Sirds transplantācijai jācīnās par izdzīvošanu

Andrejs Līcis, pacients, kuram sirds pārstādīšanu veica pagājušā gada maijā © F64 Photo Agency

Šogad aprit tieši desmit gadi kopš Latvijā pirmās sirds transplantācijas operācijas, taču tai joprojām jācīnās par savu vietu zem saules un atzinību no ierēdņu puses, lai varētu glābt pacientu dzīvību.

Pērn sirds transplantāciju veica trim pacientiem, šogad – pagaidām nevienam un, visticamāk, arī neveiks, jo valsts finansējuma šīm operācijām nav. To sirds transplantācijas desmitajā gadadienā apliecina gan pirmās Latvijā sirds transplantācijas operācijas vadītājs ķirurgs, profesors Romans Lācis, gan P. Stradiņa slimnīcas vadība un nenoliedz arī Veselības ministrija. Latvijas Transplantācijas centra vadītājs Rafails Rozentāls pasaka vēl skarbāk: pagājušā gada laikā tika «izmesti» 32 donoru orgāni, kurus varētu izmantot transplantācijā, jo no valsts budžeta netiek atvēlēts finansējums orgānu transplantācijas programmām. Izņēmums ir nieru transplantācija, tās transplantē tik, cik ir pieejami donora orgāni.

Nebija avantūra

Pasaulē pirmā sirds transplantācija tika veikta jau 1967. gadā Keiptaunā. To poļu izcelsmes ieceļotājam veica Kristians Bernards. Pacients gan nodzīvoja tikai 18 dienas un nomira ar pneimoniju, bet otrs tā paša ārsta pacients jau nodzīvoja 563 dienas. Ilgākais laiks, ko pasaulē nodzīvojis sirds transplantācijas pacients, ir 31 gads.

Latvijā pirmā transplantācija veikta tieši pirms desmit gadiem, 2002. gada aprīlī, 48 gadus vecajai pacientei Tatjanai, kura slimoja ar dilatācijas kardiomiopātiju. Paciente diemžēl ir mirusi (pēc saslimšanas ar gripu), tomēr viņa pēc transplantācijas nodzīvoja gandrīz astoņus gadus, kas ir līdz šim ilgākais laiks, ko nodzīvojis pacients Latvijā ar pārstādītu sirdi.

«Lai Latvijā pirms desmit gadiem notiktu sirds transplantācija, bija jāiegulda milzīgs darbs, tā nebija avantūra. Jāpateicas visiem cilvēkiem, kuri pie tā strādāja jau pirms mums un veica pētījumus ilgu gadu garumā,» stāsta ķirurgs Romans Lācis, pirmās sirds transplantācijas komandas vadītājs.

Vajadzētu vismaz 15–20

Līdz šim ir veiktas 11 sirds transplantācijas, rindā – 9 pacienti. Sirds pārstādīšanai pacientu iekļauj rindā, ja viņam ir smaga beigu stadijas sirds saslimšana, kad nekas cits nevar vairs līdzēt. R. Lācis uzsver: lai gan Latvijā ir ļoti augsti saslimstības rādītāji ar sirds un asinsvadu saslimšanām, pacientu skaits, kas iekļauti rindā, ir neliels. «Kādam var likties – superīgi, sirds transplantācijas nevienam nevajag, es gribētu teikt – tas ir Sūnu ciems,» spriež ķirurgs. Katru gadu būtu jāveic vismaz 15 sirds pārstādīšanas operācijas. Viņš rosina izveidot valsts akceptētu un finansētu sirds mazspējas ķirurģisko programmu. «Vai cilvēks nav par vecu, vai ir pietiekami labi pozicionēts sabiedrībā, šādus amorālus jautājumus dzirdam saistībā ar sirds transplantācijas nepieciešamību. Tā ir glābšanas operācija, kur citas iespējas pacientam vairs nav,» saka R. Lācis.

Izmetam orgānus?

Vēl nesen transplantologi rūgti secināja, ka mirušu pacientu radinieki nepiekrīt ziedot radinieka orgānus transplantācijai, taču no Transplantācijas centra vadītāja R. Rozentāla teiktā jāsecina, ka orgāni pagājušajā gada bijuši, tos varēja izmantot transplantācijā, taču valsts neapmaksā operācijas.

