Ksenija Sidorova: Tā ir tikai mājās

«Kad esmu Rīgā, es nedzīvoju viesnīcā – es esmu mājās pie saviem vecākiem,» saka akordeoniste, Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas absolvente un Latvijas Lielās mūzikas balvas 2012 laureāte Ksenija Sidorova (26). Latviju viņa sauc par savām otra­jām mājām. Pirmās ir Londonā, kur talantīgā mūziķe dzīvo jau desmit gadus.

Gal­ve­nais ir ģi­me­ne

«Ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­va­ru Rī­gu ne­sa­ukt par mā­jām – jo tās ir ma­nas mā­jas! Te ir ma­ni ve­cā­ki, te dzī­vo mans brā­lis. Pē­dē­jos ga­dos re­ti gan te at­brau­cu, ta­ču ģi­me­ne ma­ni sa­prot un it vi­sā at­bal­sta,» sa­tik­ta pirms kon­cer­tiem Lat­vi­jā, prie­cī­gi stās­ta Kse­ni­ja Si­do­ro­va. Vi­ņa at­klāj, cik ļo­ti ģi­me­ne res­pek­tē vi­ņas sa­sprin­gto dzī­ves un dar­ba gra­fi­ku: «Kad es gu­ļu, vis­i stai­gā uz pirkst­ga­liem – lai ti­kai ma­ni ne­pa­mo­di­nā­tu, lai ļau­tu kār­tī­gi at­pūs­ties. Tā nav ne­kur ci­tur – ti­kai mā­jās pie mam­mas. Lai­kam jau bū­šu vi­ņai bērns arī vēl piec­des­mit un seš­des­mit ga­dos – tā­pat kā vi­ņa ir bērns sa­vai mam­mai, ma­nai vec­mā­mi­ņai,» Kse­ni­ja mī­ļi pa­smai­da un pie­bilst, ka vec­mā­mi­ņa bi­ja tā, ku­ra vi­ņai se­šu ga­du ve­cu­mā ie­de­vu­si ro­kās pa­vi­sam ma­zu pri­mi­tī­vu akor­de­onu.

«Nav tā, ka ša­jā dzī­ves pos­mā man kaut kā pie­trūkst – ma­na kar­je­ra uz­ņem ap­grie­zie­nus, kon­cer­tu kļūst ar­vien vai­rāk, un tas man pa­tīk. Bet es gri­bē­tu vai­rāk lai­ka pa­va­dīt ar ģi­me­ni, jo ve­cā­ki man dzī­vē ir gal­ve­nais. Ar vi­ņiem ko­pā jū­tos ļo­ti la­bi. Pal­dies die­vam, ka ir in­ter­nets, ka ir skaips – ka tā­dē­jā­di va­ram sa­zi­nā­ties re­gu­lā­ri.»

Lat­vi­jā ne­smai­da

Ar vien­līdz lie­lu sir­snī­bu Kse­ni­ja ru­nā gan par sa­vu mam­mu Ol­gu un tē­ti Pjot­ru, gan par sa­vu brā­li Iļ­ju, kurš, cik vien ie­spē­jams, mā­su ap­cie­mo arī Lon­do­nā. «Ne­sen bi­jām ko­pā Itā­li­jā, kur akor­de­ona dar­bnī­cā man bi­ja in­stru­men­ta ap­ko­pe. Viņš nāk arī uz ma­niem kon­cer­tiem, bet ik­die­nā strā­dā sa­vā au­to­ser­vi­sā, kur gal­ve­no­kārt klau­sās tā­du mū­zi­ku, kas skan ma­šī­nās,» Kse­ni­ja mī­ļi pa­smai­da un at­klāj, ka ģi­me­nē ne­viens ne­kad nav bi­jis pro­fe­si­onā­li sais­tīts ar mū­zi­ku. Tē­tis kād­reiz spē­lē­jis ģi­tā­ru, bet mam­ma – ba­jā­nu, bet tas bi­jis sen, sko­las lai­kā.

Kse­ni­ja stās­ta: esot mā­jās Rī­gā, vi­ņai pie­trūkst Lon­do­nas dzī­ves rit­ma. «Pro­tams, man šeit ir jā­skrien tā, ka ne­kam nav lai­ka, un to­mēr Lon­do­nā es la­bāk spē­ju kon­cen­trē­ties un strā­dāt, jo tur vis­i kaut kur skrien, kaut ko da­ra. Šeit viss no­tiek daudz lē­nāk,» Kse­ni­ja no­vē­ro­ju­si. Tā­pat, daudz iz­man­to­jot sa­bied­ris­ko trans­por­tu, vi­ņa pa­ma­nī­ju­si, ka cil­vē­ki Lat­vi­jā ne­smai­da – arī tā vi­ņai pie­trūkst no ik­die­nas Lon­do­nā. «Un jaun­ie­šu Rī­gas ie­lās kļu­vis ma­zāk – lai­kam vis­i brauc prom...» vi­ņa aiz­do­mā­jas un tad skum­ji se­ci­na, ka arī dau­dzi vi­ņas drau­gi jau sen vairs nav Rī­gā, Lat­vi­jā.

Akor­de­ons, tērps un zo­bu pa­sta

Dai­ļā akor­de­onis­te at­klāj, ka, lai arī daudz brau­kā pa pa­sau­li, vis­la­bā­kais fri­zie­ris vi­ņai ir Rī­gā – tas ir Ger­mans Ko­nišs no sa­lo­na Mai­ja de Luxe. «Uz vi­ņu vien­mēr va­ru pa­ļau­ties, viņš vien­mēr iz­vei­dos ma­nus ma­tus tā, kā man pa­tīk.»

Tau­jā­ta, kā­das skais­tum­kop­ša­nas pro­ce­dū­ras vi­ņa ie­cie­nī­ju­si, Kse­ni­ja at­teic, ka tā šo­brīd nav vi­ņas pri­ori­tā­te. Bet uz ie­las bez kos­mē­ti­kas vi­ņa to­mēr ne­iet, ja nu vie­nī­gi, kā pa­ti smej, ti­kai līdz mis­kas­tei. «Kos­mē­ti­ku es daudz ne­lie­to­ju, kaut ko mi­ni­mā­li – tā vien­kār­ši la­bāk jū­tos,» vi­ņa at­klāj un sa­ka, ka arī ko­fe­rī, pār­li­do­jot no vie­nas kon­cer­ta vie­tas uz ci­tu, ne­kā daudz nav. «Tur ir ti­kai akor­de­ons, kon­cer­ttērps – vai­rā­kas blū­zes un bik­ses, un zo­bu pa­sta. Bez vis­a pā­rē­jā var iz­tikt. Nu jā, uz Lat­vi­ju brau­cot, jā­pa­ņem līdz­i arī sil­tā­ka ja­ka – te ne­kad ne­var zi­nāt, vai pēk­šņi ne­būs auksts.» Kse­ni­ja pa­smai­da un sa­ka, ka vi­ņai ļo­ti va­ja­dzīgs sil­tums. «Dau­dzi an­gļi arī zie­mā mēdz iz­slēgt ap­ku­ri, bet es nē – uz­grie­žu uz mak­si­mu­mu. Man pa­tīk kom­forts, pa­tīk, ka mā­jās ir sil­ti.»