Skatuves valdzināta

Jaunā operdziedātāja Marlēna Keine, kas iepazīta Latvijas Televīzijas klasiskās mūzikas konkursā Radīti mūzikai, ir pārliecināta, ka nekas nav tik nozīmīgs, lai būtu svarīgāks par ģimeni.

Viņa uzdrošinās sapņot vispārdrošākos sapņus un cer nokļūt uz pasaules opernamu skatuvēm, taču neatmet arī sievišķīgas alkas pēc bērnu pulciņa sev apkārt. Pašlaik Marlēna cītīgi steidz absolvēt Tallinas Mūzikas akadēmiju, kur viņai rit pēdējais studiju gads vokālās mūzikas programmā. «Man reti ir tā, ka kaut ko ļoti, ļoti gribas, bet ar šovu Radīti mūzikai bija tā, ka šķita – noteikti jāpamēģina. Lai gan vēl nesapratu, kas tas īsti ir, aizsūtīju pieteikumu. Šķita tik forši pamēģināt kaut ko jaunu,» viņa atceras.

Vidē, kur visi mācās

Atskatoties uz savām dziedātājas gaitām, Marlēna stāsta: «Kad biju maza, es visu laiku dziedāju. Visur – dušā, virtuvē, mežā. Dzimšanas dienās un citos radu svētkos vienmēr rīkoju priekšnesumus. Mamma gribēja, lai piedalos konkursā Cālis. Toreiz biju vien trīs gadus veca un dabūju trešo vietu. Kad man bija pieci gadi, mamma aizveda mani uz mūzikas skolu – tur nomācījos desmit gadus.» Tam sekojusi lielā izvēle – stāties mūzikas vidusskolā vai mācīties vispārizglītojošā skolā. Jauniete izlēmusi par labu mūzikas skolai un iestājusies mediņos. «Tas bija laiks, kurā guvu rūdījumu un priekšstatu par mūziķu smago darbu. Pirmoreiz dzīvē redzēju, ka cilvēki tik cītīgi mācās, daudz laika pavada bibliotēkās. Toreiz šķita: cik tev ir gadu, ko tu tur dari? Bet tas mani norūdīja,» viņa ir pārliecināta.

Runājot par neatlaidību, kas vajadzīga, studējot mūziku, Marlēna teic, ka, protams, bijuši padošanās vilinājumi. «Mūzikas skolā bieži guvu godalgotas vietas un viss labi sanāca. Biju maza un vieglprātīgāka, tāpēc pusaudžu gados nāca mudinājumi no vienaudžiem nodarboties ar ko citu. Bet, kad nonācu mūzikas vidusskolā, biju vidē, kur visi daudz mācās. Arī, lai iegūtu vietas konkursos, bija vairāk jāpacīnās. Bija jāvelta sevi mācībām,» Marlēna vaļsirdīgi stāsta un atzīst, ka līdzšinējā karjeras ceļā vēl nekad nav bijis tā, ka gribas mest visu pie malas.

Abiem kopīgs ceļš

Stāstot par to, kā nolēmusi studēt Tallinā, Marlēna teic: «Biju meistarklasēs Ventspilī un tur satiku pasniedzēju no Tallinas. Man patika, kā viņa dzied un izturas, tādēļ nolēmu braukt pie viņas mācīties. Nokārtojot eksāmenus, tiku budžetā. Tas ir mazliet jocīgi, bet manā dzimtā iepriekš neviens nav bijis saistīts ar mūziku. Būtu saprotami, ja mamma vai tētis būtu mūziķi, bet tā nav. Vienīgi vecaistēvs kādreiz spēlēja vijoli.»

