Vismaz divus gadus publiskajā telpā dzird runājam par veselības aprūpes jomas kardinālu reformēšanu, lai izveidotu pārskatāmu un regulējamu sistēmu, taču reālu izmaiņu nav, ja par tādām neuzskata slimnīcu haotisku slēgšanu, finansiāli apšaubāmu lielprojektu mokpilnu realizēšanu vai izmisīgas diskusijas par to, cik maz naudas valsts atvēlē medicīnai.
3,5% no IKP, ko novirza veselības aprūpei, protams, ir neliela summa, un tās fatālā niecība vēl vairāk pamanāma tad, kad medicīnas nozares bīdītāji – tā vietā, lai nāktu klajā ar gudriem un izsvērtiem priekšlikumiem, kā veselības aprūpi padarīt efektīvu – nodarbojas tikai ar gaušanos par finansējuma trūkumu.
Par medicīnas jomas haotismu liecina kaut vai tas, ka slēdz mazās lauku slimnīcas un vienlaikus gatavojas celt jaunas – piemēram, Talsos. Tagad jau, šķiet, ir lieki runāt par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) visai dīvaino veidošanu, kas daudzviet ir radījis vien neērtības, neizpratni un neapmierinātību.
Par visiem šiem jautājumiem – intervija ar veselības ministru Juri Bārzdiņu.
– Nule pagājušas simt dienas kopš otrās Dombrovska valdības apstiprināšanas. Esat iejuties ministra amatā?
– Simt dienas ļoti ātri pagājušas. Daudz ir darīts, tomēr varēja būt vairāk izdarīts. Ir noteikta nozares prioritāte – ģimenes ārstu, primārajā aprūpē strādājošo ārstu palīgu un māsu pieejamības uzlabošana, viņu atbildības palielināšana. Esmu par to runājis gan Ģimenes ārstu asociācijā, gan Pašvaldību savienībā. Otra skaidri noteikta prioritāte ir veselīga dzīvesveida popularizēšana un pašu cilvēku atbildība par savu veselību. Ir taču skaidrs, ka cilvēku mūža ilgumu ietekmē ne tikai veselības aprūpe, bet arī pašu cilvēku izpratne par veselīgu dzīvesveidu. Treškārt, veikti pasākumi valsts līdzekļu efektīvākai izmantošanai slimnīcu sektorā, kas neapšaubāmi ir dārgākais sektors veselības aprūpē: ir ieviesta vienota finanšu uzskaites un uzraudzības sistēma. Ceturtais, ko uzskatu par labi padarītu darbu, ir tas, ka kompensējamo zāļu sistēmā pacientu skaits šogad nebūs zemāks nekā pērn, jo sarunās ar visām iesaistītajām pusēm – zāļu ražotājiem un tirgotājiem – mums ir izdevies vienoties. Tika panākta vienošanās, ka šogad ražotāji un lieltirgotāji solidāri segs deficītu, ja nepieciešamais kompensējamo medikamentu apjoms būs lielāks par piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Ir arī panākts kompensējamo zāļu izmaksu samazinājums un sagatavota sociālā kampaņa Ārstējies nepārmaksājot!, kurā ceram iesaistīt masu medijus.
– Cerat, ka ārsti izrakstīs lētākas zāles, savukārt pacienti ieklausīsies medijos?
– Kā jūs domājat, vai cilvēkiem ir sapratne par atšķirībām starp oriģinālmedikamentiem un patentbrīvajiem medikamentiem? Vai pacientiem bija sniegta šāda informācija?
– Protams, nebija.
– Tas nozīmē, ka jāsāk cilvēkus par to informēt. Un šai kampaņai ir smieklīgs budžets – 5000 latu, mums vairāk nav! Ar šo naudu mums iedzīvotājos jāpanāk sapratne, ka ne jau medikamenta cena ir izšķirošā, kad jādomā par tā iedarbīgumu. Medicīna kļūst dārgāka objektīvu iemeslu dēļ, nu esam iemācījušies, piemēram, pārstādīt aknas, un agrāk vai vēlāk mums vajadzēs palīdzēt tiem, kam šī palīdzība būs nepieciešama – šī palīdzība būs dārga, tāpēc citos segmentos tai jāpaliek iespējami lētākai. Tātad – ja mums ir pieejami patentbrīvie medikamenti, par tiem jāinformē pacienti. Psiholoģiska pretestība, protams, būs – ne katrs būs gatavs zaļu tabletīti nomainīt pret rozā... Arī aptieķnieki neizrādīs īpašu prieku, jo viņu ienākumi ir atkarīgi no apgrozījuma. Tomēr ārstam un aptiekāram būs pienākums sniegt pacientam informāciju par lētākām zālēm.
