Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Māja

Ralfs Eilands - perfekcionists ar tīru sirdsapziņu

© F64

«Uz skatuves es esmu tas, kas vēlētos būt ikdienā – tik spēcīgs un tik pašpārliecināts,» atzīstas mūziķis Ralfs Eilands, kurš šovā Izklausies redzēts pārsteidza ar brīnumainām pārvērtībām un plūca pelnītus uzvaras laurus. Mūsu sarunu no sākuma līdz beigām caurvij nesamākslots patiesums, taču patiesāka par visu ir viņa vēlme būt laimīgam. Laimīgam mūzikā.

Arī pēc šova Ralfs turpina iemiesoties ārzemju zvaigznēs, uzstājoties korporatīvos pasākumos. «Piemēram, šonedēļ man vēlreiz ir jāatved uz Latviju Bobs Mārlijs un Lūiss Ārmstrongs,» viņš neslēpj. Līdzās tam mūziķis raksta dziesmas, uzstājas kopā ar grupu PeR, piedalās vairākos mūziklos, sadarbojas ar citiem skatuves māksliniekiem, bet vasarā iecerētas uzstāšanās Lietuvā un Londonā. «Notikumu mūzikā ir ļoti daudz, iespējams, sarakstīšu mūziku arī kādai teātra izrādei,» Ralfs rada intrigu.

Nelidinās pa mākoņiem

Mūziķis atzīst, ka pēc šova kļuvis vēl lielāks pedants nekā bijis iepriekš. «Gribu atstrādāt visu līdz perfekcionismam,» viņš teic. Lai arī šova laikā viņš bija ieguvis neviltotas žūrijas un skatītāju simpātijas, Ralfs necerēja, ka uzvarēs. «Domāju, ka būs kā parasti – visi saka, ka esi labākais, bet patiesībā balso par citiem. Tādēļ nerēķinājos ar to, ka varu uzvarēt, bet vienkārši gribēju sevi labi parādīt. Uzvaras brīdī man bija patīkamas emocijas, bet vēlāk, kad sajūsmas vilnis pārgāja, es kļuvu diezgan bēdīgs. Es būtu gribējis, lai varu atļauties kļūt iedomīgs, lidināties pa mākoņiem un izjust to, ka uzvarēju. Gribēju uz nedēļu kļūt par kretīnu un izdzīvot zvaigžņu slimību. Bet es neko no tā nepratu izbaudīt, jo tas nebūtu es pats,» Ralfs ir atklāts. Viņš dēvē sevi par reālistu, kurš vienmēr skatās nākotnē, tāpēc neprot ilgi priecāties par sasniegumiem, jo saprot, ka ir jāiet tālāk. «Uzvarēt šovā Latvijā nekad nav bijis mans mērķis, tas ir tikai pieturas punkts. Es neprotu izbaudīt labus brīžus, bet līdz ar to es nekad neesmu lidinājies pa mākoņiem,» viņš pamato.

Pēc šova beigām Ralfā esot iemiesojušās dalītas jūtas – bijusi sajūta, ka ir beidzies kaut kas labs, bet tajā pašā laikā nekas svarīgs nav noticis. «Kad man nāk klāt cilvēki un saka kaut ko labu, es to vienmēr novērtēju, tikai samulstu un nezinu, ko atbildēt. Pēc šova bija sajūta – ko darīt tālāk?» Vērā ņemams esot bijis arī nogurums, bet nu mūziķis ir atguvies un spēj šovā aizvadīto laiku izvērtēt citā gaismā.

Bez filtra

Ralfs priecājas, ka ir atvēris daudziem cilvēkiem acis uz savu patieso būtību. «Man nepatīk, ka man nāk klāt un saka: «Man likās, ka tu esi iedomīgs, bet patiesībā tu esi baigi foršais džeks.» Patiesībā jau es neko tādu neesmu izdarījis. Es vienkārši esmu pašpārliecināts – saku, ko un kad gribu, man nav filtra. Man nav ko slēpt, tāpēc esmu pilnīgi atklāts, un tas daudziem manī nepatīk. Es vienkārši esmu patiess,» viņš teic un atklāj, ka šova noslēguma uzrunā izlauzusies samilzusi sāpe – «jo, ja lūzt, tad lūzt līdz galam».

