Ar smaidu, mierīgumu un dullumu

Latvijas Radio 2 programmu vadītāja – redaktore un televīzijas raidījuma Dzintara dziesmas vadītāja Velga Vītola- Amantova stāsta, ka cenšoties bieži smaidīt un parasti tas pievilinot arī citus. «Uzsākot darbu rīta agrumā, es nevaru uz to ierasties, tā pa īstam nepamodusies.

Cilvēki taču radio ieslēdz, lai saņemtu uzmundrinājumu,» saka radio balss Velga Vītola- Amantova.

Īpašu rituālu no rītiem neesot. «Kafiju nedzeru – šāds netikums man nepiemīt,» saka viņa. Pasmaidīt protot par daudz ko, arī par sevi. Nereti gadoties, ka smieklu lēkmes uznākot arī darba vietā. «Veiksmīgi ilgu laiku mācēju to notušēt, esot ēterā. Tad tēloju, ka man ir aizsmacis kakls un klepoju. Kolēģiem šādās situācijās tika aizrādīts, viņi bija dusmīgi, bet es tiku sveikā cauri. Taču vienreiz arī mani pieķēra.» Velga mēdzot iekulties dīvainās situācijās, un allaž rodoties dažādi pārpratumi. «Laikam tāda ir karma,» izskaidrojums viņai esot atrasts. Jokojot stāsta, ka iepriekšējā dzīvē esot bijusi vīrietis un dzīvojusi Londonā. Nav varējusi saprast, kāpēc šī pilsēta patīk, lai gan laika apstākļi tur nešķiet pievilcīgi – mitrā, drēgnā klimata dēļ Velgai lokojas mati, un tas tracina. «Man nepatiktu doties pie astrologa ik reizi, lai jautātu, vai zvaigznes man šodien ir labvēlīgas, ja rastos kāds jautājums. Tad jau cilvēks vairs nedzīvo savu dzīvi, bet kāds cits to veido vai nu labi, vai slikti. Prātīgāk, lai viss plūst dabiski.»

Ar radio – padsmit gadu

Ar Latvijas Radio 2 darbs saistīts jau 14 gadu. Latvijas Universitātes Komunikāciju fakultātē izvēlējusies sociālo zinātņu studijas un jau 1. kursā izlēmusi, ka vasarā vēlas iepazīt tuvāk darbu radio. «Darbojos no rīta līdz vēlam vakaram, jo man viss interesēja un patika. Necerēju, ka es tur varētu strādāt, jo kadru maiņa notiek reti – darbiniekiem patīk tas, ko viņi dara, un latviešu mūzika.» Velga lasa topošajiem mediju producentiem lekcijas (par tiešo ēteru radio) Kultūras koledžā. «Sākumā viņi mani uztver kā vienaudzi un, kad uzzina, cik ilgi strādāju, ir pārsteigti,» atzīst sieviete. «Ja studenti ir radoši un vēlas apgūt jaunas zināšanas, tad ir forši ar viņiem strādāt. Ja redzu, ka tā nav, tad ir bēdīgi. Šogad tādu jauniešu nav daudz.» Velga pati šobrīd studijas ir atlikusi malā. Pirms vairākiem gadiem uzsākusi maģistrantūrā studēt ekonomiku, bet lielās slodzes dēļ atteikusies, jo savienot darbu ar mācībām katru vakaru esot bijis neiespējami.

Par ķīmiķi nekļuva

Velga stāsta, ka skolas laikā bijusi apzinīga, lai gan pašai šķitis, ka pēc 12. klases absolvēšanas nevienā augstskolā jaunieti neuzņems. «Laikam tie bija mazvērtības kompleksi. Iesniedzu dokumentus vienlaikus piecās augstskolās. Viena no izvēlētajām specialitātēm bija Ķīmijas fakultāte. Tur ar draudzeni varējām iestāties, nekārtojot iestājeksāmenus. Aizstāvējām zinātniski pētniecisko darbu Noslēpumainais kalns, jo 84. vidusskola, kur mācījos, atradās pie atkritumu izgāztuves. Vairākus gadus veicām pētījumus un valsts mērogā ieguvām 2. vietu. Varbūt no manis būtu sanākusi Nopelniem bagāta ķīmiķe,» spriež Velga. Pieteikties uz sociālo zinātņu studijām nolēmusi, jo aizgājusi līdzi draudzenēm. «Man pirms tam nebija it nekādas pieredzes – nebiju uzrakstījusi nevienu rakstu avīzei un arī ar televīziju nebija nekādas saistības. Iestājos maksas studijās, bet pēc tam turpināju budžeta grupā.»

Strādātu vēlu naktī

Vienu sezonu Velga izmēģinājusi strādāt televīzijā – LTV 1 lasījusi ziņas. «Taču tas bija diezgan smagi. Jau četros no rīta vajadzēja būt darba ierindā, bet pēc tam jādodas uz radio, kur vienīgā brīvdiena man bija trešdiena. Šo periodu var salīdzināt tā, ka tiku iemesta ūdenī, nemākot peldēt. Un es arī joprojām neprotu! Taču tā bija ļoti laba skola un iegūta pieredze.» Velga atceras, ka toreiz pakļāvusies tam, ka viņas gaišie mati tikuši nokrāsoti tumši, pati nav jutusies labi, taču kolektīvs bijis foršs.

