Keris: veselības aprūpe atrodas starp puskomu un komu

© f64

Intervija ar Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Valdi Keri.

– Kādā stāvoklī, jūsuprāt, patlaban atrodas Latvijas veselības aprūpes sistēma? Tā jau ir koma? Varbūt puskoma?

– Tā atrodas starp puskomu un komu. Sevišķi iepriecinoši tas neskan, taču dati, kas ir mūsu rīcībā, neko citu neļauj teikt. 2008. gadā Godmaņa valdība konstatēja, ka situācija ir kritiska: Latvijā ir augstākais mirstības līmenis Eiropā, ļoti augsti dažādu saslimstību rādītāji. Aptuveni trešdaļa Latvijas ārstu ir pensijas un pirmspensijas vecumā. Loģiski: vajadzētu nākt steidzamām izmaiņām. Bet nekas nenotiek, viss turpinās pa vecam. Šā gada aprīlī tika pieņemts Latvijas stratēģiskās attīstības plāns, kurā Dombrovska valdība vēsā mierā konstatēja, ka Latvijā trīsreiz vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā ir tādu cilvēku, kas nevar tikt pie ārsta, kad viņiem to vajag. Valdība konstatēja, ka tuvākos trīs gadus tā arī paliks. Un tagad mēs esam nonākuši pie situācijas, ka, par spīti tam, ko iesaka Pasaules veselības organizācija par cilvēkresursu attīstību, un par spīti tam, ko iesaka Eiropas Komisija par vienlīdzīgas veselības aprūpes attīstību, nekas nenotiek, kaut gan vajadzētu tikai sekot šīm norādēm, nekādus jaunus divriteņus neizgudrojot. Tā vietā no veselības budžeta pērn nogrieza 70 miljonus latu, šogad – atkal 70 miljonus latu. Pagājušajā gadā tā kautrīgi atlika atpakaļ 25 miljonus, kad slimnīcas bija jau gandrīz apstājušās, šogad – 26 miljonus. Par laimi, ir vēl Pasaules Bankas sociālā spilvena nauda. Ar visu to kopā veselības aprūpei ir kādi 3,5 līdz 3,7% no IKP.

– Kas notiek ar slimnīcām, ņemot vērā šo neveselīgo fonu?

– Pēc dramatiskajiem samazinājumiem slimnīcu skaits uz 100 000 iedzīvotāju ir viens no mazākajiem Eiropas Savienībā. Savukārt ārstu un māsu mums krietni mazāk. Igauņi, samazinot slimnīcu skaitu, personālu saglabāja, bet finansējumu nozarei – palielināja. Svaigākie skaitļi no PVO datu bāzes ir par 2008. gadu, un tie ir šādi: Igaunija un Lietuva veselības aprūpei dod 4,5 līdz 4,6% no IKP, un tas ir tikpat, cik vidēji dod jaunās ES dalībvalstis. Ja palūkojamies, cik daudz cilvēku gadā nomirst uz 2,28 miljonu lielu populāciju Latvijā un cik – uz tikpat lielu populāciju Eiropā, tad var skaidri redzēt mūsu taupīguma sekas. Salīdzinot ar jaunajām dalībvalstīm, Latvijā nomirst par 5000 cilvēku vairāk, salīdzinot ar vienu vidēju ES dalībvalsti – aptuveni par 9000 cilvēku vairāk. Ar tādiem skaitļiem turpinot, mēs varam iedomāties, kur drīz vien nonāksim... Ārstniecības iestādēs, kas šobrīd vēl funkcionē kā diennakts neatliekamās palīdzības slimnīcas, akūto pacientu skaits ir pieaudzis par 19%, savukārt personāla skaits samazinājies par 15%, un tas turpina samazināties. Sekas tam visam ir tādas, ka slimnīcās pieaugusi mirstība. Pirmajā pusgadā ir aptuveni 800 nāves gadījumu, kuru faktiski varēja nebūt, un tad mirstība varēja palikt iepriekšējā līmenī. Mirstības risks slimnīcās ir pieaudzis par 20%.

