Apinis: Veselības ministrija darbojas neloģiski [pilns intervijas teksts]

Saruna ar Pasaules ārstu asociācijas žurnāla World Medical Journal galveno redaktoru, Latvijas Ārstu biedrības prezidentu, Ministru prezidenta Valda Dombrovska padomnieku Pēteri Apini.

– Latvijas medicīna un pasaules ekonomiskā krīze. Kādu saistību redzat starp šiem diviem jēdzieniem?

– Latvija nav vientuļa sala. Tas, ka mūsu ekonomika samazinājusies par 15–20%, ir nepatīkama ziņa. Bet varam arī salīdzināt: visas Austrumeiropas ekonomika deviņdesmito gadu sākumā piedzīvoja kritienu par 30–75% , kad veselības aprūpei reāli pietrūka ne tikai naudas, bet medikamentu, pārsienamā materiāla, kad strādājām ar vecām iekārtām un neprecīzu laboratoriju. Deviņdesmitajos gados Dienvidslāvijas militārā krīze un Kalnu Karabahas konflikts noveda līdz tam, ka iesaistītās puses nepiešķīra pilnīgi nekādus līdzekļus veselības aprūpei savās valstīs. Gadu tūkstošu mijā tā sauktajās Dienvidaustrumāzijas tīģera valstīs ekonomikas kritiens bija vairāk nekā 25%, bet no šiem tīģeriem atkarīgajās valstīs – Taizemē, Laosā, Vjetnamā – finansējums medicīnai saruka divas reizes. Vislīdzīgākā situācija mums bija ar Peru un Argentīnu, kur ekonomika sabruka šā gadu tūkstoša sākumā. Pasaulē ir bijuši daudz straujāki ekonomikas kritumi nekā pie mums. Arī šobrīd mūsu situāciju veselības aprūpē par ideālu uzskatīs, piemēram, Ukrainas kolēģi. Zinot Lietuvas ekonomisko virzību, man šķiet, ka lietuvieši drīz sāks skaudīgām acīm raudzīties uz mums. Ar to es gribu teikt, ka Latvijas ekonomikas krīze ir pārvarama un jau nākamā gada sākumā mums būs reāla iespēja augšupejai.

– Tas nozīmē, ka mēs šobrīd tiekam vēroti un pētīti?

– Pamēģināsim distancēties no mums zināmajiem faktiem, ka veselības ministre, profesore Baiba Rozentāle ir izcila infekcioniste un spīdoša lektore, veiksmīga slimnīcas vadītāja un draudzīga kolēģe. Palūkojoties uz Veselības ministrijas veikumu no starptautiskā pētnieka skatupunkta, redzami ir tikai sausi fakti: notikumu secība, darbības intensitāte. Šim Baibas Rozentāles veikumam pasaules zinātnieki var sekot ar aizturētu elpu. Viņas kā veselības ministres darbībā ir tik daudz asu sociālu kustību, kas jebkurā valstī ar attīstītāku iedzīvotāju pašcieņu novestu pie sociāliem satricinājumiem: tiek paziņots – slimnīca būs slēgta, pēc neilga laika – nē, slimnīca būs atvērta, nē, slimnīcas vietā būs traumpunkts, bet tad pēkšņi – slimnīcas budžets līdzināsies divām nullēm! Vēl pirms gadsimta tepat Latvijā katra Baibas Rozentāles emocionāli radošā un līdztekus sociālā performance būtu oktobra sociālistiskās revolūcijas vērta.

– Kas notiktu, ja šādas darbības mūsu Veselības ministrijas vadība veiktu kādā lielākā valstī?

– Neviens neliedz zinātniekiem modelēt mūsu Veselības ministrijas reformātiku kādā lielākā valstī, teiksim, Meksikā. Piemēram, tā: reformas vārdā finansējums tiks atņemts visu to pilsētu slimnīcām, kurās iedzīvotāju skaits nepārsniedz miljonu. Ticiet man – pēc divām dienām būtu atradies jauns Latīņamerikas Če Gevara, kurš sauktu uz revolūciju. Ja kas, Če Gevara bija ārsts ar pārspīlētu un izkropļotu sociālā taisnīguma izjūtu. Šodien slēpt Baibu Rozentāli no starptautisko pētnieku skatupunkta – tas nozīmētu noziegumu pret cilvēci, jo neviens cilvēks neiespētu paveikt tik daudz jauna un neparasta nekādas krīzes gadījumā. Līdz šim taču nevienam pasaulē nav ienācis prātā aizvērt vienīgo kompetento iestādi valstī, kas atbild par profilaksi un prevenciju, es domāju Sabiedrības veselības aģentūru (SVA), un pārvērst visu šo darbību par infekcijas slimību meklēšanu un apkarošanu. Pēc SVA likvidācijas Latvija ir vienīgā valsts pasaulē ar samērojamu sociālo attīstību, kurā nav nevienas iestādes, kas rūpējas, lai iedzīvotāji neslimotu, nevis cīnītos ar sekām.