«Bija 19 donoru aknas, ko varēja izmantot transplantācijā, bet veikta tikai viena aknu pārstādīšana, vēl varēja veikt četras sirds pārstādīšanas, bet notika tikai trīs, visā pasaulē trūkst donoru orgānu, mums bija, bet nevaram izmantot, jo valsts šīs operācijas neapmaksā,» saka R. Rozentāls. Izņēmums ir nieru transplantācija, kam no valsts budžeta ir atsevišķa programma. Šādas programmas un līdz ar to arī finansējuma nav ne aknu, ne sirds transplantācijai, būtībā atstājot šo jautājumu pašplūsmā.

Veselības ministrija neļauj

Pērn trīs sirds pārstādīšanas notikušas, jo P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca novirzījusi šīm operācijām daļu finansējuma no slimnīcas kardioķirurģijas programmas. Arī šogad slimnīca vēlējusies samazināt citu sirds ķirurģijas operāciju skaitu, lai varētu veikt sirds pārstādīšanu, tomēr Veselības ministrija nav atļāvusi. 2012. gadā valsts veselības aprūpes pakalpojumu sarakstā sirds transplantācijas nav iekļautas.

***

Pacienta stāsts

Manai sirdij ir ko darīt

Andrejs Līcis, kuram pirms nepilna gada transplantēja sirdi, Neatkarīgajai saka: esmu atpakaļ darba tirgū, smadzenēm ir ko darīt, sirdij arī. Pēc smagas sirds slimības viņa vienīgā iespēja izdzīvot bija sirds transplantācija.

Tulks un pasniedzējs Andrejs stāsta, ka rindā uz sirds pārstādīšanu iekļuvis 2010. gada septembrī. «Tikpat kā visu šo gadu pavadīju slimnīcā, man bija akūta sirds mazspēja, mirdzaritmija un vēl citas veselības problēmas, bija tik slikti, ka nevarēju ne tikai pastaigāt, pat paēst nevarēju,» sarunā ar Neatkarīgo stāsta pacients. Sirds transplantācija Andrejam veikta 2011. gada 17. maijā, togad viņš bija otrais pacients, kam šāda operācija bija veikta, un pēc divām dienām sirds tika pārstādīta vēl vienam pacientam.

«Daudz kas ir mainījies, visa mana dzīve, taču ceru, ka smagākais posms man ir aiz muguras,» stāsta Andrejs. Viņš pat necenšas salīdzināt, kā bija pirms operācijas un kā ir tagad. «Esmu dzīvs, manas smadzenes darbojas, sirdij arī ir ko darīt. Nav viegli pielāgoties jaunajai dzīvei, jo, lai veselības stāvoklis nepasliktinātos, man jāievēro noteikti ierobežojumi,» atzīst Andrejs. Viņš gan smejas, ka nekas aizliegts nav. Smēķēt pārtraucis pirms divarpus gadiem, tas nav savienojams ar veselu sirdi. Tagad jāievēro veselīgas ēšanas paradumi, jākustas, jārūpējas par imunitāti, jo tas cilvēkiem, kuriem pārstādīta sirds vai cits orgāns, ir ļoti būtiski. Būtisks risks sirds slimībām viņam bijis arī liekais svars. Pašlaik Andrejs ir gatavs atsākt strādāt un par sirds transplantācijām neatvēlēto naudu saka: «Man palaimējās, ka slimnīca varēja veikt šo operāciju. Uzskatu, ka tas ir ciniski salīdzināt dažādu operāciju izmaksas, piemēram, apendicīta un sirds transplantācijas. No vēstures zinām faktu, kad Marija Antuanete teica: tauta dumpojas, nav maizes? Lai ēd kūkas! Tieši tā tas arī pašlaik izskatās kā acu aizmālēšana. Nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas!»

Latvijā

Taksometru pakalpojumu pieejamība dažādām sabiedrības grupām un invaliditātes veidiem var būt atšķirīga, tomēr transportlīdzekļu pielāgošanā jāveic ievērojami uzlabojumi, jāizglīto vadītāji un jāveicina empātija, reizē neaizmirstot par drošas braukšanas kultūru, lai taksometru pakalpojumus pilnvērtīgi varētu izmantot arī pasažieri ar invaliditāti un vecāki ar maziem bērniem, uzskata Tiesībsarga birojs.

Svarīgākais