Uzvarētājs ir pārliecināts, ka «šis šovs bija stereotipu lauzējs». «Vairāki cilvēki man prasīja, kā es nedēļas laikā varēju tā transformēties, turklāt to vaicāja ne vien skatītāji, bet pat profesionāli aktieri un mūziķi. Es visiem atbildēju, ka tas nebija nedēļas, bet vairāku gadu darbs, jo es katru dienu klausos mūziku, lasu kaut ko par mūziku, skatos koncertus un analizēju dziesmas. Par visiem māksliniekiem, kurus izlozēju, es jau kaut ko zināju,» Ralfs stāsta par bagātīgo zināšanu fonu, kas palīdzēja gatavoties priekšnesumiem. «Gatavojot priekšnesumus, es skatījos dokumentālās filmas, kuras jau biju redzējis, un paralēli centos šos māksliniekus atdarināt pats.» Savukārt kustības bijis saldais ēdiens. Piemēram, kustēties kā Bobam Mārlijam vai Džeimsam Braunam – tas, pēc Ralfa domām, bijis fenomenāli. «Iejusties bija grūti, bet sasniegumi bija, pateicoties lielajai bagāžai, kas man jau bija,» viņš domā.

Jābūt pārliecinātam

Arī iziešana no skatuves tēla neesot bijusi viegla – grūti bijis iziet no Prinsa lomas, pēc kuras Ralfam radies pielūdzēju bariņš. «Rihards Lepers forši pateica, ka es, iejūtoties kādā tēlā, dažreiz pasaku to, ko ikdienā nekad nevarētu. Tēlojot Prinsu, es biju pats seksīgākais džeks uz planētas, tāpēc tanī brīdī es vienkārši uzvedos kā tāds. Šajā brīdī es sapratu, ka svarīgi ir vienkārši būt pārliecinātam, jo vizuāli vienmēr kāds var izskatīties labāk,» viņš secinājis. Grūti bijis atvadīties arī no Boba Mārlija tēla: «Lai noskaņotos šim priekšnesumam, es gruzījos par visu kaut ko, negribēju izskatīties tikai pēc zāles pīpētāja, ar kādu viņu asociē lielākā daļa jauniešu. Gribēju saglabāt savā tēlā viņa sludinātāja būtību, tādēļ no tā bija grūti iziet – es vairākas stundas staigāju pa parku un tikai tad nācu mājās.» Ralfs teic, ka no katra atveidotā mākslinieka vēlējies saglabāt sevī pašā vislabāko un ar šādu stimulu turpināt savas skatuves gaitas.

Runājot par balvu, kura bija jāinvestē kādā projektā, Ralfs atklāj kādu asprātīgu niansi – sākotnējā iecere esot bijusi ziedot laimestu Satiksmes ministrijai. «Gribēju ziedot viņiem, lai sataisa bedres uz ceļiem. Domāju, ka cilvēki par mani balsotu arī tad, ja es šķībi dziedātu,» viņš smejas. Aprunājoties ar šova veidotājiem, mūziķis nolēmis šo asprātību likt pie malas un izlēmis par labu kādam daudz lojālākam mērķim. «Esmu ļoti daudz piedalījies labdarības pasākumos un turpinu to darīt vēl aizvien, tādēļ gribējās palīdzēt arī kādam citam. Esmu 12 gadus mācījies Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, tāpēc piezvanīju direktoram, lai pavaicātu, vai skolai kaut kam ir nepieciešami līdzekļi. Viņš atbildēja, ka ir iecere izveidot parku, kur bērniem un citiem pilsētas iedzīvotājiem atpūsties,» Ralfs stāsta. Bijuši tādi, kas pārmetuši mūziķa izvēli, savukārt daudzi novērtējuši Ralfa lojālo attieksmi pret mācību iestādi. «Es visu daru pēc vislabākās sirdsapziņas,» viņš ir godīgs.

