Pašvaldības: par slimnīcām bez mums nelemiet

Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē pašvaldību vadītāji vienojās, ka pašvaldībām aktīvāk jāiesaistās, risinot veselības aprūpes pieejamības jautājumus iedzīvotājiem, un uzsvēra, ka lēmumus attiecībā uz slimnīcu reformām bez pašvaldību ziņas pieņemt nedrīkst.

Novadu un pilsētu pašvaldību vadītāji ir vienisprātis, ka bez viņu iesaistes Veselības ministrija (VM) nedrīkst lemt par lokālo slimnīcu un traumpunktu reformu. Sēdē, uz kuru bija aicināts veselības ministrs Juris Bārzdiņš, izskanēja dažādi pašvaldību vadītāju viedokļi, lielākoties skeptiski, par iespējamo slimnīcu reformu.

"Cik tālu un kāda jēga ir koncentrēt slimnīcas? Ko nozīmē lokālā slimnīca laukos? Tā ir vienīgā vieta, kur ģimenes ārsts var nosūtīt pacientu kritiskā situācijā," sprieda Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters. Viņa sacīto caurvija skepse attiecībā uz veselības ministra J. Bārzdiņa iecerēto primārās veselības jeb ģimenes ārstu sistēmas paplašināšanu un stiprināšanu, jo līdz šim iedzīvotāju vidū šie speciālisti ne vienmēr ir izpelnījušies uzticību. "Ja bērnam ir augsta temperatūra, ģimenes ārsts taču neuzņemsies ārstēšanu, viņš uzreiz sūta uz slimnīcu," teica pašvaldības vadītājs.

Tomēr veselības ministrs savā nostājā ir nelokāms: ja vēlamies tādu dzīves ilgumu kā citur Eiropā, ir jādomā ne tik daudz par slimnīcu finansējumu, bet par primārās aprūpes attīstību un atbildības palielināšanu. Esot jāpanāk, ka ģimenes ārsti Latvijā strādā tikpat efektīvi kā citviet Eiropā. "Cilvēka veselība jau nerodas slimnīcā, pārsvarā cilvēkiem ir hroniskas kaites, kuras jāārstē visa mūža garumā," sacīja ministrs. Attiecībā uz pašvaldību bažām, ka "lēmumi tiek pieņemti Rīgā, neizzinot situāciju uz vietām", J. Bārzdiņš norādīja, ka "jāskatās lokāli – kāda ir situācija, kāda ir ārstu pieejamība". Katrai vietai būšot sava recepte. Pašvaldībās veselības ministrs redz sabiedrotos, ar kuriem kopā var uzlabot veselības aprūpes pieejamību. VM ir izveidotas darba grupas gan par lokālo slimnīcu darbību, gan primārās aprūpes attīstību.

Latvijā

Latvijā gadā ir 12 papildu brīvdienas (Lieldienās, Jāņos, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā, Darba svētkos, Ziemassvētkos un Jaungadā). Lielākā daļa cilvēku, izņemot darbaholiķus, labprāt iegūtu vēl pāris papildu brīvdienas, piemēram, Lāčplēša dienu un 15. augustu. Arī darba nedēļa varētu būt īsāka. Ekonomisti gan krata pirkstu – papildu brīvdienas Latvijai izmaksājot dārgi.

Svarīgākais