men­tēt ar sie­nu. Pa­šu pir­mo uz­tai­sī­ju cū­ku. Ja go­dī­gi, tā iz­nā­ca diez­gan pa­bries­mī­ga. Ju­ka ār­ā, do­mā­jām, ka tā­du ne­viens ne­pirks. Bet, par pār­stei­gu­mu, no­pir­ka.»

Ie­va gan me­tas cū­ci­ņu aiz­stā­vēt: «Ne­maz ne­bi­ja pa­bries­mī­ga, vi­ņa smu­ki iz­ska­tī­jās.» Rei­nis tur­pi­na: «Ar lai­ku viss mai­nī­jās, sa­pra­tu, kā pa­rei­zi tai­sīt klū­gu ske­le­tus, lai sal­mi tu­rē­tos. Mans ga­nām­pulks ga­dos di­vos ne­cik nav cie­tis, vie­nī­gi krā­sa mai­nī­ju­sies. Arī pār­va­dā­ša­nu vi­ņi pa­cieš tī­ri la­bi.» «Un tik jau­ki smar­žo, mā­jās ie­nes­ti!» pie­bilst Ie­va. Rei­ņa sa­lmu fi­gū­ras ta­gad pērk res­to­rā­ni un pri­vā­tie. Cū­kas ar vai­na­dzi­ņiem ie­cie­nī­ju­ši Zā­ļu die­nas ap­mek­lē­tā­ji.» Kā Rei­nis sme­jas: «Jaun­ās pa­au­dzes cū­kas jau top, būs arī eži, zo­sis un, pro­tams, arī vēl kāds ru­maks.»

Kad jau Kļav­jiem šķi­ta, ka viss ies ie­ras­ta­jā rit­mā, ne­gai­dī­ti pa­zi­ņa Ie­vai pie­dā­vā­ja pār­ņemt flo­ris­ti­kas vei­ka­li­ņu tirdz­nie­cī­bas cen­trā Olim­pi­ja. Kār­tī­gi ap­do­mā­ju­ši, Kļav­ji no­lē­ma pie­krist. Kā sa­ka Ie­va: «Jā­iet un jā­mē­ģi­na. Jā­da­ra. Ta­gad mū­su vei­ku­mu var ap­lū­kot ne vien mā­jas­la­pā www.ga­da­lai­ku­de­ko­ri.lv, bet arī tā­da pa­ša no­sau­ku­ma vei­ka­lā. Uz tik­ša­nos Zā­ļu tir­gū!»