Dzīvi Tallinā Marlēna vada kopā vīru Arvīdu. «Arī viņš ir dziedātājs, nupat iestājies Zviedrijas Mūzikas akadēmijā, un mēs abi ejam līdzīgu ceļu,» viņa saka un atklāj abu neparasto iepazīšanos. «Man tolaik bija kādi 16 vai 17 gadi, koncertā dzirdēju, kā viņš dzied, man tas šķita skaisti, tādēļ vēlāk piegāju viņam klāt un izteicu komplimentu par uzstāšanos. Viņš tikai lepni atbildēja: «Paldies!» Toreiz nodomāju – re, kāds iedomīgs! Pēc tam Latvijas Mūzikas akadēmijas meistarklasēs atkal viņu pamanīju. Vēl pēc kāda laika satiku viņu baznīcā. Vēlējos sarīkot savu solo koncertu, tādēļ vaicāju, vai viņš vēlas piedalīties. Viņš man prasīja, ar ko es nodarbojos, un nosauca visus iespējamos instrumentus, tikai ne to, ka es dziedu,» Marlēna smejoties stāsta. Ar laiku radušās abpusējas simpātijas, līdz 2012. gada novembrī pāris apprecējās.

Vide maina cilvēku

Raksturojot divu mūziķu kopdzīvi, Marlēna teic, ka abi ir viens otram kritiķi. «Mēs esam saudzīgi pret otru, tomēr nenoklusējam, ja jūtam, ka kaut kas jāpamaina. Ir grūti sadarboties vienā projektā, jo esam diezgan spēcīgi cilvēki un neviens negrib piekāpties. Pagaidām būtu grūti nodziedāt sarežģītus duetus, jo neesam sveši cilvēki, tāpēc ir grūti sadarboties,» Marlēna domā. «Bet es esmu lepna par viņu, priecājos, ka viņš tika Zviedrijas Mūzikas akadēmijā. Domāju, ka arī pati nākamgad mēģināšu tajā tikt, lai varam būt kopā.»

Lai gan studijām Tallinā tiek veltīts ne mazums pūļu un laika, šogad Marlēna lielākoties uzturas Latvijā un neslēpj prieku par to. «Igaunijā esot, jūtu valodas barjeru, nevaru brīvi justies. Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet man patīk arī Tallina, īpaši vecpilsēta, kas tur ir maza, kompakta un nepiesārņota,» viņa pastāsta par iespaidiem kaimiņvalstī. Marlēna teic, ka dzīve Rīgā un Tallinā atšķiras. «Tallinā ir mans mīļais vīrs, tur es esmu saimniece. Šeit esot, vairāk esmu aizņemta darbos. Manuprāt, vide ļoti maina cilvēku, jo katrā šajā vietā esmu pilnīgi citāda,» viņa stāsta.

Dieva dāvana

Biežāk uzturēties savās vecāku mājās Rīgā Marlēnu mudinājis arī kāds pavisam nesens un skumjš atgadījums. «Tētis pagājušajā gadā aizbrauca strādāt uz Norvēģiju. Pēdējā darba dienā viņš nokrita no četru metru augstuma – tā ir Dieva dāvana, ka viņš vispār ir dzīvs. Viņam bija divi galvaskausa lūzumi, pārciestas operācijas, arī insults. Tas viss notika Norvēģijā, un mēs par viņu ļoti cīnījāmies – braukājām pa slimnīcām, sūtījām zāles no Krievijas. Tas bija traks posms. Meklējot informāciju par to, kā viņam palīdzēt, internetā atradu mūzikas terapijas iespējas. Bijām uzaicinājuši vienu terapeitu, bet, paskatoties, kā notiek nodarbība, es sapratu, ka pati varu to darīt un palīdzēt savam tētim,» Marlēnas balsī jaušams aizkustinājums. Bet jau nākamajā mirklī viņa ar sajūsmu stāsta, cik ātri bijuši terapijas rezultāti: «Viņam patīk klasiskā mūzika, īpaši Mocarta simfonija Nr. 40, Vivaldi Gadalaiki, Šūberta un Šopena skaņdarbi. Klausoties šo mūziku, tētis atplauka. Mēs dejojām baletu, iemācīju viņam piruetes. Pēc pāris dienām viņš jau varēja atšķirt burtus un tagad jau spēj lasīt.» Marlēna atzīst, ka traģēdija ģimeni saliedējusi, arī viņas pašas attiecības ar tēti kļuvušas tuvākas un mīļākas.