– Tas nozīmē, ka slimnīcu skaitu nedrīkstēja samazināt tik krasi?

– Skaitu varbūt arī varēja samazināt, taču ne tik strauji, jo ambulatorā aprūpe netiek līdzi. Otrkārt, nekādā gadījumā nedrīkstēja samazināt personāla skaitu un nozares finansējumu. Tā bija vistraģiskākā kļūda.

– Vai tagad nav tā, ka samazinātais personāla skaits radījis augsni daudz biežākām sūdzībām?

– No tā laikam nevar izvairīties. Esmu pētījis, ko saka ārzemju kolēģi par to, ka regulāri palielinās darba apjoms – vai no tā nerodas nekāds sliktums? Ir pierādīts, ka pieaug kļūdu risks, pašievainojuma risks, kā arī samazinās līdzjūtība pret pacientiem. Es pat nerunāju par izdegšanas sindromu! Bet pacienti taču negrib mirt, viņi vēlas normālu veselības aprūpi un cilvēka cienīgu izturēšanos. Nelaime ir tā, ka cilvēku, kas viņiem to visu var sniegt, Latvijā paliek aizvien mazāk. Viņi vai nu aizbrauc, vai pārprofilējas. Valdība par to neuztraucas. Tad, kad lasu to, ko saka finanšu ministrs Andris Vilks, man mati ceļas stāvus.

– Un ko viņš saka?

– Tas, šķiet, bija 27. oktobrī, kad viņš apgalvoja, ka veselības aprūpes sistēmā nekādas reformas nav notikušas, nozare strādā galīgi garām, tāpēc tur vispār nav vērts likt iekšā. Būtu bijis labi, ja cilvēks, kas kandidē uz tik nopietnu amatu kā finanšu ministrs, pirms intervijas kaut ko izlasītu par veselības aprūpes nozari, painteresētos, ko saka PVO eksperti. Šogad viņi bija gan Saeimā, gan pie Dombrovska kunga un atveda vēstuli no Eiropas reģiona biroja vadītājas. Vēstulē, kaut arī diplomātiskā valodā, tomēr tika visai skarbi pajautāts: kas jums tur Latvijā notiek?! Nu labi, iespējams, Vilka kungam nav saistošs tas, ko saka PVO, tad varbūt viņš varētu ieklausīties, ko Saprašanās memorandā ar Latvijas valdību ir teikusi Eiropas Komisija? Tā ir atzinīgi novērtējusi veselības aprūpes reformas faktu. Tas, kādu cenu esam samaksājuši par šo reformu, ir cits jautājums. Tagad jauno infrastruktūru vajadzētu piepildīt ar jauniem darbiniekiem. Tad pacientiem būtu taustāms labums. Valdības deklarācijā nav skaidri pateikts, ka veselības nozarei tiks iedoti 4% no IKP.

– Kas ir jādara šobrīd, lai situāciju uzlabotu?

– Pirmkārt, nekavējoties jāsamazina pacienta līdzmaksājumi. Otrkārt, kaut vai nedaudz, tomēr jāpaaugstina personāla algas. Protams, dabūt atpakaļ labus profesionāļus ir neiespējami: var nopirkt dārgu aparātu, sak, sakrājam naudu un iegādājamies, bet kur dabūsim speciālistus, kas strādās ar šiem smalkajiem aparātiem? Treškārt, jāuzlabo medikamentu pieejamība.

– Medikamenti ir ļoti dārgi. Sola, ka būs vēl dārgāki. Kāda gan tur pieejamība?

