Latvijā pirmās aknu transplantācijas pacienta pirmā intervija presei

Vai tas biji tu? Viens no pirmajiem jautājumiem, ko Normundam Černajam (46) Jelgavā uzdeva daudzi paziņas. Pēc sarežģītās Latvijā pirmās aknu pārstādīšanas operācijas pagājis gandrīz pusgads, un Normunds, kuram dzīvē laimi nes skaitlis trīspadsmit, atgriezies normālā dzīvē.

«Uz vasaras beigām domāju atsākt arī strādāt, tad varēšu teikt, ka viss iegājis, kā saka, vecajās sliedēs,» sarunā ar Neatkarīgo teic Normunds. Tomēr medikamenti, lai jauno donora aknu organisms neatgrūstu, būs gan jālieto visu mūžu. Saruna izvēršas ne tikai par aknu transplantāciju, kas izraisīja gluži vai sensāciju, bet arī par to, ko jūt pacienti.

Pēkšņa diagnoze

«Pirmais jautājums, ko man uzdeva daudzi paziņas, kuri bija redzējuši mani televīzijā (Normunds bija piekritis pēc operācijas pastāstīt par sevi masu medijiem Stradiņu slimnīcā, un tas notika izrakstīšanas dienā, gandrīz trīs nedēļas pēc operācijas), bija: «Vai tas tiešām esi tu? Kā tu varēji tā saslimt?»» Normunds uzskata, ka slimības pazīmes parādījušās pēkšņi – jā, bijis noguris, bet kurš gan tā nejūtas, ja daudz jāstrādā? Nepievērsis tam vienkārši uzmanību, kopā ar sievu vadījuši savu tirdzniecības uzņēmumu, pienākumu daudz… Līdz 2002. gada rudenī pēkšņi vienā dienā palicis dzeltens. «Sieva saka: tev acu āboli dzelteni. Es neticēju, līdz mašīnā atpakaļskata spogulī ieraudzīju: patiešām dzelteni! No slimnīcas Jelgavā mani aizsūtīja uz Dobeles slimnīcu, jo tajā bija infekciju nodaļa. Mēnesi nogulēju, labāk nekļuva, ārsti nevarēja atklāt, kas ar mani notiek, dzelte nepazuda, sāka arī āda niezēt. Protams, vispirms mani pārbaudīja uz visu veidu vīrusu hepatītiem. Tādus neatklāja,» stāsta Normunds. Nokļuvis Rīgā, Infektoloģijas centrā, arī tur meklējuši, vai nav vīrusa izraisīts hepatīts? Neatrada. Infektoloģijas centra ārsti konsultējās ar ārstiem Stradiņu slimnīcā, jo saprata, ka kaut kas izraisa aknu bojājumus.

Normunds smejas, ka tagad bez aizķeršanās var pateikt slimības nosaukumu, kas izraisīja neatgriezeniskus aknu bojājumus, – sklerotizējošs holangīts. Šī slimība skar aknu žultsvadus, žultsvadu sieniņu iekaisuma dēļ žultsvadi sašaurinās. Tas bojā aknu. Dienu pēc aknas transplantācijas Stradiņi ziņoja: akna transplantēta vīrietim ar hronisku aknu saslimšanu – pacientam bija vispārēji novājināts organisms, aknu mazspēja, dzelte, progresējoša aknu ciroze un aknu nepietiekamība. Šajā gadījumā aknu transplantācija bija vienīgā ārstēšanas iespēja. Tomēr līdz sapratnei, ka Normundam būs nepieciešama tik radikāla operācija, pagāja vairāk nekā pieci gadi.

Operācija

Tajā gadā, kad Normundam parādījās pirmās slimības pazīmes, viņam Stradiņos veica operāciju – ievietoja žultsvados stentu. «Es jutos kā pilnīgi vesels cilvēks. Nekādu būtisku izmaiņu manā dzīvesveidā tas neieviesa, jo alkoholu es tikpat kā nelietoju,» stāsta Normunds. Vienīgais, kas atgādināja par veselības problēmām, bija ikgadējās pārbaudes Infektoloģijas centrā. Ārsti novēroja, kas notiek ar aknām. «Diemžēl, kā es saprotu, cēlonis, kas izraisa šādu saslimšanu, nav atklāts. Ne tikai man. Vispār nevar to pateikt, kāpēc saslimst ar tādu slimību. Man jau ārsts – pirmais ķirurgs, kas mani operēja Stradiņos – sākumā jautājot secināja: jaunībā iedzēri, smēķēji, motosportā traumas guvi, varbūt traumēji arī aknu, tas viss var iespaidot,» Normunds meklē atbildes, tomēr tajā nav nolemtības, drīzāk – veselīga interese par to, kas ar tevi notiek un kas var notikt nākotnē.