Gribu būt laimīgs

Ralfs neslēpj, ka viņam nepatīk intrigas un tenkas, tāpēc viņš izvēlas no tām distancēties un ir nocietinājis sevi arī no mīlestības līkločiem. «Bet es nesaku, ka man nekad nebūs attiecību. Man tās būs tad, kad es varēšu tās apvienot ar mūziku, kā arī apgādāt otru cilvēku un bērnus ar pilnīgi visu, kas viņiem nepieciešams,» viņš ar neviltotu atbildības izjūtu stāsta. «Man nepatīk, ka mūsdienās pārīši ir jau vidusskolā, man tas liekas stulbi. Man nepatīk, ka sabiedrībā valda uzskats – ja cilvēkam nav attiecību, tad viņš nav normāls. Attiecības atnāk tad, kad tev to vajag un tu to gribi. Es gribu būt laimīgs – pietiekami daudz esmu savā dzīvē kaut ko pārdzīvojis un vēl pārdzīvošu, tāpēc vismaz mājās un ar otru cilvēku gribu būt laimīgs. Pagaidām esmu laimīgs mūzikā, tāpēc es tur peldu un peldu,» Ralfs atklāj savu dzīves filozofiju.

«Ja meitene atraksta normālu vēstuli, es varu ar viņu arī satikties, jo neko neuztveru kā randiņu vai attiecību veidošanu, esmu vienkārši komunikalbs čalis. Bet pārsvarā esmu pārāk slinks, lai kaut kur ietu. Varbūt ir traki tā teikt, bet man meitenes galīgi nav prioritāte. Esmu sevi norobežojis no meitenēm, jo tad, kad man bija attiecības, mūzikā negāja tik labi. Ģimene un mūzika man pagaidām ir svarīgākas par visu. Ja kaut kas traucē mūzikai, tad man ir salauzta sirds. Zinot, ka neesmu nekāds attiecību cilvēks, negribas nevienam sabojāt dzīvi un likt vilties.» Mamma nepiekāsīs «Viens čoms man vienreiz vaicāja, kādēļ es neesmu izlutināts kretīns. Es vaicāju – kāpēc? Un viņš sacīja – tu taču esi vienīgais bērns ģimenē. Es par to saku paldies saviem vecākiem, jo viņi mani tādu izaudzināja. Tētis man ir piemērs tam, kāds es vēlos būt – viņš vienmēr prot izdarīt visu tā, lai mamma un Ralfs būtu priecīgi. Man nekad nebija tā, ka atļautu darīt visu, vecāki mani neapbārstīja ar komplimentiem, bet vienmēr mudināja visu sasniegt pašam. Ja biju ko sliktu izdarījis, viņi arī teica, ka ir slikti, nevis aplaudēja,» viņš vaļsirdīgi stāsta. Arī Ralfa dzīve mūzikā paiet roku rokā ar mammu Daigu, kas ir grupas PeR menedžere. «Tas sākās, jau piedaloties Dziesma manai paaudzei, laikā, kad es gāju kādā piektajā klasē. Nu ko pasākumu organizatori varēja ar mums sarunāt? Neko. Mamma ir juriste, tādēļ viņa iesaistījās un līdz pat šodienai ir mana menedžere. Tas ir labi, jo es varētu aizmirst kaut kādus datumus vai laikus, kur man jābūt, tāpēc ir forši, ka ir tāds noteicējs. Bet sākumā bija mazliet grūti, jo mamma visur nāk līdzi. Tagad jau esmu sapratis, kā to nodalīt. Vismaz ir pārliecība, ka neviens mani nepiekāsīs. Tagad visi viņu uztver kā menedžeri, un arī es darba apstākļos nemamminu,» Ralfs smaidot stāsta.