– Varbūt SVA nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem?

– Nemēģināšu apgalvot, ka SVA izcili tika galā ar savām funkcijām. Taču šobrīd SVA likvidācijas faktu pasaule uzņem ar neslēptu interesi, un par to noteikti tiks ziņots Pasaules veselības organizācijas nākamā gada Ģenerālās asamblejas galvenajā dokumentā. Pasaules ārstu konferencē Deli, kurā piedalījos ar ziņojumu, man uzdeva jautājumus galvenokārt par krīzi. Sabiedrības veselības speciālisti pat jautāja – vai Latvija eksperimenta kārtībā negribētu atteikties arī no primārās aprūpes?

– Ko vēl Pasaules ārstu konferencē runāja ārstu savienību līderi?

– Šobrīd Pasaules ārstu savienības degpunktā ir trīs jautājumi: pasaules klimata izmaiņu ietekme uz cilvēka veselību; taskšiftings jeb funkciju deleģēšana, kā arī cilvēkresursi medicīnā.

– Kas ir šī funkciju deleģēšana, kas tik ļoti satrauc ārstus visā pasaulē?

– Lietošu šo anglisko terminu taskšiftings, un jums nāksies man piedot valodas kropļojumus. Taskšiftings nozīmē deleģēt funkciju kādam citam. Piemēram, vēl divdesmitā gadsimta sākumā bija grūti iedomāties, ka injekciju varētu neveikt ārsts, bet divdesmit pirmā gadsimta sākumā šī funkcija pilnībā ir deleģēta medicīnas māsai, kuras izglītošana ir īsāka un lētāka. Sākotnēji tikai ārsts bija tiesīgs mērīt asinsspiedienu, likt bankas un dēles. Vēlāk šīs funkcijas tika uzticētas vidējam personālam, ja ne paramediķiem. Tā ir pasaules attīstība. Man arī nav skaidrs, kāpēc ģimenes ārste, ko valsts ir apmācījusi 10 gadus, lielākoties raksta papīrus vai mēra asinsspiedienu, kuru nudien Latvijā māk izmērīt katrs izglītots cilvēks. Lieta tāda, ka politiķi ir ieinteresēti padarīt taskšiftingu par savu stratēģiju. Ir ilūzija, ka šādā veidā tiks ekonomēti līdzekļi, proti, atstājot lauku slimnīcas vietā traumpunktu, tikšot ietaupīti līdzekļi, bet saglabāta veselības kvalitāte, turklāt Veselības ministrija visādi centās padarīt šo traumpunktu par feldšera līmeņa iestādi. Dīvaini, bet valdības cita no citas pārņem tikai negatīvo pieredzi. Ja valdībai kāda jautājuma apmācībai dod iespēju izvēlēties trīs, sešu vai 12 mēnešu kursus, tā izvēlēsies trīs mēnešu kursus, ja vien kādā citā valstī tā būs. Kongo Tautas republikā zobārsta apmācība ilgst trīs mēnešus, viņš iemācās urbt un ielikt gaismas plombu. Pēc šīs apmācības Kongo jaunais speciālists saņem diplomu un traucas uz Eiropu, mēģinādams pierādīt, ka ir ārsts. Malaizijā 1998. gada ekonomiskās krīzes apstākļos tika ieviests Fjodorova acu ķirurģijas konveijers. Laika un resursu apmācībai nebija. Rezultātā redzi zaudēja vairāki tūkstoši malaiziešu.

– Šobrīd ir budžeta veidošanas laiks. Jums kā Ministru prezidenta padomniekam droši vien ir savi ieteikumi – vismaz teorētiski – šā budžeta veidošanai.

– Atsaukšos uz Eiropas krīzes konferenci Oslo 1. un 2. aprīlī, kas bija veltīta globālās krīzes ietekmei uz veselību un kas ir saistoša arī mūsu valstij. Mēs esam nomainījuši ministrus, aizmirsdami šo apņemšanos. Konferences rekomendācijas ir saistošas veselības ministriem, un 3. punkts skan tā: investē veselībā, lai nodrošinātu labklājību, aizsargā veselības budžetu. 4. punkts skan: katrs ministrs krīzes laikā ir veselības ministrs. 10. punkts skan: izmanto iespējas un cel nodokļus tabakai, alkoholam, cukuram un sālij.

– Jūs gatavojaties uzlikt nodokli arī sālij un cukuram?