Pacients uz mūžu

Pēc operācijas Normunds kļuva par regulāru Stradiņu un infekciju pacientu. Sākotnēji viņam teikts, ka ar aknām viss kārtībā, varēšot nodzīvot līdz sirmam vecumam. Taču piecus gadus vēlāk vīrietis saslima – atkal parādījās dzelte. Normunds: «Guļot slimnīcā, man kļuva labāk, organisms tika izskalots, tomēr pavisam labi nebija. Nonācu dakteres Voltneres rokās (Gastroenteroloģijas centra ambulatorās nodaļas vadītāja Dr. Vija Voltnere – aut.). Viņa ir ārste, kas pastāv par saviem pacientiem. Neatlaidīga, runā skaidri un gaiši, konkrēti. Tāds ārsts man tobrīd bija vajadzīgs, jo slimību izjutu tā, it kā organisms cīnītos pats pret sevi, man vajadzēja saņemties, lai nekristu izmisumā. Ārste neteica uzreiz, ka vienīgais, kas mani var glābt, ir aknu transplantācija. Taču viņa neteica, ka man būs labāk, jo organismā pēc būtības krājās inde. Domāju, ārsti visu darīja pareizi. Sagatavoja mani. Arī viņi jau nezināja, kā būs un vai būs. Ārste man teica: noturēsimies, sagaidīsim šo iespēju.»

Ja pieaugušam pacientam ir nepieciešama aknu transplantācija, viņam to valsts neapmaksā. To var par saviem līdzekļiem veikt ārvalstīs, tomēr jārēķinās ar lielām izmaksām. Arī pēc Latvijā pirmās aknu transplantācijas tā nav iekļauta valsts apmaksājamo operāciju sarakstā.

Sarakstā pirmais

Pacienti, kuri gaida transplantāciju, nosacīti gaida rindā. «To pat nevar uzskatīt par rindu, jo visu izšķir situācija – ja ir donors, tad skatās, kurš ar to būs saderīgs, pirmais vai piektais – tam nav nozīmes,» uzsver Normunds. Viņš atminas, ka 2010. gadā daktere Stāka (Dr. med. Aiga Stāka) jautājusi konkrēti: vai esi gatavs aknu transplantācijai, ja tāda notiktu. Viņš atbildējis: vienmēr gatavs. «Man nebija nekādu aizspriedumu, uzticējos ārstiem, ieklausījos,» atbildi pamato vīrietis. Normunds to atceras ar nesatricināmu optimismu, lai gan viņa veselības stāvoklis tobrīd nemaz nebija tik labs, aknas varēja jebkurā brīdī pārstāt darboties… Būt rindā uz transplantāciju nozīmē, ka nepārtraukti jābūt sazvanāmam – ja nu jābrauc uz slimnīcu, tāpēc Normunds bija iedevis sava telefona numuru, sievas un arī māsas. Un tieši uz māsas numuru viņu Stradiņu ķirurgs Jānis Vilmanis sazvanīja! «Tas bija 13. janvāris. Ziema, auksti. Es guļu, zvana telefons. Nevaru piecelties. Domāju, lai zvana... Pēc kāda laika mana māsa satraukta: tev taču zvana no slimnīcas! No sākuma man tikai pateica, ka, iespējams, būs jābrauc. Teicu: labi, būšu gatavs. Es biju gatavs jau tad, kad pirmoreiz to man teica daktere Voltnere pirms pieciem gadiem. Emocionāli. Un tad dakteris vēlreiz piezvanīja, apstiprināja, ka operācija būs, donora radinieki bija devuši atļauju orgānu izmantošanai transplantācijā, un es gaidīju auto no Stradiņiem. Starp citu, pirms gada man bija līdzīga situācija, kad ārsti zvanīja, jo bija saderība ar citu iespējamo donoru, tomēr tuvinieki nepiekrita… Tas ir saprotams. Cilvēki un viņu uzskati ir dažādi.»

Laimīgais 13?

«Jāsāk ticēt, ka skaitlis 13 ir mans laimīgais,» tagad saka Normunds. Viņa sievas dzīvoklim bijis 13. numurs, iepazinies ar sievu 13. datumā, operāciju veica naktī no 13. uz 14. janvāri.

Operācija ilga nepilnas 11 stundas. To veica vairāk nekā 20 cilvēku komanda. Aknu transplantācija Stradiņu slimnīcā veikta pēc rūpīga sagatavošanās darba vairāku gadu garumā, kā arī mediķu stažēšanās ārvalstu klīnikās. Aknu transplantācijas grupas koordinators ķirurgs J. Vilmanis stāstīja: trīs gadu laikā kopā ar gastroenterologiem mērķtiecīgi tika veidots pacientu saraksts, kuriem nepieciešama aknu transplantācija. Visi kolēģi – gastroenterologi, ķirurgi, transplantologi, anesteziologireanimatologi – stažējās Stokholmā, Vācijā un citās ārvalstu klīnikās, lai būtu gatavi šai operācijai.

