Dramatiski vāja – tā situāciju ar psiholoģisko atbalstu un psihosociālo rehabilitāciju onkoloģijas pacientiem vērtē Pacientu ombuda vadītāja Liene Šulce.
Pēc akūtās ārstēšanas cilvēki, kuriem izoperēts audzējs, veikta staru vai ķīmijterapija, praktiski paliek vieni paši ar savu problēmu. "Atbalsts vēža pacientiem valstī ir jāizvirza kā prioritārs jautājums," uzskata L. Šulce.
Pacientu ombuds, kas izveidots Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas paspārnē, analizējot onkoloģisko pacientu jautājumus, secinājis, ka vairākumā gadījumu problēmas radušās nepietiekamas saskarsmes dēļ. Ļaundabīgs audzējs ir smaga diagnoze, tam ir komplicēta ārstēšana, un pacientiem trūkst uzmanības no mediķu puses, kuri var izskaidrot un sniegt informāciju par ārstēšanu, riskiem, profilaksi, medikamentiem, rezultātiem. Pacientus uztrauc arī organizatoriskie jautājumi – rindas, pieraksta laiki, ārstniecības procesa organizācija, kā arī finansiālie jautājumi – apmaksas kārtība, cenas veidošanās principi, medikamentu pieejamība. "Pacienti visbiežāk ir satraukti, un tam par pamatu ir ne tikai saslimšana, bet pārmaiņas veselības aprūpē, kad cilvēki nesaprot, kā būs – vai būs jāmaksā un cik," atzīst L. Šulce.
Pacientu tiesību aizstāvji atzīst, ka valstiskā līmenī ļoti vāji, praktiski nekā nav risināts jautājums par atbalstu vēža pacientiem, piemēram, nav pieejama psihosociālā rehabilitācija. Tam piekrīt Latvijas Onkoloģijas centra psihoterapeite Maija Kārkliņa: "Pirmkārt, valsts šādu rehabilitāciju un palīdzību pacientiem neapmaksā. Otrkārt, cilvēki paši ne vienmēr apzinās, ka tas viņiem ir vajadzīgs, un tas savukārt sakņojas aizspriedumos, ka par vēzi nerunā. Viņi domā: man ir viss izoperēts, ķīmijterapija beigusies. Viss. Tomēr pēc akūtās ārstēšanās vēža pacientiem seko otrā krīze, jo, nezinot, kā dzīvot tālāk, cilvēki sevi aprok un nēsā šo sāpi desmit gadus." Diemžēl Latvijā par diagnozi vēzis nerunā arī ģimenēs, slēpj to, tāpēc pacients paliek pilnīgi viens ar savu sāpi. "Latvijā sievietes pie ārsta ierodas vienas, ārzemēs pierasta prakse ir nākt kopā ar ģimeni, kas atbalsta," secina onkologs Jānis Eglītis. Tāpat vēža pacientu turpmākā dzīve atkarīga no iespējām atgriezties sabiedrībā un strādāt.
***
VIEDOKLIS
Gunita BERĶE, Dzīvības koka biedre:
– Pacientiem ļoti trūkst sarunu ar ārstu, gan soli pa solim izskaidrojot ārstēšanos, gan prognozes. Psihosociālās rehabilitācijas valstiskā līmenī patiešām nav. Mēs savu iespēju robežās par ziedojumiem organizējam vasaras nometnes, taču tajās var piedalīties ierobežots skaits pacientu, tāpēc nākotnē ceram izveidot psihosociālās rehabilitācijas centru. Diemžēl daudzi uzskata, ka vēža pacientam pēc ārstēšanās nevajag vairs nekādu atbalstu, bet tā ir reāla nepieciešamība, lai cilvēks vispār varētu turpināt dzīvot. Sabiedrībai jāsaprot, ka vēzis nav fatāla slimība. Ja to laikus atklāj, tā ir ārstējama, un pacienti nav norakstāmi sabiedrībai.