Par pēdējā laikā kritizēto veselības aprūpes pieejamību savu vārdu nu saka arī pacienti, no kuriem vairākums aptaujā atzinuši – pēdējā laikā veselības stāvoklis pasliktinājies, kam par iemeslu ir slimības paasinājums vai komplikācijas.
Vērtējot šo datus, Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento veselības jomas eksperte Iveta Neimane saka: to izskaidro cilvēku sociālekonomiskā situācija – lielai daļai pacientu vairs nav iespējams samaksāt par zālēm, un, ja hroniskie pacienti zāles nelieto, viņi arvien biežāk kļūst akūti, smagāk ārstējami, kas beigās valstij izmaksā daudz dārgāk.
Pēdējā gada laikā Latvijā vērojama satraucoša tendence – pieaug hroniski slimo iedzīvotāju skaits, kuriem trūkst naudas ārstēšanās izdevumu segšanai. Ja pirms gada savus ienākumus par nepietiekamiem ārstēšanai atzina 55% aptaujāto, šogad tādu ir jau 72%, nebūt ne iepriecinošu situāciju uzrāda Sustento aptauja. Vairākumā gadījumu pacientiem trūkst naudas, lai ārstētos slimnīcā un lai nopirktu zāles. Vairāk nekā trešdaļai pacientu nav naudas jebkam, kas saistīts ar veselību, ieskaitot ģimenes ārsta vizītes apmaksu, kas it kā nebūtu liela – viens lats. Viena no pacientēm Neatkarīgajai atzina: «Es latu samaksāju, bet ko tālāk, zāles, ko izraksta ārsts, nopirkt nevaru, pie speciālista par vizīti samaksāt nevaru.» Diskusijā, kas tika veltīta pacientu aptaujas rezultātiem, veselības ministrs Juris Bārzdiņš norādīja: valstī joprojām darbojas sociālās drošības tīkls, kas pilnībā sedz izmaksas trūcīgām personām un daļēji – maznodrošinātām, tomēr I. Neimane no Sustento akcentē, ka «daudzi pacienti nav trūcīgi, bet strādā par minimālo algu, neviens no viņiem nevar apmaksāt visus izdevumus». 37% pacientu regulāri nepērk visas izrakstītās zāles, un tādu pacientu šogad ir vairāk par 10%. Šie dati ļauj secināt, ka pacienti hroniskās slimības ielaiž un valsts budžeta izdevumi – jau daudz lielāki – jātērē neatliekamai medicīniskai palīdzībai. Astmas pacientu pārstāve Rita Paeglīte piekrīt: mūsu pacienti daudz biežāk lieto glābšanas inhalatorus – tas nozīmē, ka zāles, lai izvairītos no krīzes situācijām, regulāri nelieto.
Kaut gan valstij lētākais un efektīvākais veids ir pacientus ārstēt ambulatori, nodrošinot pieejamību ģimenes ārstiem un valsts kompensējamiem medikamentiem, 35% pacientu nepietiek naudas šo zāļu līdzmaksājumam, turklāt 16% aptaujāto šādas situācijas gadās bieži. «Pacientu līdzmaksājumi ir pārāk augsti un faktiski zāles padara nepieejamas,» secina Sustento. Ministrs datus vērtē kā «trauksmainus» un uzsver, ka kompensējamo medikamentu finansējums ir prioritāte numur viens, tāpat kā ambulatorā aprūpe. «Tiklīdz kā būs iespējas rast papildu naudu, tā aizies kompensējamām zālēm,» sola J. Bārzdiņš. Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska spriež: uzlabojumus īsā laikā sagaidīt nevarēsim, tam pamatā ir ekonomiskā situācija, nabadzība.