Ja Latvijā pēc operācijām mirtu piektā daļa cilvēku, visticamāk, tās būtu jāaizliedz vai ķirurgiem jāatņem licences – tik biedējoši izklausījās autoritatīva medicīniskā izdevuma The Lancet rakstā par mirstību pēc operācijām minētie dati par Latviju.
Slimību profilakses un kontroles centrs nosūtījis pētījuma autoriem vēstuli ar lūgumu datus precizēt un nepieciešamības gadījumā atsaukt kļūdaino informāciju, savukārt pētījuma nacionālā koordinatore, ārste anestezioloģe Iveta Golubovska norāda, ka noteikti ir notikusi kļūda, jo šādi dati pētījuma autoriem nav doti.
Latvijas sabiedrībā pavisam nejauši uzzināja par šādu The Lancet rakstu, jo ikdienā tas ir specializēts izdevumiem medicīnas profesionāļiem. Pētījumu, kura rezultāti aprakstīti rakstā Mortality after surgery in Europe: a 7 day cohort study (Mirstība pēc operācijām Eiropā: 7 dienu izpēte), veikuši desmit speciālisti, un to finansē Eiropas Intensīvas medicīniskās aprūpes apvienība un Eiropas Anesteziologu biedrība. Pētījumā analizēta mirstība pēc operācijām 28 Eiropas valstīs – kā norādīts pētījuma metodēs, dati ņemti par vienu aprīļa nedēļu 2011. gadā – cik operācijas veiktas un kāds bijis letalitātes rādītājs. Pētījumā ir minēti dati no trīs valsts slimnīcām – Rīgas Austrumu slimnīcas, P. Stradiņa slimnīcas un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS). Pētījumā lasāms, ka šajās septiņās dienās veiktas 302 operācijas un pēc operācijām slimnīcā miruši 65 cilvēki jeb 21,5 procenti no operētajiem pacientiem.
Līdzīgi kā sabiedrība, uzzinot šos šausminošos datus, pārsteigts bijis arī Slimību kontroles un profilakses centrs (SKPC), kura rīcībā ir datu bāze par iedzīvotāju mirstību, tostarp letāliem gadījumiem slimnīcās pēc operācijām, bet kuram dati netika taujāti. SKPC direktores vietnieks Dzintars Mozgis Neatkarīgajai norāda, ka Lancet rakstā publicētie dati nesakrīt ar centra ikgadējo statistikas pārskatu, jo 2011. gadā letalitāte pēc operācijām visos Latvijas stacionāros bija 1,47 procenti, tajā skaitā neatliekami operēto pacientu mirstība bijusi divi procenti. Pētot konkrētajās trīs slimnīcās veikto operāciju un mirušo pacientu skaitu, atklājies, ka laikā, par kuru ņemti dati pētījumam, miruši septiņi pacienti, nevis 65, kā norādīts rakstā. «Varu teikt tikai to – vai nu tā ir datu iesniedzēju kļūda, vai datu apstrādātāju sagrozījums,» secina Dz. Mozgis. Par pētījumu speciālistam ir daudz jautājumu, piemēram, tekstā minēts, ka pētīta pacientu mirstība 60 dienu periodā pēc operācijas, bet tabulā minēta mirstība slimnīcā (tātad uzreiz pēc operācijas). Lai skaidrotu datu izcelsmi, SKPC sazinājās ar TOS, kas bija pētījuma koordinators Latvijā. Pētījuma koordinatore I. Golubovska izteica viedokli, ka pētījumā redzamie dati neatbilst patiesībai un acīmredzot ir radusies kļūda datu ievades vai apstrādes procesā. SKPC sazinājies arī ar pētījuma autoriem un saņēma atbildi – «neapgalvojam, ka sniegtais mirstības novērtējums ir precīzs visām pētījumā ietvertajām valstīm».
Dz. Mozgis uzsvēra, ka Latvijā tiek pētīta mirstība pēc operācijām un dati tiek analizēti, tas ir svarīgi arī pašiem ārstiem. Pašlaik grūti teikt, vai arī šādi kļūdaini dati vai interpretācija varētu būt Polijas gadījumā, jo Polija šajā pētījumā arī ir parādīta kā valsts, kur ir vieni no augstākajiem pēcoperāciju mirstības rādītājiem – 18 procenti pacientu pēc operācijām mirst. Trešajā vietā ir Slovākija ar 11,2 procentiem.
Pirms gada par mirstību slimnīcās publiski runāja mediķu arodbiedrības vadītājs Valdis Keris, kurš norādīja, ka mirstība Latvijas slimnīcās 2010. gadā salīdzinājumā ar 2009. gadu ir pieaugusi par piekto daļu un, lai gan neviens šos datus neanalizē sīkāk, tas varētu būt saistīts ar akūto pacientu skaita palielināšanos un taupības nolūkos veiktajiem samazinājumiem, tostarp personāla. Veselības ministrija atzina, ka absolūtos skaitļos mirstība nav palielinājusies, bet procentuāli tā ir lielāka, jo slimnīcās nonāk mazāk, bet smagāki pacienti.