«Pirms saslimu, es nezināju nevienu cilvēku, kuram būtu multiplā skleroze. Man likās briesmīgi, ja cilvēkam ir jāpārvietojas ratiņkrēslā.» Tā latviešu režisores Līgas Gaisas Dānijā uzņemtajā filmā Spēle ar beigām saka viena no tās varonēm dāniete Šarlote Ellehoja.
Jaunībā viņa pēkšņi atklāja, ka vairs nespēj paskriet. Drīz ārsti viņai diagnosticēja izkaisīto sklerozi. Latvijā ir vairāki tūkstoši multiplās sklerozes slimnieku, daudziem šī slimība tiek atklāta agrā jaunībā. Atbilde, kāpēc režisore L. Gaisa un filmas idejas autore, žurnāliste Krista Vāvere filmu veidojušas tieši Dānijā, ir saistīta ar četru multiplās sklerozes slimnieku iestudēto Semjuela Beketa lugu Beigu spēle, ar kuru viņi apceļo Dānijas un Eiropas pilsētas. Filma ir stāsts par stāvokli, par attieksmi, kad, apzinoties beigu tuvumu, iespējams paaugstināt dzīves kvalitāti, kompensēt to, ko liktenis ir atņēmis, baudīt dzīvi, kāda tā ir.
Spēle par beigām
Filmas pirmizrādē Latvijā raisās diskusijas par to, vai šo filmu var rādīt Latvijas cilvēkiem, tostarp multiplās sklerozes slimniekiem. Viens no iemesliem, kas uzreiz nāk prātā, filmu noskatoties, ir pilnīgi sakārtotā vide Dānijā, kurā labi justies var ikviens cilvēks, dažāda atbalsta pieejamība, kas cilvēkiem ar veselības traucējumiem neļauj justies atstumtiem. Iespējams, tas varētu būt viens iemesls, kas Latvijas skatītājam varētu likt justies skaudīgam, bet Latvijas Multiplās sklerozes asociācijas valdes priekšsēdētāja Skaidrīte Beitlere arī saka: šo filmu mūsu cilvēkiem rādīt nevar, cilvēki baidās redzēt, kas ar viņiem būs, kad šī slimība progresē, ka beigās tu paliec ratiņos…
Lai arī filmas nosaukums, tāpat kā S. Beketa luga, spēlējas ar vārdu beigas, filma nav bezcerīga un traģiska. Tā trāpa kā naglai uz galvas, jo atklāj filmas varoņu cilvēcisko būtību – par spīti smagai diagnozei, viņi iet, dara un spēj jokot. Protams, filma nav arī komēdija, tomēr veiksmīgi savieno ironisko ar traģisko, caur S. Beketa lugas varoņu absurdajiem dialogiem atklājot patiesību par beigām, kuras sagaida mūs visus.
Aktieri spēlē sevi
Krista Vāvere atklāj, ka ideja radusies kādā cilvēku ar invaliditāti teātru festivālā, kur viņa redzējusi šo dāņu amatieraktieru uzvesto lugu. «Dzīvi cilvēki – elpo, priecājas, dzīvo, par to arī šī filma,» saka K. Vāvere. Arī režisore L. Gaisa piebilst: «Man šis stāsts nav skumjš – tas vēsta par ārkārtīgu spēku un dzīvotgribu.» Filma stāsta par žonglieri, inženieri, logopēdi un ceļojošas trupas aktieri, kuri satiekas un iepazīstas rehabilitācijas centrā Dānijā. Viņi ir sveši ļaudis, un vienīgais, kas viņus vieno, ir kopīga diagnoze – multiplā skleroze. Nilsam Kristianam Bredholtam nelika mieru kāda ideja – viņš pierunā pārējos iestudēt Beketa izrādi Beigu spēle (1957) – Nella un Negs dzīvo katrs savā skārda tvertnē, laiku pa laikam paceļot to vākus, lai iesaistītos īsā sarunā. Viņu dēls Hamms ir neredzīgs, paralizētām kājām. Viņš ir atkarīgs no sava kalpotāja Klova, kurš ar grūtībām, bet ir vienīgais, kas vēl spēj pārvietoties. Hammu spēlē pats N. Bredholts, kurš, tāpat kā pats lugas varonis, ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. 1996. gadā noteiktā diagnoze sākotnēji lika viņam atvadīties no teātra. Jakobs Veileskovs pirms slimības bija žonglieris un klauns. «Savā ziņā man arvien ir klauna attieksme pret dzīvi. Ārsti man pārmet atsacīšanos pieņemt slimību. Pie velna! Man nekas nav jāpieņem. Zinu, ka esmu slims, un tas arī viss.» Šarlote strādā par logopēdi bērniem ar runas traucējumiem, dzīvē viņa ir diplomāta kundze un divu bērnu mamma. Tagad Šarlote pārvietojas ar grūtībām, un tieši viņa ir tā, kura filmā saka: «Nezinu, kāda būs mana dzīvē pēc gadiem diviem vai trim. Viss, ko vēlos dzīvē paveikt, man jādara tieši tagad, neko neatliekot uz vēlāku laiku.» Savukārt Martins Borre ir molekulārbiologs. Viņš strādā farmācijas kompānijā, kas pēta vīrusus. Kad pārējie viņu uzaicināja piedalīties izrādē, Martins atbildēja: nē, bet vēlme izmēģināt ko jaunu guva virsroku. Slimības ietekmē pasliktinās Martina redze.
