Uzzinot diabēta diagnozi, cilvēkiem vislielākās bažas radītu jautājums, kā mainītos viņu dzīvesveids un kādas būtu ārstniecības izmaksas. Tieši nodrošinājums ar valsts apmaksātām speciālistu konsultācijām un medikamentiem visvairāk neapmierina tos Latvijas iedzīvotājus, kuriem pašiem vai kuru radiniekiem ir diabēts, secināts jaunākajā Latvijas faktu pētījumā par diabētu.
Pētījums atklāj, ka sabiedrība kopumā ir informēta par diabētu, tomēr joprojām valda mīti, piemēram, ka cukura diabēts rodas no cukura ēšanas un ka visiem pacientiem regulāri jāinjicē insulīns. Arī ja cilvēki optimistiski saka: esam informēti, aptaujas dati par to, cik bieži viņi nosaka cukura līmeni asinīs, tomēr rāda: vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju pēdējo trīs gadu laikā nav pārbaudījuši cukura līmeni. Tikmēr speciālisti uzsver: ikvienam līdz 45 gadu vecumam ir jāveic pārbaude vismaz reizi trīs gados un vismaz reizi gadā pēc 45 gadu sasniegšanas. No tiem aptaujātajiem, kuri cukura līmeni asinīs ir pārbaudījuši, lielākajai daļai – 83% – tas esot bijis normas robežās. Te gan sociologs Aigars Freimanis, analizējot datus, bilst, ka "tā cilvēki domā, jo ne vienmēr pat ārsti, un to apliecina ģimenes ārstu aptauja, zina, kas īsti ir norma" (atbildes svārstās no 5,6 līdz pat 8 mmol/l). Tiešām, norma gadu gaitā ir mainījusies, tomēr standarts tuvinās arvien zemākai normai, proti, zem 6 mmol/l. Pasaules veselības organizācijas jaunākās diabēta vadlīnijas nosaka: normai atbilst cukura līmenis asinīs tukšā dūšā zem 6,1 mmol/l , bet glikozes līmenis no 6,1 mmol/l līdz 7 mmol/l jau liecina par prediabētu.
Nepārbaudoties cilvēki, pētniekuprāt, mēģina "attālināt diabētu" – šo, nākamo un aiznākamo gadu es skriešu, veselīgi ēdīšu un tad pārbaudīšu cukura līmeni, varbūt tas būs normas robežās!
Latvijā pašlaik ir gandrīz 65 000 reģistrētu cukura diabēta pacientu, tomēr, kā atzīst Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes priekšsēdētāja Ilze Konrāde, ar cukura diabētu Latvijā slimo vismaz divreiz vairāk iedzīvotāju, nekā oficiāli reģistrēts. Tāpēc būtu svarīgi, lai cilvēki regulāri pārbaudītos un laikus sāktu ārstēšanos, jo novēlota tā ir daudz dārgāka, sarežģītāka. Ir būtiski saprast, cik liela loma ir diabēta profilaksei. "Cilvēki cenšas mazināt personisko atbildību par veselību, uzsverot ārējos faktorus, piemēram, iedzimtību. Tomēr daudz ir atkarīgs no veselīga dzīvesveida, sportiskās aktivitātes un uztura, bet to cilvēki nesaprot vai nevēlas saprast," ir pārliecināta Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Freimane.
"Arī ģimenes ārstiem pietrūkst zināšanu par cukura diabēta diagnosticēšanu un kontroli. Patlaban vairāk nekā puse ģimenes ārstu pacientu glikohemoglobīna rādītāju nosaka tikai divreiz gadā, bet tas ir par maz. Jānosaka trīs reizes gadā, tāpat kā ikvienam cukura diabēta pacientam vismaz reizi gadā ir jāapmeklē speciālists," uzsver endokrinologs profesors Aivars Lejnieks.