Kamēr valdības vīri pašapmierināti lielās ar IKP pieaugumu, draudzīgi sit uz pleca un cits citam un paši sev dala zobenus un revolverus, C hepatīta slimnieki ir nodarbināti ar eksistenciāliem jautājumiem un plāno pašnāvības, sadedzinoties pie Brīvības pieminekļa un laikus pasūtot kapa vietas.
Mirstība no C hepatīta būs lielāka nekā no AIDS
Visā pasaulē C hepatīta, tāpat kā HIV ārstēšana ir bezmaksas. Grūti izskaidrot faktu, ka mūsu valstī kā prioritāte ir izvirzīti HIV slimnieki, kam vēl joprojām ārstēšana ir bezmaksas, bet C hepatīts, kas neārstēts noved drošā nāvē, jau kopš atbalsta programmas izstrādāšanas sākuma tiek uzskatīts par mazāk svarīgu. Jāteic, ka abas šīs slimības neārstētas cilvēkus noved vienā vietā – kapos! Turklāt inficēšanās ar C hepatītu ir daudz vienkāršāka – pietiek ar mikroskrambu, lai vīruss nonāktu cilvēka asinsritē un sāktu savu postošo darbu. Starp slimniekiem ir daudz medicīnas darbinieku, policistu, pakalpojumu sniedzēju, kuri, nezinot riskus, ir inficējušies, veicot savus tiešos darba pienākumus. Speciālisti lēš, ka mirstība no C hepatīta pasaulē ir lielāka nekā no AIDS. Tā kā C hepatītam nepiemīt spēcīgas klīniskas izpausmes, tas sagrauj cilvēka organismu lēnām un neatgriezeniski. Visbiežāk aknu ciroze un vēzis un neārstēta C hepatīta sekas.
Patlaban Latvijā ir apzināti 40 tūkstoši hroniskā C hepatīta slimnieku, bet patiesais inficēto skaits varētu būt ap 100 tūkstošiem. Tas nozīmē, ka mūsu vidū ir ap 100 tūkstošiem cilvēku, kas pakļauj inficēšanās riskam apkārtējos. Likumsakarīgi, ka patiesais slimojošo skaits pieaug ģeometriskā progresijā. Iepriekšējā gadā ārstēšanu ir uzsākuši 600 C hepatīta slimnieku, bet cik liels ir patiesi inficēto skaits, mēs varam tikai minēt.
Ne visi ģimenes ārsti pret šo slimību izturas ar pietiekami lielu atbildību, jo starp aptaujātajiem nebija neviena, kurš saņēmis ģimenes ārsta uzaicinājumu nodot analīzes C hepatīta noteikšanai, kaut arī šīs analīzes valsts programmas ietvaros tiek veiktas bez maksas. Hepatīta biedrības vadītāja Olita Mengote skaidro: "Pagājušajā gadā visiem ģimenes ārstiem izsūtījām vēstules ar aicinājumu izmantot iespēju un veikt analīzes visiem pacientiem. Diemžēl atsaucība nebija liela." Ko gan mēs varam gaidīt no ģimenes ārstiem, ja arī valsts pret šo slimību attiecas vieglprātīgi. Piemēram, cilvēkiem, kuri nonāk ieslodzījuma vietās, tiek veiktas pārbaudes HIV noteikšanai, bet C hepatīta diagnosticēšana nenotiek. Pietiek, ja kamerā ir viens inficētais, lai gada laikā šo slimību būtu ieguvuši 90% no kameras biedriem, jo tas, kādi ir sadzīves un sanitārie apstākļi Latvijas cietumos, sen vairs nevienam nav noslēpums. Pats absurdākais – arī tad, ja ieslodzītais zina par savu slimību un vēlas uzsākt ārstēšanos, ieslodzījuma laikā viņam tā nav pieejama. Vieglu prātu Ieslodzījuma vietu pārvalde un citas atbildīgās valsts institūcijas ļauj inficēties cietumniekiem un pakļauj riskam arī sevi. Ir taču jāsaprot, ka šie cilvēki agrāk vai vēlāk iznāks no cietuma un inficēs daudzus apkārtējos. C hepatīts jau sen vairs nav neārstējama slimība – patlaban pieejamie medikamenti 84% slimnieku palīdz izveseļoties pilnībā. Atkarībā no vīrusa genofonda ārstēšanās kurss ilgst no 4 līdz 12 mēnešiem.
Valdības zārks hepatīta slimniekiem
Kopumā viena mēneša ārstēšanās kurss izmaksā ap 700 latiem. 2006. gadā zāles hroniskā C hepatīta ārstēšanai tika iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā, un valsts sedz 75% no zāļu cenas. Mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, 2009. gada martā tika pieņemts lēmums samazināt valsts atbalstu, un kopš tā laika pacientiem pašiem vajadzēja segt 50% no medikamentu cenas. To, ko atņēma valsts, kompensēja farmācijas firmas – aptieku līmenī piemērojot apmēram 100 latu lielu atlaidi mēneša kursam no pacienta līdzmaksājuma daļas. Šogad ar Veselības ministrijas gādību pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas liedz farmācijas kompānijām piemērot šāda veida atlaides. Tas nozīmē, ka 220 latu vietā, ko līdz šim vajadzēja maksāt pašam pacientam, būs jāmaksā 330 latu. Jau 220 latu mēnesī absolūti lielākajai pacientu daļai ir nepanesams slogs, kas liedz uzsākt ārstēšanās kursu, bet vēl papildu 100 latu ir faktiski nāves spriedums lielai daļai C hepatīta slimnieku – daudziem mēneša alga ir daudz mazāka par šo summu.
Jāatzīmē, ka trūcīgo personu statusu ieguvušajiem pacienta līdzmaksājuma daļa tiek segta no ES Sociālā fonda līdzekļiem, kas nenoliedzami ir ļoti labi. Taču, skatoties tālāk, ir pilnīgi skaidrs, ka valsts izdevumi pēc jauno MK noteikumu pieņemšanas nevis samazināsies, bet pieaugs, jo arvien vairāk personu būs ieinteresētas saņemt trūcīgā statusu, kas savukārt nozīmē, ka palielināsies sociālo pabalstu pieprasījums, tai skaitā valsts maksās vismaz par 100 latiem mēnesī vairāk par katru ārstēšanas procesā esošo cilvēku. Elementārs aprēķins – 600 ārstēšanās procesā esošo pacientu, pieņemot, ka puse iegūst trūcīgā statusu, par kuru ārstēšanu no sociālā fonda jāmaksā par 100 latiem vairāk. Rezultātā sociālā fonda izdevumi pieaug par 30 000 mēnesī.
Olita Mengote: "Eiropas valstīs arī krīzes apstākļos valsts ir radusi iespēju segt hepatīta ārstēšanas izdevumus 100% apmērā. Mēs nelūdzam neko īpašu, tik vien kā saglabāt sociālo taisnīgumu vienādi visiem ES pilsoņiem. Apzināmies, ka Latviju ir skārusi ekonomiskā krīze, taču redzam, ka problēmas tiek risinātas uz sirgstošo rēķina, nerēķinoties ar tālejošām sekām. Uzstājīgi pieprasām atgriezt valsts kompensāciju C hepatīta terapijai 75% apmērā. Ja mūsu pamatotā prasība netiks izpildīta, vērsīsimies Strasbūras tiesā, jo C hepatīta slimnieku diskriminācija turpmāk vairs nav pieļaujama!"
Varbūt valdības vīri var izīrēt savus ieročus tiem, kuri nav gatavi ciest mokas, mirstot no cirozes un vēža.