Filma ļauj ieskatīties arī šo četru cilvēku ikdienā (nejauši apgāztā kafijas krūze, ikdienas peldes jūrā), rāda teātra vidi, savstarpējās attiecības un dziļas pārdomas. Aktieru slimība izrādei piešķir papildu dziļumu un dimensiju; izrādē ir daudz līdzību ar aktieru personīgajiem stāstiem un ikviena multiplās sklerozes slimnieka ikdienu, norāda filmas veidotāji.
Slimībai nav beigu
Multiplā jeb izkaisītā skleroze ir hroniska slimība, stāsta Multiplās sklerozes centra vadītāja Jolanta Kalniņa. Organismā izstrādātās pretvielas noārda nervu šķiedras apvalku, kas traucē pārvadīt impulsus. Slimības norise un izpausme var būt dažāda: parasti tā progresē. Nav iespējams prognozēt pacienta dzīves ilgumu, jo katram cilvēkam slimība noris atšķirīgi. Ārste norāda, ka centra uzskaitē ir 1600 pacientu (Latvijā kopumā varētu būt vairāki tūkstoši), katru gadu tiek reģistrēti vismaz 100 jauni pacienti. «Vidēji pirmie simptomi parādās 20 gadu vecumā, saka J. Kalniņa. Viņa uzsver, ka galvenais pacientu jautājums, kad noteikta šī diagnoze, ir: kas ar mani notiks? Lai palīdzētu pacientiem, vajadzētu sistēmu, kur visi profesionāļi strādā roku rokā – ne tikai ārsts neirologs, kas var izrakstīt medikamentus, bet arī psihologs, rehabilitologs, arī ergoterapeits. Tieši to, cik vide sakārtota Dānijā, var vērot filmā, kur katram no četriem galvenajiem varoņiem ir atbilstoši piemēroti, piemēram, tehniskie, palīglīdzekļi – ja nepieciešams, speciāls staigulis, ja vajadzīgs – speciāls ratiņkrēsls, ar kuru var iebraukt visur, arī auto, ar ko Šarlote brauc uz darbu vai ar biedriem spēlēt teātri.
Jaunākās zāles dārgas
Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks uztver savu veselības problēmu un kāda ir apkārtējo izpratne, norāda S. Beitlere: «Latvijā ir arī divreiz jaunāki multiplās sklerozes pacienti nekā filmas varoņi, viņi nevēlas sevi atklāt, baidās no aizspriedumiem.» P. Stradiņa slimnīcas neirologs Andrejs Millers uzskata, ka filma nav tikai par multiplās sklerozes pacientiem – par jebkuru pacientu, kuram ir traucējumi un jāsadzīvo ar tiem sabiedrībā. Runājot par slimības ārstēšanu, gan A. Millers, gan J. Kalniņa saka: zāļu, lai izārstētu slimību, nav, tomēr ir iespējas aizkavēt slimības progresu un mazināt izpausmes. Pašlaik valsts apmaksāti ir visi medikamenti, kuri iekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā, izņemot jaunāko terapiju. Valsts nav gatava pašlaik pacientiem atvēlēt šādu summu, jo jaunākais medikaments parādījās Latvijā krīzes sākumā, kad tika pārtraukta jaunu medikamentu iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā. Latvijā ir pieci pacienti, kas to saņem kā individuālo kompensāciju, un valsts sedz 10 000 latus gadā, pārējo maksā pacients. Latvija, Igaunija un Bulgārija ir vienīgās valstis Eiropā, kas šo terapiju neiekļauj kompensējamo zāļu sarakstā.