– Būtu pēdējais laiks pievērst uzmanību vārāmās sāls lietošanai Latvijā. Mēs sāli lietojam par daudz. Lai mūsu maizīte iznāktu mīksta un kraukšķīga, tai ir par daudz vārāmās sāls. Vārāmās sāls pārmērīga lietošana ir viens no galvenajiem hipertensijas jeb augsta asinsspiediena iemesliem. Čipsus bērniem vajadzētu aizliegt ar likumu, jo tajos ir nenormāli daudz sāls. Pārmērīga sāls lietošana latvieša vidējo dzīves ilgumu noteikti samazina par diviem līdz trim gadiem, salīdzinot ar skandināviem, par trim līdz četriem gadiem, salīdzinot ar japāni vai dienvidkorejieti. Tas pats attiecas uz cukuru. Nav ne mazākā pamata uzturā lietot tik daudz disaharīdu. Nav citas metodes kā pakāpeniski samazināt cukura lietošanu: nāksies uzlikt cukuram augstāku akcīzes nodokli. Tā nav cīņa pret tējkarotīti pie katra cilvēka tējas. Tā ir cīņa pret ražotāja vēlmi piebērt pārmēru daudz cukura jogurtam, konditorejas izstrādājumiem un pat gaļas produktiem. Cukura diabēta slimnieku skaita ārkārtīgs pieaugums Latvijā, 4000 nāves gadījumu gadā, ko nosaka tikai cukura diabēts, ir pietiekams iemesls, lai valsts mērogā uz šo lietu raudzītos nopietni.

– Dzirdēts viedoklis, ka, piemēram, tabakai nedrīkstot vairs paaugstināt akcīzes nodokli, jo ienākumi no tā Latvijā esot kritušies, savukārt ir palielinājusies tabakas izstrādājumu kontrabanda.

– Nepieciešams reāli un strikti palielināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem. Situācija izveidojusies tāda, ka Latvijā šobrīd ir zemākās tabakas izstrādājumu cenas Eiropā, kas līdz pat astoņām reizēm atšķiras no Lielbritānijas, Norvēģijas un Īrijas cenām. Līdz ar to Latvija kļuvusi par tabakas kontrabandas sākumpunktu Eiropas Savienībā. Latvija vairākkārt saņēmusi ES Veselības komisijas un Pasaules veselības organizācijas ģenerālsekretariāta aizrādījumus par šādu – pret cilvēku veselību vērstu – tabakas cenu politiku. Ir muļķīgi cerēt, ka Eiropas finansisti sapratīs mūs un atbalstīs mūs ekonomiski, ja Latvija principiāli jauc kopējo tirgu. Vai nu mēs esam Eiropas Savienībā, spēlējam vienotu spēli šajos principiālajos jautājumos, vai nu dodamies atpakaļ pie austrumu kaimiņa un kūpinām Belomorkanal. Latvijā ik gadu tabakas lietošanas dēļ bojā iet 5500 cilvēku, bet tabakas lietošana veicina saslimstību ar sirds asinsvadu slimībām un dažādas lokalizācijas vēzi, saīsinot dzīves ilgumu vēl 50 000 Latvijas iedzīvotāju. Visbīstamākā tendence, kas vērojama Latvijā, ir lielais smēķētāju īpatsvars skolēnu, īpaši meiteņu, vidū. Bērnu smēķēšanu visefektīvāk samazina strauja tabakas izstrādājumu cenu celšanās, ko panāk, strauji paaugstinot akcīzes nodokli, un tabakas izstrādājumu pieejamības samazināšanās, atļaujot tabakas tirdzniecību tikai specializētos alkohola un tabakas veikalos vai nodaļās. Katru gadu iedzīvotāji Latvijā tabakas iegādei (veselības graušanai!) patērē 400 miljonus latu.

– Vai budžetā var ietaupīt vai atrast līdzekļus, kurus novirzīt veselības aprūpei?

– Citēšu Latvijai saistošās Oslo konferences rekomendācijas. Tur ir teikts: ja veselībai līdzekļi tiek samazināti, tad sargā līdzekļus sabiedrības veselības programmām, sargā līdzekļus primārajai veselības aprūpei, samazini izdevumus sistēmām, kas ir mazāk efektīvas. Šādas vietas var atrast augstajās tehnoloģijās un augsto izmaksu servisos slimnīcās. Pārtrauc investīciju plānus augstas izmaksas darbībās un atbalsti ģenērisko (aizvietojamo) medikamentu lietošanu. Diemžēl līdz šim mūsu Veselības ministrija nereti ir rīkojusies pretēji loģikai un civilizētās pasaules rekomendācijām.