– Tikko publiski izskanēja informācija, ka pagājušajā gadā stacionāros ārstējušies vairāk pacientu, nekā valsts plānojusi. Līdz ar to slimnīcas šim nolūkam atvēlētās kvotas esot pārtērējušas par aptuveni pusotru miljonu latu. Diez vai slimnīcas saņems šo naudu, vēl vairāk – dzirdams, ka slimnīcu finansējums šogad tikšot samazināts par 10,8 miljoniem latu. Un kā gan tiem slimniekiem iestāstīt, ka drīkst slimot tikai tik daudz, cik valsts ir atvēlējusi kvotu?
– Skaidri zinu, tāpēc varu apgalvot, ka pagājušais gads slimnīcām bija labs: divas reizes nāca papildu finansējums – pirmoreiz 26 miljoni, otrreiz – 11,6 miljoni latu. Gandrīz nevienai slimnīcai gada beigās nebija parādu, tāpēc var teikt, ka šis gads ir sākts no baltas lapas. Iespējams, ka dažas pārstrādes un pārmaksas vēl bija saglabājušās. Bet eksistē slimību ārstēšanas tarifi, par kuriem mēs sakām, ka tie nav taisnīgi. Sarēķinot summu, kas rodas, sareizinot tarifus ar slimnieku skaitu, tā sanāk diezgan aptuvena, tāpēc nevar viennozīmīgi apgalvot, ka nauda ir pārtērēta. Katra gada finansējuma apjoms tiek saistīts ar iepriekšējā gadā ārstēto pacientu skaitu, un tas koriģē līguma apjomu. Gan šogad, gan pērn, runājot ar slimnīcu vadītājiem, mēs atgādinājām, ka konkrētā summa ir tā, ko valsts var atļauties, un tā jāizlieto maksimāli efektīvi.
– Taču tie slimnieki nāk un nāk... Bet naudu valsts atvēlējusi daudz mazākam vājinieku skaitam. Ko nu?
– Akūtā neatliekamā palīdzība tiek un tiks nodrošināta. Ne vienmēr slimnieks paliek ārstniecības iestādē, varbūt pietiek ar vienu dienu. Ja salīdzinām ar situāciju, kas bija aizpagājušā gada beigās, šogad tā ir labāka.
– Kādā ziņā labāka?
– Slimnīcas tomēr iemācījās izdarīt darbu ar mazākiem līdzekļiem. Notika optimizācija un konsolidācija – tāpat kā visā valstī. Daudzās slimnīcās notika reformas, kas deva ilglaicīgu efektu, lai turpinātu strādāt racionālāk un gudrāk. Daudzi kolēģi to gan negrib pieņemt. Tomēr es esmu pārliecināts, ka kopumā stāvoklis visā valstī uzlabosies tad, kad augs darba ražīgums katrā atsevišķā vietā. Veselības aprūpe ir tā sfēra, kur nedrīkst dzīvot vecās tradīcijās un vecos pieņēmumos, jo viss strauji mainās, daudzas lietas var darīt citādi, kolēģi ne tikai aizbrauc uz ārzemēm, bet arī atgriežas un pastāsta, kā tur viss notiek. Ir jāiet laikam līdzi.
– Dodoties intervēt profesoru Romanu Lāci, nejauši iemaldījos Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Šķita, ka esmu nonākusi murgainā sapnī. Ļoti daudz cilvēku: viens vaid, otrs runā pats ar sevi, trešais, šķiet, mēģina nomirt... Pārāk daudz cilvēku. Viens no šādas bābeles iemesliem, manuprāt, ir tas, ka ātrā palīdzība šos neatliekamos slimniekus bieži vien ved garām vietējām slimnīcām.
– Tas, ko jūs redzējāt, tiešām tā arī ir. Stradiņu uzņemšanas nodaļa nav tik moderna kā, piemēram, Austrumu slimnīcā. Taču jebkura uzņemšana ir organizēta tā, ka palīdzība vispirms tiek sniegta tam pacientam, kuram tā ir visvairāk nepieciešama – visus uzreiz apkalpot nav iespējams, pat bagātākajās valstīs tā nenotiek. Bieži vien kopā ar pacientu ir arī līdzjutēji, kuri pārdzīvo vairāk, nekā pacientam tas būtu vajadzīgs. Ārsti uzreiz nosaka diagnozi, un nereti ir tā, ka slimnieks tiek palaists mājās, nemaz nenonācis palātā. Bieži vien pacientam ir kādas hroniskas slimības saasinājums un ārstēšana ir vajadzīga tikai dažas stundas.
– Jā, un tad, piemēram, četros no rīta slimnieks laimīgi var doties mājās, precīzāk, viņu palūdz doties mājās.
– Nav taisnība. Zinu, ka Stradiņos piedāvā palikt. Ir arī serviss: slimnieku var aizvest mājās.
– Par visai augstu samaksu.
