Artrīts sabiedrībai visvairāk asociējas ar muguras kaiti, ar ko sirgst gados veci cilvēki, tomēr tas patiesībai atbilst tikai daļēji. "Es saslimu ar reimatoīdo artrītu jau bērnībā, septiņu gadu vecumā sāka sāpēt roku locītavas," Neatkarīgajai stāsta artrīta slimniece Marika Karlsone, kas vada arī Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrību.
Janai Kaķenānei ir tikai divdesmit gadu, un viņa ar artrīta sāpēm spiesta sadzīvot jau kopš pusaudzes vecuma.
Šodien visā pasaulē tiek atzīmēta artrīta diena ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību pacientiem ar reimatiskajām slimībām, īpaši reimatoīdam artrītam – tā simptomiem, slimības diagnostikai un ārstēšanai laikus. Tā ir hroniska, progresējoša slimība, kas var novest pie invaliditātes, izraisa locītavu sāpes, stīvumu, pietūkumu, deformāciju, ierobežo ikdienas aktivitātes un rada darba nespēju. Eiropas pētījumi liecina, ka ar reimatoīdo artrītu slimo 1% iedzīvotāju, Latvijā tie varētu būt ap 20 000 cilvēku. Precīzas uzskaites valstī nav, zina stāstīt M. Karlsone. "Reimatoīdā artrīta cēloņi nav līdz galam izpētīti – viens no tiem ir iedzimtība, proti, ja mammai ir artrīts, tas varētu būt arī meitai. Tāpat ārsti norāda, ka stress vai traumas var būt pastiprinošs apstāklis slimībai."
Katram pacientam slimība noris citādi – tā var progresēt ātri, straujā tempā, kad locītavas deformējas dažu gadu laikā, bet var arī lēnām. M. Karlsone no savas pieredzes stāsta, ka viņas slimība attīstījusies lēnām, līdz pirms dažiem gadiem progresēja tiktāl, ka bija grūtības paiet, uzkāpt, kaut ko darīt ar rokām. Viņai veikta arī gūžu protezēšana, jo slimība deformē pilnīgi visas locītavas. Tas artrīta pacientiem rada milzīgas sāpes. Reimatoīdais artrīts ir autoimūna slimība – tas nozīmē, ka organisms būtībā cīnās pats pret sevi – baltie asinsķermenīši, kas parasti aizsargā organismu, pēkšņi uzbrūk veselajiem audiem, īpaši locītavu apvalkam.
Jana atklāj, ka viņa savulaik nodarbojās ar karatē, kur treniņos guvusi izmežģījumus. Sāpes, kuras nebeidzās pēc kājas sadzīšanas, noveda pie secinājuma: jāveic izmeklējumi. Pusaudzes vecumā – diagnoze artrīts. "Skrienu savos darbos, sāpes aizmirstas. Bet, tā kā man ģimenē acu priekšā ir mamma ar artrītu, es dažkārt aizdomājos par slimības sekām, un ir bail, bet, tiklīdz neļaujos tādām domām, arī mazāk sāp," stāsta Jana.
Slimība nav izārstējama, bet, lietojot atbilstošus medikamentus, var apstādināt locītavu deformāciju un cilvēks var strādāt, audzināt bērnus. M. Karlsone norāda: diemžēl jaunākās paaudzes bioloģiskie medikamenti pieejami nelielai daļai pacientu (90 cilvēkiem, no kuriem vairākums ir bērni), pārējiem jāgaida rindā. Pacienti tiek ārstēti arī ar bāzes medikamentiem – daļai sirdzēju tas palīdz. Šī terapija novērš sāpes un simptomus, bet neaptur slimības progresu. Biedrība vērsusies Veselības ministrijā (VM) ar lūgumu rast iespēju sākt ārstēšanu pacientiem, kuri gaida rindā. "Ja viņiem laikus neuzsāk šo terapiju, neatgriežami tiek zaudēts laiks un pacientu veselība. Artrīta slimnieki var kļūt par vēl lielāku nastu sociālajam budžetam," atzīst M. Karlsone. Kamēr šie pacienti "stāv rindā", viņi saņem pamatterapiju palielinātās devās – valsts to apmaksā, kā arī pretsāpju medikamentus lielās devās.
Ārstēšanos saskaņā ar ārstu konsilija slēdzienu gaida vairāk nekā 30 pacientu. VM pacientiem atbild: atbalstām priekšlikumu palielināt pacientu skaitu ārstēšanai ar bioloģiskajām zālēm, iespēju robežās izskatīsim jautājumu par finansējuma palielināšanu.