Velga neslēpj, ka agra celšanās sagādājot grūtības, jo labākais laiks, kad varētu strādāt, ir naktī divos, trijos. Divas dienas nedēļā viņai sanākot celties pussešos, bet pārējos rītos varot pagulēt ilgāk. Viņa pieradusi, ka darbalaiks esot nenormēts, nākoties strādāt arī brīvdienās. Tuvinieki jau esot ar to samierinājušies. Viņa teic, ka ikdienas ritms esot kā nu kurā dienā: dažkārt ļoti saspringts – ēters radio, filmēšanās, tikšanās ar studentiem un savas intereses, citreiz – mierīgāks. Iemīļoto fotografēšanu atstājusi novārtā laika trūkuma dēļ. «Esmu vecmodīga, jo man patīk pašai attīstīt melnbaltās fotogrāfijas un idejiski veidot izstādes.»

Kolēģi sūta ceļojumā

Velgai patīk ceļot. «Tad, kad kolēģi jūt, ka kļūstu kašķīga, viņi saka: «Lūdzu, dodies kādā ceļojumā!»»Pavisam nesen Velga atgriezusies no traka ceļojuma uz Meksiku, kur divatā ar draudzeni Airu devušās ar īrētu auto. Sākotnēji plānots doties uz Brazīliju, bet interneta vietnēs izlasījusi, ka tur ir vēl bīstamāk doties nekā uz Meksiku. «Par mani laikam citiem izveidojies priekšstats, ka esmu mierīga un nosvērta, bet tāda arī esmu, lai gan... Esmu arī diezgan dulla.» Velga atklāti saka, ka otrreiz uz Meksiku nedotos. «Palīdzēja tas, ka man ir blondi mati, bet draudzenei – lielas, zilas acis un mums līdzi nebija džeku. Ar policistiem tur ir liela ņemšanās, jo viņi pieraduši, ka maksā kukuli. Mēs bijām tādās vietās, kur tūristi parasti neaizbrauc. Stulbi smaidījām un tēlojām, ka neko nesaprotam. Smaids man ir uztrenēts!» Atgriežoties no ceļojuma, enerģija tiekot uzņemta un atkal kādu laiku varot strādāt.

Citiem šķiet, ka Velga pēc dabas esot sabiedriska, bet patiesībā tā gluži neesot. «Ir reizes, kad vairākas dienas varu pavadīt mājās, ne ar vienu nesazvanīties.» Pašai ar sevi esot interesanti, un pēc tam atkal var doties dzīvē. Velgas vaļasprieks esot arī rotu darināšana, un nereti tiekot šūts apģērbs sev.

Burta kalpa īpašības

Velga vērtē, ka mēdzot būt spītīga un dažkārt uzvedoties kā burta kalps. «Ja kāds man kaut ko pasaka, tad tā arī pieņemu.» Ilgstoši strādājot radio, laiks tiekot skaitīts sekundēs. Tas iemācījis būt punktuālai, cenšas nekad nekavēt, ja ir norunāta tikšanās. «Dusmoties neprotu, tas notiek reti un ātri pāriet. Sirds gan iesāpas – kā tā var... Apkārtējie pieraduši, ka nedusmojos, un reizēm izmanto.» Velga uzskata, ka iepriecina mazas, sīkas ikdienas laimītes. «Laime ir arī tā, ka cilvēks spēj priecāties un visu laiku negruzās.»

Velga tic, ka esot labs draugs un ka uz viņu var paļauties. «Gadu laikā prasības pret citiem ir mainījušās. Cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Reizēm varbūt par daudz cenšos citus izprast, izvērtēt, kāpēc cilvēks tā rīkojas, un nenosodīt.» Skarbums izpaužoties, ja draudzenes kādreiz neprot par sevi pastāvēt. «Ja man kāds sāk kāpt uz galvas? Pašai šis kāpšanas slieksnis ir augsts. Kad uzkāpj, tad notiek eksplozija.»

No sievišķīgām lietām patīk rotas, pucēties un nopirkt jaunu apģērbu – tās esot labākās zāles, arī dziedāt. «Kad mācījos vidusskolā, apmeklēju nodarbības pie Jolantas Gulbes. Biju viņas pirmā skolniece,» stāsta Velga, kura ir etnomūzikas cienītāja. Patīk iepriecināt draugus, noorganizējot ballīti, vai sarūpēt dāvanas. Velga bilst, ka viņa vēloties dzīvi nodzīvot saskaņā ar sevi un apkārtējiem. «Trīsarpus gadus vecā meita Šarlote Lote māca mani dzīvot, kā dzīve jāuztver un jaukas lietas, ko mēs, pieaugušie, nenovērtējam. Meitai daudz ko ļauju, arī visādas trakulības – skriet pa peļķēm vai lēkāt pa gultu, jo man to bērnībā neļāva darīt. Kāpēc to nedrīkstētu darīt? Mēs to abas darām kopā,» smaida Velga.