Spel­tas kvie­ši – mo­de, ku­rai vērts se­kot

In­te­re­si par spel­tas jeb plēk­šņu kvie­šiem jau zau­dē­ju­ši de­dzī­gā­kie vir­tu­ves mo­des se­ko­tā­ji, va­rē­tu sa­cīt – līdz­skrē­jē­ji, ku­ri do­mā: ja jau kā­du pro­duk­tu var at­rast liel­vei­ka­lā, tas vairs nav pē­dē­jais mo­des klie­dziens un tā­tad – ne­kas eks­klu­zīvs.

Kon­ser­va­tī­vā­kie ēdā­ji sa­vu­kārt par jau­ni­nā­ju­miem ne­grib ne dzir­dēt, jo vi­ņu ska­tī­ju­mā labs ir ti­kai tas, ko li­ka gal­dā vec­mā­mi­ņa. Ta­ču vai­rā­kums cil­vē­ku iet vi­dus­ce­ļu un spe­ci­āli ne­mek­lē maz­pa­zīs­ta­mas no­vi­tā­tes, bet, ja ga­dās tā­da ie­spē­ja, lab­prāt no­mē­ģi­na.

Tā kā vei­ka­los nu jau kā­du lai­ku var at­rast gan plēk­šņu kvie­šu put­rai­mus, gan mil­tus, diez­gan dau­dzi cil­vē­ki tos jau ie­gā­dā­ju­šies vien­kār­ši in­te­re­ses pēc vai arī tā­dēļ, ka ir dzir­dēts par spel­tas lab­vē­lī­go ie­tek­mi uz ve­se­lī­bu.

Iz­rā­dās, spel­ta ir viens no se­nā­ka­jiem cil­vē­cei zi­nā­ma­jiem graud­au­giem, ko ļau­dis ēdu­ši jau pirms mū­su ēras. Ga­du tūk­sto­šu gai­tā plēk­šņu kvie­ši audzē­ti Mel­nās jū­ras re­ģi­onā, Vi­dus­ei­ro­pā, Krie­vi­jā, In­di­jā un ci­tur. Sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar tiem kvie­šiem, ku­rus pār­sva­rā lie­to­jam uz­tu­rā šo­dien, spel­ta ir iz­tu­rī­gā­ka pret ne­lab­vē­lī­giem lai­ka ap­stāk­ļiem, sli­mī­bām un kai­tēk­ļiem; maz­pra­sī­gā­ka, ta­ču arī kriet­ni maz­ra­žī­gā­ka, un tās grau­di ir daudz grū­tāk at­brī­vo­ja­mi no sē­na­lām, kas sa­dār­dzi­na ra­žo­ša­nu. To­mēr in­te­re­se par plēk­šņu kvie­šiem pē­dē­jā lai­kā ir pa­lie­li­nā­ju­sies to iz­ci­lās uz­tru­vēr­tī­bas dēļ. Da­žās val­stīs, pie­mē­ram, Krie­vi­jā, cil­vē­ki ir pār­steig­ti, uz­zi­not, ka spel­tas pro­duk­ti, kas šo­dien tiek im­por­tē­ti un mak­sā bar­gu nau­du, 18. – 19. gad­sim­tā audzē­ti tur­pat uz vie­tas un uz­ska­tī­ti par lē­tu vien­kār­šās tau­tas uz­tu­ru. Puš­ki­nam ir darbs Pa­sa­ka par po­pu un vi­ņa kal­pu Bal­du. Tā vēs­ta par sko­pu­li mā­cī­tā­ju un vi­ņa vēl­mi par nie­cī­gu sa­mak­su no­līgt kal­pu, kurš bū­tu gan pa­vārs, gan zi­gu pui­sis, gan gald­nieks, tur­klāt pie­ti­cīgs un vieg­li uz­tu­rams. Bal­da uz­ņē­mies šo dar­bu un bi­jis ar mie­ru, ka vi­ņam dod ēst vā­rī­tus plēk­šņu kvie­šus (krie­vis­ki – pol­ba), bet ga­da bei­gās par at­al­go­ju­mu at­ļauj uz­sist po­pam trīs knip­jus. Lai uz­zi­nā­tu, ar ko tas bei­dzās, pa­sa­ka jā­la­sa paš­iem, bet no tās var se­ci­nāt, ka, pār­tie­kot no spel­tas, cil­vē­kam ne­bi­ja jā­sū­dzas par spē­ka trū­ku­mu.