– Domāju, ka valsts varētu regulēt medikamentu cenas. Ārvalstu ražotāji uzskrūvē cenas, mūsu izplatītāji to turpina darīt, aizbildinoties ar to, ka te ir mazs tirgus. Piedodiet, bet mēs atrodamies Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā, un tas nozīmē, ka tirgus visiem ir vienots. Kad bija priekšvēlēšanu kampaņa, tad gan par to runāja, savukārt tagad politiķi par to vairs nerunā.

– Jūs minējāt, ka medicīnas darbinieku arodbiedrība atbalstīs tādu valdību, kas veselības aprūpei dos 4% no IKP.

– Pirms valdības apstiprināšanas atceros TV politiskās diskusijas. Gundars Daudze teica, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks centīsies nodrošināt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi. Jā, arī deklarācijā tas bija rakstīts. Būs sadarbība ar sociālajiem partneriem – jā, arī tas bija rakstīts. Tālāk skatos uz to, ko Štokenberga kungs solīja. Jā, ir: 0,5% no IKP klāt pie veselības aprūpes budžeta – tas klāt jau nākamgad. Bet deklarācijā es šos 0,5% vairs neatrodu. Kaut kā neveikli sanācis... Varbūt domāts bija tā: ja nozare paliks Vienotības pārziņā, tad naudu piešķirs? Bet ja nozare atdota citam politiskajam spēkam, tad nu sitieties, kā gribat. Respektīvi, naudas dalīšana notiek nevis pēc starptautiski pierādītām objektīvām indikācijām, kas līdz šim ir sludinātas kā strukturālās reformas stūrakmens, bet gan pēc politiskās piederības. Šī aplamā prakse zeļ un plaukst. Veselības aprūpe ir sūri reformēta, savukārt politiķu domāšana – nepavisam.

– Nu labi, bet kas notiks tad, ja neatbalstīsiet jauno veselības ministru? Būs demonstrācijas, piketi, streiki? Diez vai šajā depresīvi inertajā vidē kaut kas tāds varētu notikt.

– Vispirms gribētos dzirdēt veselības ministra Bārzdiņa redzējumu par situācijas risinājumiem. Viņš ir bijis slimnīcas vadītājs, bet tagad, kā teiktu klasiķis, nolicis savas vieglās dienas un uzņēmies nopietnu amatu. Tāpēc gribas zināt, ar ko viņš sāks darbu. Kas būs viņa sabiedrotie, kas būs kritēriji, kādas būs prioritātes? Kamēr tā visa vēl nav, nevaru pārsteidzīgi vērtēt jauno ministru.

– Bet vai nebūtu loģiski, ja pirms valdības apstiprināšanas ministrs, tiekoties ar jums un citiem, kas ieinteresēti veselības aprūpes attīstībā, izstāstītu savu redzējumu par nozares attīstību?

– Piekrītu. Tāda veida sagatavošanās būtu loģiska un visiem saprotama. Bet manī dziļas bažas vieš jau pieminētais Latvijas stratēģiskās attīstības plāns, kur Dombrovska valdība ir paredzējusi, ka tuvāko trīs gadu laikā veselības aprūpē nekas neuzlabojas. Ja nākamā gada budžets tiek veidots ar šādu premjera redzējumu, tad mūs gaida neapskaužama notikumu attīstība. Pieļauju, ka valdību tad gaida samērā īss darbības termiņš.

– Kā paredzat notikumu attīstību?

– Sen zināms, ka finanšu krīzei ar nelielu nobīdi seko sociālā krīze. Finanšu krīzei mēs tā kā būtu tikuši cauri, taču sociālā krīze tā pa īstam vēl tikai nāks. Ja cilvēkiem netiek skaidri apliecināts, ka iepriekšējās kļūdas tiek labotas, proti, kur vajag – dosim vairāk, kur nevajag – nedosim, jo nav ko barot lieki administratīvo aparātu, tad pacietība beigsies. Tad beigsies arī uzticības mandāts valdībai. Un var gadīties, ka ne tikai valdībai vien.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"

Svarīgākais