«Pirms operācijas daktere Eva Strīķe (Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītāja – aut.) uzmundrināja, teikdama: nesatraucies, kad pamodīsies, tev būs visādas trubiņas apkārt, vadiņi, tam tā jābūt. Satiksimies!» stāstu turpina Normunds. Vaicāju: jūs labi zinājāt, ka esat pirmais šāds pacients, vai jums nebija bail? «Nē, tas mani absolūti neuztrauca,» atbild Normunds, «domāju tieši otrādi, ka būšu pirmais un man īpaši pievērsīs uzmanību. Es padomāju gan, ka Latvijas ārsti nav veikuši tādu operāciju, bet ironiski nospriedu: gan jau operējuši taču ir, stažējušies ir, nebūs tā, ka attaisīs un domās, ko nu?» Sarunas laikā kārtējo reizi smejamies – Normunds, es, Normunda sieva Mairita un fotogrāfs.

Ilgo operāciju izturēt bija grūti ne tikai Normundam, bet arī viņa sievai, kura gaidīja zvanu no daktera Vilmaņa mājās. «Es nebraucu uz slimnīcu, jo mums ir maza meitiņa Melānija, divi gadiņi, domāju, ka labāk būs palikt mājās,» saka Mairita.

«Astoņos sāku zvanīt dakterim Vilmanim, necēla pusdeviņos, deviņos, desmitos. Pusdivpadsmitos sazvanīju, viņš teica: es jums pārzvanīšu, un man kā auksts ūdens uzliets! Ja jau neko nesaka, varbūt kaut kas noticis… Piezvanīja pēc 40 minūtēm. Pastāstīja, ka operācija bija ilga, smaga, liela asiņošana, bija brīži, kad vai nu, vai…» tā Mairita.

Viss, eju prom

Atgūšanās pēc operācijas, kā pēcāk sacīja Dr. Strīķe, bija «ērkšķaina», bet tas pēc tik sarežģītas operācijas esot normāli. Normunds atceras, ka, pirmoreiz pamodies, domājis: nakts, atkal aizmidzis, pamodies – atkal nakts… Tā bija viņa cīņa par izdzīvošanu, un tagad viņš ir ļoti pateicīgs, ka apkārt viņam bija tik daudz labu un profesionālu mediķu: «Cilvēks, guļot reanimācijā, ir bezpalīdzīgs kā mazs bērns. Viņš pats neko nevar, un, ja kāds domā par tevi, tas ļoti palīdz. Tu tikai pēc tam apjēdz, ka šī cilvēku klātbūtne ir izšķiroša. Man ļoti palīdzēja kāda medmāsiņa, viņa emocionāli mani uzlādēja. Pateicoties viņai, sāku ēst.» Normunds atklāj lietas, kas nav svešas nevienam, kurš pārcietis smagu operāciju, – sāpes, neizpratni, kur atrodies pēc operācijas, kas ar tevi noticis, nevēlēšanos palikt slimnīcā un iedomas, ka, aizejot no palātas, visas mocības būs galā…

Turpmāko dzīvi Normundam būs jālieto medikamenti – viens no tiem iekļauts kompensējamo medikamentu sarakstā, otram bija nepieciešams ārstu konsilija lēmums, lai valsts segtu, jo mēnesī tā izmaksas ir ap 300 latu. Normunds pašlaik nestrādā, tomēr uz rudens pusi plāno atsākt darboties, jo nekāda īpaša atbalsta, izņemot invaliditātes pensiju, no valsts nav.

«Man nav bijis tādas sajūtas, ka pārstādītā akna ir sveša, par to nedomāju. Nekrītu izmisumā, pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir. Esmu domājis, kā pateikties donora radiniekiem, daru to tagad vēlreiz publiski.» Pasaulē un arī Latvijā noteikts, ka netiek izpausta informācija, kurš bijis donors, tā ir konfidenciāla.

«Cilvēku viedokļi par medicīnu arī dažādi, ir dažādas ticības, arī uzskats, ka ārsti nav nepieciešami. Tomēr ir lietas, ko medicīna ir sasniegusi, un tas cilvēcei ir jāizmanto,» domā Normunds. Ģimene spriež, ka Latvijā ir maz informācijas par transplantāciju, par cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama.

Jādzīvo

«Lielos vilcienos transplantācija mani nav mainījusi, tomēr esmu sapratis, ka man ir dota otra iespēja,» turpina Normunds. «Kad mums ar sievu pirms trim gadiem pieteicās meitiņa, es sapratu: nezinu, kā, bet viss beigsies laimīgi, jo meita pieteicās pēc 15 gadu gaidīšanas (Normundam no pirmās laulības arī ir meita Elīna, studē universitātē – aut.). Arī sieva saka: tā ir zīme no augšas! Tagad man jāuzaudzina meita! Skaidrāks par skaidru.