Laiku nekad neatgūs

Pašlaik Ralfa dzīvē ir dilemma – ko darīt tālāk un kur izglītoties. «Ja es varētu, es nemācītos nekur, jo neredzu jēgu tērēt četrus savas dzīves gadus. Nevienā mūzikas programmā es diemžēl nevaru iestāties, jo neesmu gājis mūzikas skolā – visu esmu iemācījies pašmācības ceļā. Vispār esmu ļoti skeptisks pret mākslinieciskās izglītības sistēmu Latvijā. Fizmati var priecāties, jo divi plus divi ir četri visos laikos un visās valstīs, bet Padomju Savienība, manuprāt, ir iznīcinājusi mūsu kultūras attīstību un mācīšanas metodes.» Braukt mācīties ārzemēs Ralfs nevēlas, jo šeit laika gaitā izveidojusies alķīmija ar saviem cilvēkiem, ir nodibināti kontakti, ir studijas. «Ja sarakstu šeit albumu, varu aizbraukt uz jebkuru valsti un spēlēt, bet, ja aizbraucu uz ārzemēm pavisam, man viss jābūvē no nulles. Man negribas pazaudēt laiku, jo to nekad neatgūs,» viņš pamato savu viedokli.

«Man ik pa laikam ir kaut kāds mērķis, bet pirms kāda laika apzinājos, ka esmu pārstājis sapņot. Kad biju mazs, es sapņoju, ka varētu uzstāties Jau najā vilnī vai Eirovīzijā, bet pēc Eirovīzijas es attapos, ka esmu tur jau bijis, un kopš tā laika vairs nesapņoju,» Ralfs atminas. Tagad viņa mērķis ir nonākt uz lielu festivālu skatuvēm, kā arī saņemt Grammy balvu. Ralfs pauž uzskatu, ka visa pamatā jābūt kādam cēlam mērķim, jo, darot tikai sava prieka pēc, nekas neveiksies. «Jābūt kādam lielākam mērķim, jo tad mūzika gribot negribot kļūs kvalitatīvāka un pats cilvēks – laimīgāks. Mērķim jāsniedzas pāri klausītāju priekam un iegūtajām balvām. Tādēļ arī uzskatu, ka man jābūt kā ziņnesim un jānodod caur dziesmām kāda svarīga vēsts, man ir jāaizskar cilvēku dvēsele,» mūziķis ir pārliecināts.

Iedvesmo dzīve

Lai arī viņš ir pārliecināts Latvijas patriots, Ralfs labprāt nonāktu pasaules mūzikas apritē. Viņš teic: «Ja kādu dienu sēdēšu Latvijā uz naudas maisa – man būs viss un vienlaikus nebūs nekas. Man vajag darīt ko jutekliskāku un izsisties ārpus Latvijas.» Laikā, kad Ralfs nav uz skatuves, viņš esot kluss, mierīgs, kautrīgs un miegains puisis. «Uz skatuves es esmu tas, kas vēlētos būt ikdienā – tik spēcīgs un tik pašpārliecināts. Ikdienā es par sevi ļoti šaubos,» viņš ir atklāts. Brīvajā laikā mūziķis labprāt apmeklē koncertus un lasa grāmatas, tāpēc netieši arī laiks ārpus mūzikas tomēr ir laiks ar mūziku. Tāpat viņam svarīgi ļauties garām un mierīgām pastaigām, kurās pabūt ar sevi, vai vienkārši būt mājās. «Mājas ir tā vieta, kur cilvēks jūtas droši jebkādā stāvoklī, lai kas arī notiktu vai nenotiktu. Mājās es jūtos neaizskarams, un tā ir mana miera osta.»

«Iedvesmu es smeļos no citiem mūziķiem. Varbūt skanēs smieklīgi, bet arī no reslinga. Katram jābūt vienai muļķībai, ar ko viņš nodarbojas – man tā ir reslinga skatīšanās, kas liekas muļķīgi un vienlaikus fenomenāli. Tā ir kā ziepju opera. Daudz ko no tā esmu iemācījies – piemēram, to, ka patiesība ir laba lieta. Pat ja kādam tas nepatīk, tev vismaz būs tīra sirdsapziņa,» viņš teic un nevairās sacīt, ka viņa iedvesmas avots ir pati dzīve, «jo notikumi ir visapkārt, tikai jāprot tos uztvert». «Cenšos visam pieskarties ar savām maņām, tādēļ arī staigāju apkārt viens pats,» viņš domīgi nosaka.