Ana­li­zē­jot plēk­šņu kvie­šu sa­stā­vu, pēt­nie­ki kon­sta­tē­ju­ši, ka ša­jā pro­duk­tā gan­drīz ide­ālās pro­por­ci­jās sa­sto­pa­mas cil­vē­ka or­ga­nis­mam ne­pie­cie­ša­mās ol­bal­tum­vie­las un ogļ­hid­rā­ti, no ku­riem vai­rāk ne­kā 10% ir šķiedr­vie­las, kas lab­vē­lī­gi ie­tek­mē zar­nu trak­ta dar­bī­bu. Grau­dos ir B gru­pas vi­ta­mī­ni, E vi­ta­mīns, dzelzs, mag­nijs, fos­fors, cinks u.c. Par lie­lu spel­tas priekš­ro­cī­bu tiek uz­ska­tīts tas, ka vi­ta­mī­ni ir vi­sā grau­dā, ne­vis kon­cen­trē­ti tā ap­val­kā, tā­pēc arī smal­ka ma­lu­ma spel­tas mil­ti ir vēr­tī­gi. Pe­lē­ko no­krā­su tiem pie­šķir po­li­fe­no­li. Pub­li­kā­ci­jās par plēk­šņu kvie­šu la­ba­jām īpa­šī­bām no­rā­dīts, ka tiem ir augst­a bi­opie­eja­mī­ba – or­ga­nisms spēj la­bi iz­man­tot uz­tur­vie­las, ko šie graud­au­gi sa­tur; re­gu­lā­ra spel­tas lie­to­ša­na uz­tu­rā pa­līdz nor­ma­li­zēt ho­les­te­rī­na lī­me­ni asi­nīs, lab­vē­lī­gi ie­tek­mē ner­vu sis­tē­mu, imu­ni­tā­ti, ādas ve­se­lī­bu, lo­cī­ta­vu stā­vok­li u.c. Plēk­šņu kvie­šu mil­tus un put­rai­mus ie­cie­nī­ju­ši di­abē­ta pa­cien­ti, jo ša­jos pro­duk­tos ir pār­sva­rā sa­lik­tie ogļ­hid­rā­ti, un tie pa­līdz uz­tu­rēt sta­bi­lu cu­ku­ra lī­me­ni asi­nīs.

Sā­kot ga­ta­vot ēdie­nus no spel­tas mil­tiem un put­rai­miem, jā­se­ci­na, ka tur nav va­ja­dzī­gas ne­kā­das vil­tī­bas un pār­gud­rī­bas. Var cept mai­zi, smalk­mai­zī­tes, pi­cas, pan­kū­kas un kū­kas, var vā­rīt put­ru vai zu­pu, ga­ta­vot ri­so­to vai sa­lā­tus, kā arī iz­gud­rot pa­vi­sam jaun­us in­te­re­san­tus ēdie­nus.

Re­cep­tes

Ar spel­tas put­rai­miem pil­dī­ti sī­po­li.

Sa­stāv­da­ļas. 4 – 5 lie­li sī­po­li, viens bur­kāns, viens pu­ravs (bal­tā da­ļa), 130 g spel­tas put­rai­mu, 10 g svies­ta, viens litrs bul­jo­na, 100 g ka­pā­tu val­riek­stu, trīs olas, trīs ēdam­ka­ro­tes rīv­mai­zes, 200 g rī­vē­ta pus­cie­tā sie­ra, 200 g to­mā­tu past­as, ka­pā­ti svai­gi za­ļu­mi.

