Pārceļot asistentu pakalpojumu uz vairākiem gadiem, mēs vairākiem simtiem bērnu ar invaliditāti liedzam pilnvērtīgi iekļauties izglītības procesā, mācīties un būt aktīviem sabiedrības locekļiem, uzskata organizācijas Sustento valdes loceklis Māris Grāvis.
Nepieciešamā naudas summa, lai no nākamā mācību gada bērni ar invaliditāti skolās varētu izmantot asistentu, ir 52 000 latu. «Mēs glābjam bankas, veidojam jaunas iestādes, bet, lai nodrošinātu dzīves kvalitāti cilvēkiem ar invaliditāti, pēkšņi naudas nav,» kritiski situāciju vērtē arī invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons vadītājs Ivars Balodis.
Saeimas Sociālo un darba lietu komisija otrdien vienojusies nevirzīt tālāk grozījumus Invaliditātes likumā, ar kuriem vismaz uz gadu tika pārcelts termiņš, kad stātos spēkā vairāki cilvēkiem ar invaliditāti nepieciešami atbalsta pakalpojumi. Labklājības ministrijas (LM) Vienādu iespēju politikas nodaļas vadītāja Elīna Celmiņa pastāstīja, ka pērn novembrī valdība uzdeva LM sagatavot grozījumus Invaliditātes likumā, paredzot, ka visi jaunie pakalpojumi, kuriem vajadzētu stāties spēkā 2012., 2013. vai 2014. gadā, tiek atcelti uz vairākiem gadiem. Viens no šiem pasākumiem ir asistenti bērniem, par ko valdība uzdeva vienoties ar Izglītības un zinātnes ministriju, vai gadījumā nevar šo pasākumu īstenot izglītības jomai atvēlētās naudas ietvaros. No ministrijas saņemta noraidoša atbilde. «Arī labklājības jomā šādas naudas nav, tāpēc, ja Invaliditātes likums netiek grozīts, tad, mūsuprāt, jāvienojas Finanšu ministrijai un valdībai, kā pakalpojumu ieviest,» norāda E. Celmiņa. LM aprēķinājusi, ka šogad nepieciešami 52 000 latu, bet nākamgad – jau 157 000 latu. Visu jauno pakalpojumu ieviešanai, kurus valdība plānojusi atlikt, tuvāko trīs gadu laikā nepieciešami 7,5 miljoni latu. Bez asistenta pakalpojuma bērniem likums paredz arī surdotulka atbalstu nedzirdīgajiem no 2013. gada un asistentu mājās cilvēkiem ar invaliditāti – arī no nākamā gada.
Ministriju rīcībā ir dati, ka izglītības sistēmā ir integrēti ap 1000 bērnu, no tiem apmēram 540 ir bērni ar invaliditāti, kuriem būtu tiesības izmantot šādu asistenta palīdzību. Pārējie bērni esot ar dažādiem mācību traucējumiem, saslimšanām, kuriem Invaliditātes likuma izpratnē nebūtu tiesību uz asistentu pakalpojumu.
Māris Grāvis, kas vada arī organizāciju Rūpju bērns, norāda, ka «ne tik sen Saeima strādāja pie Invaliditātes likuma, kas deva lielas cerības, taču tagad vēlamies pieņemt lēmumu šiem 500 un vairāk bērniem liegt pilnvērtīgu izglītības ieguvi». Viņš uzsver, ka nepieciešamā summa nav tik liela, lai to nevarētu atrast, un jādomā būtu visām ministrijām, jo visas dzīvo vienā valstī, nevis katra savējā.
Arī Apeirona vadītājs I. Balodis saka: cilvēki šos pakalpojumus ir gaidījuši, un viņiem ir apsolīts jau kopš 2008. gada. «Invaliditātes likums tika pieņemts, lai uzsāktu reformas, un, ja kāds no iecerētajiem pakalpojumiem tiek atlikts, tad likumam nav jēgas,» vērtē I. Balodis. «Ir tik daudz dokumentu, kurus mēs pieņemam, bet neīstenojam. Varu pieminēt Bulgāriju, Rumāniju, Kazahstānu, Moldovu, nemaz nerunājot par vecajām Eiropas valstīm, kur visur ir personiskie asistenti, bet tieši Latvijā kā vienmēr ir problēmas.»
***
UZZIŅAI
Cik maksātu labāka dzīve cilvēkiem ar invaliditāti?
• Asistenta palīdzība bērniem ar invaliditāti skolā – šogad 52 000 latu
2013. gadā – 157 000 latu
• Asistenta pakalpojums dzīvesvietā līdz 40 stundām nedēļā – 2013. gadā 3,1 miljons latu
• Surdotulks līdz 10 stundām mēnesī – 2013. gadā 459 679 lati
Cik Latvijā ir cilvēku ar invaliditāti?
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras uzskaitē bija 147 550 cilvēku ar invaliditāti, tajā skaitā:
1. grupas – 16 720
2. grupas – 75 154
3. grupas – 48 226
Bērni ar invaliditāti – 7450
Labklājības ministrijas viedoklis:
Piedāvātie grozījumi neparedz atteikties no cilvēkiem likumā noteikto tiesību nodrošināšanas no valsts puses. Tie tikai pārceļ pakalpojumu īstenošanu uz vēlāku laiku ierobežoto finanšu resursu dēļ. Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas, atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību realizācija ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem resursiem, proti, tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām. Tādēļ arī starptautiskajos dokumentos sociālās tiesības ir formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, atstājot valstīm plašas izvēles iespējas šo tiesību realizācijā. Piedāvātais tiesiskais regulējums nav pretrunā arī no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam. Minētie pakalpojumi vēl nevienam cilvēkam nav piešķirti.