Pirmā loma operā

Stāstot par savām nākotnes ambīcijām, Marlēna neslēpj, ka vēlas dziedāt uz slavenu opernamu skatuvēm. «Es vēlos būt uz skatuves un dziedāt ilgi un skaisti,» viņa ir pārliecināta. «Otrajā studiju gadā man bija iespēja debitēt uz Igaunijas Nacionālajā operā, kur dziedāju galveno lomu izrādē Slepenās laulības. Tā bija liela cīņa, un es izjutu, kā tas ir, kad mēnešiem ilgi jādzied un jāmēģina,» Marlēna stāsta un atzīst, ka klasē trenējoties īsti nevar saprast, uz kurieni tiek iets, savukārt darba grūtumu un laimi vienlaikus var izbaudīt tikai uzstāšanās mirklī. Gada sākumā dziedātājai bija arī pirmā loma Latvijas Nacionālajā operā – viņa atveidoja Barbarīnu izrādē Figaro kāzas. «Tas bija fantastiski, biju laimīga,» viņa neslēpj prieku.

Stāstot par saviem iedvesmas un mērķtiecības paraugiem, Marlēna nosauc vairākas pie pasaules operas zvaigznes. «Man patīk Anna Mofo – viņa ir skaista un harismātiska personība. Man patīk arī Elīna Garanča un Anna Netrebko, kas ir pasaules zvaigzne. Arī mūsu pašu zvaigznes Marina Rebeka un Maija Kovaļevska ir personības.»

Atpazīstamība palīdz izdzīvot

Pats galvenais, pēc jaunās dziedātājas domām, ir pilnveidoties un piedalīties konkursos. Viņa apstiprina, ka jaunas iemaņas gūtas arī šovā Radīti mūzikai – piemēram, runāt kameras priekšā un uzklausīt kritiku. «Tāpat esmu iepazinusi jaunus, talantīgus cilvēkus,» viņa neslēpj gandarījumu par jaunu paziņu loku. Marlēna šovā izjutusi arī milzīgu klausītāju atbalstu. «Esmu iekarojusi sekotāju pulciņu, par ko man ir liels prieks. Cilvēki man raksta un saka labus vārdus. Īpašs prieks ir, kad raksta mazas meitenītes, kas arī dzied,» viņa teic. Pagaidām Marlēna vēl nav pārliecināta, ko nozīmē būt slavenai un kā tas var ietekmēt viņas dzīvi. «Ja tas nav tā, ka dzenas pakaļ desmit dzeltenās preses reportieri, tas noteikti ir labi. Atpazīstamība šajā jomā palīdz izdzīvot,» dziedātāja domā.

Par visu līdz šim dzīvē sasniegto Marlēna ir pateicīga saviem vecākiem. «Man ir paveicies. Lai cik daudz mani vecāki būtu strādājuši, nekad nav bijis tā, ka nebūtu laika bērniem, – es un brāļi vienmēr esam bijuši pirmajā vietā. Un es gribu to paņemt līdzi savā dzīvē. Lai kas notiktu, nekas nav tik svarīgs, lai būtu svarīgāks par ģimeni.» Pamazām arī viņas pašas sirdī sāk dzimt jūtas pret maziem bērniem, un viņa ir pārliecināta, ka nākotnē noteikti vēlētos kļūt par māmiņu. «Pagaidām man vēl gribas pamācīties, bet nākotnē noteikti vēlos vismaz divus bērnus. Redzot to, kā mana mamma tika galā ar bērniem un darbu, es domāju, ka viss ir iespējams,» Marlēna ir apņēmības pilna.