– Bet kam tad par to servisu būtu jāmaksā? Vai šis smagums būtu jāuzņemas veselības budžetam? Jums, medijiem, vajadzētu cilvēkiem skaidrot, kur beidzas veselības aprūpe un sākas sociālā aprūpe. Stradiņa slimnīca neprasa samaksu uzreiz, bet tā nevar piedāvāt transporta pakalpojumus par velti. Mēs ejam uz to, ka ārstēsim ātri un efektīvi: ja pacients ir smags, tad tā būs viena līmeņa medicīna, ja vieglāks – tad attiecīgi cita.
– Necik sen jūs izteicāties, ka tiks pārprofilētas deviņas no vienpadsmit neatliekamās palīdzības slimnīcām, kas atrodas reģionos. Latviski runājot, tās labākajā gadījumā pārveidos par aprūpes iestādēm vai dienas stacionāriem, respektīvi, slimnīcas to tradicionālajā izpratnē tiks likvidētas. Fiskālās konsolidācijas plānā norādīts, ka tādējādi varēšot ietaupīt 3,9 miljonus latu. Tomēr šķiet, ka, slēdzot slimnīcas, nesanāks nedz finansiālais, nedz morālais ietaupījums: ārstniecības pakalpojumi reģionālajās slimnīcās ir dārgāki, arī ceļa izdevumi, lai līdz šim slimnīcām nokļūtu, būs lielāki, mazajās slimnīcās tiks atlaisti mediķi, iedzīvotāju sociālā neapmierinātība augs augumā. Nav noslēpums, ka tas notiek daļēji arī tāpēc, ka mūsu labdari no SVF iesaka slēgt slimnīcas un samazināt gultu skaitu. Bet kur tad paliek Dombrovska valdības solījumi, kas pauž, ka "pārorientēsim veselības aprūpes sistēmu prioritāri uz pacientu interesēm; nodrošināsim vienmērīgu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu visā valsts teritorijā"?
– Iedzīvotājiem nekas nedrīkst mainīties, taču slimnīcām ir jāizvērtē pakalpojumu apjoms un kvalitāte, ko tās var piedāvāt. Tā, piemēram, Jūrmalas slimnīcā pietiek ārstniecības resursu, un tur nav jūtams labo un pieredzējušo dakteru deficīts. Taču, ja paskatāmies tālāk, daudzās rajona slimnīcās šāda resursa nav vai gandrīz nav, un tas nozīmē, ka šīs slimnīcas nespēj nodrošināt pakalpojumu kvalitāti. Tāpēc nevaram runāt par vienādu aprūpes līmeni kādā slimnīcā, kur pēcpusdienā atrodami tikai divi ārsti no četriem, kurus apmaksā valsts, un slimnīcā, kur ir pilns serviss visu laiku. Tāpēc visu šobrīd izvērtējam un nosakām minimālo pakalpojumu apjomu, lai iespējamie pacienti justos droši, un maksimālo, ko varam nodrošināt ar vietējiem resursiem.
- Šobrīd cilvēkiem bieži jāizšķiras - iet pie ārsta vai maksāt par apkuri. Un izšķiršanās notiek par sliktu veselībai - tiek ielaistas hroniskās vainas, aug mirstība.
– Valstī kopumā mirstības līmenis nav paaugstinājies. Bet, runājot par nepiepildītajām vajadzībām, saprotiet arī ministrijas darbiniekus, kas domā, kurā pirkstā kost: vienā pusē ir lietas, kas būtiskas vienas slimnīcas darbiniekiem un vienas pilsētas iedzīvotājiem, otrā pusē – nepieciešamība nodrošināt neatliekamo palīdzību tikpat daudzās vietās kā agrāk. Taču iedzīvotāju skaits samazinās, traumu gadījumu skaits arī samazinās, avārijās divreiz mazāk cilvēku savainojas. Līdz ar to kvalificētu mediķu diennakts dežūras mums nav nepieciešamas. Savukārt vairāk cilvēku nepieciešams veselības profilakses, izglītošanas jomā.
– Ja runājam par profilaksi, alkoholam un cigaretēm vajadzētu daudz būtiskāk palielināt akcīzes nodokli, bet tiem, kuri apgalvo, ka tad palielināsies kontrabanda, ieteikt ar to cīnīties, nevis to piesegt.
– Iespējams, krīzes dēļ redzam pozitīvas izmaiņas: ir samazinājušās sekas, kuras var novērot pēc alkohola lietošanas – aknu ciroze, alkohola psihoze un tamlīdzīgi. Es kā veselības ministrs būtu ar abām rokām par to, lai akcīzes nodokli paaugstinātu, bet, tiklīdz mēs šādus ieteikumus izsakām, iesaistās ieinteresētās puses, ar kurām nav iespējams nerēķināties. Tie ir alkohola un cigarešu ražotāji un viņu lobiji. Tie ir spēcīgi spēlētāji ar saviem argumentiem: bezdarbs, krīze, ražošanas izaugsme. Es piekrītu veselības profilakses aizstāvju agresīvajam uzstādījumam, taču valdība...