Pa­ga­ta­vo­ša­na.Sī­po­lus no­tī­ra, no­griež aug­šē­jo treš­da­ļu, uz­ma­nī­gi iz­ņem vi­di­ņus. Bur­kā­nu, pu­ra­vu un iz­ņem­tos sī­po­lu vi­di­ņus sa­griež ma­zos ku­bi­ņos, liek dzi­ļā pan­nā, pie­vie­no spel­tu, trīs ce­tur­tda­ļas no bul­jo­na, iz­sau­tē. At­stāj no­briest 15 – 20 mi­nū­tes, pie­vie­no rīv­mai­zi, olas, val­riek­stus un pus­i no pa­re­dzē­tā sie­ra dau­dzu­ma, sa­jauc. Pēc des­mit mi­nū­tēm pil­da sī­po­los, liek tos pan­nā. To­mā­tu past­u sa­jauc ar at­li­ku­šo bul­jo­nu, pār­lej sī­po­liem, uz­kai­sa at­li­ku­šo sie­ru, pan­nai uz­liek vā­ci­ņu, sau­tē ēdie­nu uz vi­dē­jas uguns; kā­du lai­ku pirms ga­ta­vo­ša­nas bei­gām vā­ci­ņu no­ņem, uz­kai­sa sī­po­liem za­ļu­mus.

Spel­tas put­ra sen­die­nu gau­mē. Sa­stāv­da­ļas. Di­vas glā­zes spel­tas put­rai­mu, vie­na glā­ze rū­guš­pie­na, di­vas glā­zes ūdens, vie­na glā­ze pie­na. Sāls, cu­kurs, sviests – pēc garš­as. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Glā­zi rū­guš­pie­na sa­jauc ar glā­zi ūdens, ta­jā ie­mērc put­rai­mus un at­stāj uz nak­ti. Spel­tu rū­pī­gi no­ska­lo, kat­lā lej glā­zi ūdens un glā­zi pie­na, pie­vie­no put­rai­mus, vā­ra uz lē­nas uguns, līdz viss šķid­rums iz­tvai­ko. Pie­vie­no sā­li, cu­ku­ru un svies­tu. Kat­lam uz­liek vā­ku, no­vie­to sil­tu­mā un ļauj stun­du past­āvēt.

Spel­tas sa­lā­ti ar gra­nāt­ābo­lu sēk­li­ņām. Sa­stāv­da­ļas. Vie­na glā­ze no­vā­rī­tu spel­tas put­rai­mu, ne­pil­na glā­ze iz­lo­bī­tu gra­nāt­ābo­lu sēk­li­ņu, 100 g dru­pi­nā­ta fe­tas sie­ra, sau­ja lo­bī­tu ap­grauz­dē­tu man­de­ļu, ne­daudz ko­ri­an­dra za­ļu­mu; mēr­cei: trīs ēdam­ka­ro­tes olīv­u eļ­ļas, trīs ēdam­ka­ro­tes lai­mu su­las, vie­na spie­dē sa­spies­ta ķip­lo­ka dai­vi­ņa, sāls un cu­kurs pēc garš­as. Pa­ga­ta­vo­ša­na. Put­rai­mus, gra­nāt­ābo­lu sēk­li­ņas, sie­ru, man­de­les un za­ļu­mus liek sa­lā­tu trau­kā. Sa­mai­sa vi­sas mēr­cei do­mā­tās sa­stāv­da­ļas, pār­lej sa­lā­tiem, uz­ma­nī­gi sa­jauc, at­stāj uz lai­ci­ņu ie­vil­kties.

