Premjers liek Circenei atrast naudu endoprotezēšanas operācijām

Premjers Valdis Dombrovskis veselības ministrei Indrīdai Circenei līdz 2.jūlijam uzdevis izstrādāt priekšlikumus kā nodrošināt endoprotezēšanas operācijas pacientiem, kam tās nepieciešamas nekavējoties. TV3 raidījums Nekā Personīga pirms trim nedēļām jau stāstīja, ka Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca plāno samazināt endoprotezēšanas operācijas līdz pat desmit reizēm, jo šim gadam piešķirtā nauda iztērēta jau pirmajos mēnešos.

Lai likvidētu patreiz izveidojušos rindu, ārstiem ar pilnu jaudu būt jāoperē 4-5 gadi, un tam būtu nepieciešami 45 miljoni latu. Lai augošo rindu neizstieptu vēl garāku, Traumatoloģijas slimnīca pavasarī Veselības ministrijai lūdza papildus naudu. Ministrija naudu nedeva, bet tā vietā ieteica labāk plānot savu darbu.

Slimnīca, lai, nepārkāptu likumu, nolēma ar jūliju vairs nesasaukt ārstu konsīlijs, kam jāizvērtē, kuriem pacientiem operācija nepieciešama steidzamības kārtā. Likums nosaka: ja konsīlijs nolēmis, ka pacients jāoperē, tas jāizdara 6 -12 mēnešu laikā. Ja ārstu komisija nesanāk – operācijas nenozīmē un likums formāli tiek ievērots.

Šādu situāciju par nepieņamu uzskata premjers Dombrovskis. Viņš uzskata, ka Veselības ministrijai ir jāsagatvo priekšlikumi tās risināšanai.

“Zinām, ka ir problēmas, veidojas rindas,” Nekā Personīga norādīja Dombrovskis, “Šī laikam ir tā joma, kur to problēmu atlikt tomēr nevar un tā ir jārisina. Tas arī faktiski tiek sagaidīts no Veselības ministrijas. Protams, rēķinotes ar to, ka tas varētu prasīt papildus izdevumus.”

Premjers mudina veselības un finanšu ministrus naudu operācijām atrast, jo problēmas ielaišana vēlāk valstij izmaksās vēl dārgāk. Savā vēstulē veselības ministrei, viņš norāda:

“Ja situācija steidzami netiks mainīta, ir pamatotas bažas, ka liela daļa pacientu var kļūt par invalīdiem, kuru atbalstam obligāti būs jārod finansējums no valsts budžeta, tai skaitā no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļiem. Tas nozīmē, ka būs jārod finanšu līdzekļi seku iespējamai mazināšanai, nevis efektīvai invaliditātes cēloņu novēršanai, lai gan tas ir būtiski svarīgāk ne tikai konkrētajam cilvēkam, bet arī visai sabiedrībai kopumā.