– Valdība, protams, neko nespēj iebilst indes ražotājiem.
– Ir divas iespējas, kā iet uz priekšu – ar evolūciju vai revolūciju. Vieglāk pārdzīvojama ir evolūcija. Mēs kā oficiāla valsts iestāde nevaram paust revolucionārus viedokļus.
– Kāpēc gan jūs nevarētu paust?
– Mēs varam un mēs paužam, taču jāņem vērā, ka es esmu ne tikai atsevišķs veselības ministrs, bet arī šīs valdības ministrs. Nu, ir jāieklausās tajos argumentos un jāsaskaņo savs viedoklis ar ekonomikas, zemkopības ministriem. Mēs nevaram aizliegt alus reklāmu tajā laikā, kad bērni skatās TV, bet mēs varam nākt ar iniciatīvu, ka kāda kompānija nopērk reklāmas laiku, kuru mēs varam izmantot veselīga dzīvesveida popularizēšanai.
– Kāds ir fiskālais efekts, izveidojot vienoto NMPD?
– Tas vēl nav skaidri izpētīts. Bet skaidrs ir viens: tā ir sistēma, uz kuru varam visdrošāk paļauties. Tā ir reāli pieejama, kad to visvairāk vajag. Par spīti tam, ka nobraukto kilometru ir vairāk, jau vērojama zināma ekonomija. Ir samazinājušies administratīvie izdevumi, notiek augsta līmeņa apmācības.
– Tās notika arī pirms tam. Es tā noprotu, ka nav ne īpaša labuma, ne īpaša sliktuma, ka izveidojusies NMPD sistēma. Tad kāpēc tik ļoti vajadzēja censties, atlaist cilvēkus, jaukt sistēmu tajās pilsētās, kurās tā bija stabili iestrādāta? Protams, ne visās pilsētās bija augsta līmeņa ātrā palīdzība, bet ne visas pilsētas arī vēlējās iekļauties vienotajā dienestā.
– Es tomēr aicinātu iet uz priekšu. Ilgtermiņā tas ir pareizi.
– Dzirdēts, ka NMPD gatavojoties par 800 000 latu iepirkt videokameras, kas tikšot ievietotas ātrās palīdzības automašīnās.
– Nē, šajos latos iekšā ir visa navigācijas sistēma, un tikai viens no daudziem komponentiem ir videokameras. Tās filmēs mediķus, kas tur strādā. Slimnieku tur neredzēs.
– Interesantas kameras – ar selektīvu filmēšanu. Autoparks, kas Rīgā ir NMPD rīcībā un kas tiek nomāts no privātpersonas, ir diezgan novecojis. Piemēram, bija šāds gadījums. Lai iedarbinātu ātrās palīdzības automašīnu, tās salonā, kur vajadzības gadījumā jāatrodas arī slimniekam, ir novietots vēl viens akumulators, kas palīdz iedarbināt šo auto. Ar šā akumulatora sērskābes tvaikiem saindējās divi mediķi. Vai tas ir normāli?
– Man ir laba ziņa. Infrastruktūras sakārtošanai ir paredzēti trīs miljoni latu. Sevišķi laukos NMPD automašīnas ir ļoti vecas. Tam, ka Rīgā pērk pakalpojumu no privātpersonas, man pagaidām nav ātra risinājuma.
– Finanšu ministrs Vilks ir pārliecināts, ka valsts budžeta konsolidēšanai trūkstošos 50 miljonus latu var iegūt, sažmiedzot Veselības, Izglītības un Labklājības ministrijas budžetus.
– Valsts mums ir viena, bet mēs saražojam mazāk nekā gribam tērēt. Protams, varētu atlaist visu Veselības ministriju, bet veselības nozarei no šīs likvidācijas būtu maz labuma. Mana politiskā pieredze ir visai maza, taču mani pārsteidz tas, ka daudziem politiķiem nav kopīga redzējuma par vienotu mērķi, uz kuru jāiet Latvijai.
– Mērķis? Pirmoreiz dzirdu, ka Latvijas politiķi jelkad būtu interesējušies par valsts virzības mērķiem.
– Man ir mērķis. Es gribu, lai maniem bērniem vienmēr būtu iespēja runāt latviski. Daudzi jautā: kam tā Latvijas valsts vajadzīga? Kas tajā ir svarīgs? Pirmkārt, tā ir latviešu valoda, tad – kultūra un izglītība. Un mērķis ir: latviska, kulturāla, izglītota un veselīga nācija.