KĀ TO GA­TA­VO. Ap­tu­ve­ni uz 500 g spel­tas kvie­šu mil­tu ņem glā­zi ūdens un pie­na mai­sī­ju­ma brī­vās pro­por­ci­jās (šo­reiz ūdens bi­ja kriet­ni vai­rāk ne­kā piens), 50 g svies­ta vai mar­ga­rī­na, šķip­sni­ņu sāls, ēdam­ka­ro­ti cu­ku­ra un pa­ci­ņu sau­sā rau­ga. Ūde­ni ar pie­nu uz­sil­da, ta­jā iz­kau­sē svies­tu, pie­vie­no sā­li, cu­ku­ru un mil­tus, kam pie­jaukts sau­sais raugs. Vi­su sa­mai­sa un mī­ca mīk­lu, līdz tā gan­drīz ne­maz vairs ne­līp pie ro­kām. Ja to­mēr ļo­ti līp, pie­vie­no vēl mil­tus, ta­ču da­ra to uz­ma­nī­gi, lai mīk­la ne­sa­nāk­tu pā­rāk cie­ta. Sil­tā vie­tā uz­rau­dzē, at­kār­to­ti sa­mī­ca un vēl­reiz uz­rau­dzē. Apaļ­ajām mai­zī­tēm mīk­lu sa­griež ga­ba­li­ņos, sa­veļ lo­dī­tēs, liek uz plāts, kat­rai vi­dū ie­spiež pi­ci­ņu svies­ta vai mar­ga­rī­na. Ļauj uz­rūgt, pār­ziež ar sa­kul­tu olu, uz­kai­sa sā­li un ķi­me­nes, ma­go­nes, se­za­ma un sau­les­pu­ķu sēk­li­ņas; cep mē­re­nā sil­tu­mā ap­tu­ve­ni 15 mi­nū­tes. Stū­rai­na­jam šķiņ­ķa un sie­ra rau­sim mīk­lu iz­vel­tnē uz plāts, uz­rau­dzē, pār­ziež ar sa­kul­tu olu, pār­liek ar ma­zos ga­ba­li­ņos sa­griez­tu kū­pi­nā­tu šķiņ­ķi, sī­po­liem un pap­ri­ku, pār­kai­sa ar rup­ji rī­vē­tu pus­cie­to sie­ru. Cep tā­pat kā mai­zī­tes. Apaļ­ajam ra­bar­be­ru un sal­do ķir­šu rau­sim mīk­lu liek apaļ­ā si­li­ko­na veid­nē, iz­vei­do augst­ākas ma­li­ņas, uz­rau­dzē. Pār­ziež ar sal­du, bie­zu ie­vā­rī­ju­mu (šeit iz­man­tots jāņ­ogu un ba­nā­nu ie­vā­rī­jums), uz­kai­sa sa­griez­tus ra­bar­be­rus. At­li­ku­šo sa­kul­to olu sa­jauc ar di­vām ēdam­ka­ro­tēm skā­ba krē­ju­ma, pie­vie­no vie­nu ēdam­ka­ro­ti cu­ku­ra, vie­nu tēj­ka­ro­ti kar­tu­pe­ļu cie­tes un ne­daudz va­ni­ļas cu­ku­ra; pār­lej ra­bar­be­riem, pār­liek ar sal­do ķir­šu pus­ītēm, uz­kai­sa man­de­ļu skai­di­ņas. Cep ne­daudz ma­zā­kā sil­tu­mā un ne­daudz il­gā­ku lai­ku par pā­rē­jiem iz­strā­dā­ju­miem, se­ko­jot, lai pil­dī­jums cep­ša­nas bei­gās bū­tu sa­bie­zē­jis. Ga­ta­vos iz­strā­dā­ju­mus tū­līt no­ņem no plāts vai iz­ņem no veid­nes, pār­sedz ar drā­ni­ņu. Mai­zī­tes un stū­rai­no rau­si var ēst sil­tu, apa­ļo rau­si vē­lams at­dze­sēt un ti­kai tad griezt ga­ba­li­ņos. Mai­zī­tes ir mīk­stas arī ot­rā die­nā. Ja vē­las, tās var pār­griezt ho­ri­zon­tā­li uz pus­ēm, pār­ziest ar svies­tu, svai­go sie­ru, kau­sē­to sie­ru, pas­tē­ti utt.